Patrick Hillery

Agrīnā un privātā dzīve

Patrick John Hillery, pazīstams kā Paddy Hillery, dzimis 1923. gadā Spanish Point, Miltown Malbay, Clare grāfistē. Viņš mācījās Dublinas Universitātes koledžā, kur studēja medicīnu. 1947. gadā viņš atgriezās dzimtajā pilsētā, kur kā ārsts devās pa tēva pēdām. Būdams ārsts, viņš gadu strādāja arī par Rietumklēras koronāru.

1955. gada 27. oktobrī Hillery apprecējās ar Mary Beatrice (Maeve) Finnegan. Viņiem kopā bija dēls Džons un meita Vivjena, kura nomira pēc ilgas slimības 1985. gadā īsi pirms savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas.

Agrīnā un privātā dzīve

Patrick John Hillery, pazīstams kā Paddy Hillery, dzimis 1923. gadā Spanish Point, Miltown Malbay, Clare grāfistē. Viņš mācījās Dublinas Universitātes koledžā, kur studēja medicīnu. 1947. gadā viņš atgriezās dzimtajā pilsētā, kur kā ārsts devās pa tēva pēdām. Būdams ārsts, viņš gadu strādāja arī par Rietumklēras koronāru.

1955. gada 27. oktobrī Hillery apprecējās ar Mary Beatrice (Maeve) Finnegan. Viņiem kopā bija dēls Džons un meita Vivjena, kura nomira pēc ilgas slimības 1985. gadā īsi pirms savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas.

Iekšpolitiskā karjera

Emons de Valera uzaicināja Hilariju kļūt par viņa vēlēšanu biedru 1951. gada vispārējās vēlēšanās. Viņš uzvarēja vēlēšanās, un Hillerijs guva panākumus savā pirmajā mēģinājumā tikt ievēlētam. Par ministru viņš kļuva tikai pēc tam, kad de Valera 1959. gadā atkāpās no Taoiseach amata.

Valdības ministrs: 1959-1973

Būdams izglītības ministrs, Hillery izveidoja vispārizglītojošās skolas un reģionālās tehniskās koledžas.

Pēc vēl vienas uzvaras vēlēšanās 1969. gadā Hilarijs kļuva par ārlietu ministru (1972. gadā pārdēvēts par ārlietu ministru), kas bija viens no augstākajiem amatiem valdībā. Pēc "asiņainās svētdienas") viņš devās uz Apvienoto Nāciju Organizāciju Ņujorkā, lai pieprasītu ANO iesaistīšanos miera uzturēšanā Ziemeļīrijas ielās. 1972. gadā viņš risināja sarunas par Īrijas dalību Eiropas Ekonomikas kopienā, un šis process tika pabeigts 1973. gadā.

Iekšpolitiskā karjera

Emons de Valera uzaicināja Hilariju kļūt par viņa vēlēšanu biedru 1951. gada vispārējās vēlēšanās. Viņš uzvarēja vēlēšanās, un Hillerijs guva panākumus savā pirmajā mēģinājumā tikt ievēlētam. Par ministru viņš kļuva tikai pēc tam, kad de Valera 1959. gadā atkāpās no Taoiseach amata.

Valdības ministrs: 1959-1973

Būdams izglītības ministrs, Hillery izveidoja vispārizglītojošās skolas un reģionālās tehniskās koledžas.

Pēc vēl vienas uzvaras vēlēšanās 1969. gadā Hilarijs kļuva par ārlietu ministru (1972. gadā pārdēvēts par ārlietu ministru), kas bija viens no augstākajiem amatiem valdībā. Pēc "asiņainās svētdienas") viņš devās uz Apvienoto Nāciju Organizāciju Ņujorkā, lai pieprasītu ANO iesaistīšanos miera uzturēšanā Ziemeļīrijas ielās. 1972. gadā viņš risināja sarunas par Īrijas dalību Eiropas Ekonomikas kopienā, un šis process tika pabeigts 1973. gadā.

Eiropas komisārs

Pēc Īrijas veiksmīgās iestāšanās Eiropā Hillerijs tika apbalvots, kļūstot par pirmo īru, kas strādā Eiropas Komisijā. Viņš tika iecelts par Komisijas priekšsēdētāja vietnieku, kā arī bija īpaši atbildīgs par sociālajiem jautājumiem. Hillery slavenākā politika bija piespiest EEK dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu atalgojumu sievietēm.

1976. gadā jaunā Fine Gael-Labour partijas Nacionālās koalīcijas valdība, kurā valdīja Liams Kosgreivs (Liam Cosgrave), paziņoja, ka neiecels viņu atkārtoti Komisijas locekļa amatā. Viņš domāja par atgriešanos medicīnā, iespējams, kopā ar sievu Maeve (arī ārste) pārcelties uz Āfriku. Kad priekšsēdētājs Cearbhall Ó Dálaigh atkāpās no amata, Hillery piekrita kļūt par Fianna Fáil kandidātu vēlēšanās.

Eiropas komisārs

Pēc Īrijas veiksmīgās iestāšanās Eiropā Hillerijs tika apbalvots, kļūstot par pirmo īru, kas strādā Eiropas Komisijā. Viņš tika iecelts par Komisijas priekšsēdētāja vietnieku, kā arī bija īpaši atbildīgs par sociālajiem jautājumiem. Hillery slavenākā politika bija piespiest EEK dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu atalgojumu sievietēm.

1976. gadā jaunā Fine Gael-Labour partijas Nacionālās koalīcijas valdība, kurā valdīja Liams Kosgreivs (Liam Cosgrave), paziņoja, ka neiecels viņu atkārtoti Komisijas locekļa amatā. Viņš domāja par atgriešanos medicīnā, iespējams, kopā ar sievu Maeve (arī ārste) pārcelties uz Āfriku. Kad priekšsēdētājs Cearbhall Ó Dálaigh atkāpās no amata, Hillery piekrita kļūt par Fianna Fáil kandidātu vēlēšanās.

Prezidents

Viņš tika ievēlēts kā vienīgais kandidāts bez konkursa un 1976. gada 3. decembrī kļuva par Īrijas prezidentu.

Pēc 1982. gada cilvēki viņu uzskatīja par ļoti labu un godīgu prezidentu. Pirms tam viņš tika norakstīts kā garlaicīgs un garlaicīgs. 1982. gadā Taoiseach, Fine Gael Garret FitzGerald, zaudēja balsojumā Dáil Eireann. Dr. Ficdžeralds pieprasīja vispārējas vēlēšanas. Kā prezidentam viņam nebija jāpiekrīt, un Dr. Fitzgerald būtu bijis jāatkāpjas no amata. Tas nozīmēja, ka Dáil Éireann par Taoiseach varētu ievēlēt Charles Haughey. Hillery uzskatīja, ka labāk būtu rīkot jaunas vēlēšanas, taču daudzi cilvēki no paša prezidenta partijas centās viņu pārliecināt par pretējo.

Prezidents Hillery atteicās runāt ar opozīcijas partiju politiķiem, bet, kad opozīcijas līderis Charles Haughey piezvanīja uz prezidenta biroju, viņš draudēja izbeigt atbildējušā armijas virsnieka karjeru un pēc Hillery skaidra rīkojuma atteicās nodot zvanu prezidentam. Nākamajā dienā Hillery piezvanīja Īrijas armijas štāba priekšniekam un kā armijas virspavēlnieks bija pavēlējis štāba priekšniekam nodrošināt, lai neviens politiķis nekad neiejauktos jaunā armijas virsnieka karjerā.

1983. gadā Hillery atkal tika ievēlēts bez pretenzijām. Hilerijs amatu atstāja 1990. gadā (viņš bija nostrādājis maksimāli divus termiņus), plaši slavēts par savu godīgumu, godīgumu un uzticību pienākumiem. Tomēr 2002. gadā viņš atkal iesaistījās sabiedriskajā dzīvē otrajā referendumā par Nicas līgumu, kad mudināja balsot "par". Referendums tika pieņemts.

Priekšsēdētājs

Viņš tika ievēlēts kā vienīgais kandidāts bez konkursa un 1976. gada 3. decembrī kļuva par Īrijas prezidentu.

Pēc 1982. gada cilvēki viņu uzskatīja par ļoti labu un godīgu prezidentu. Pirms tam viņš tika norakstīts kā garlaicīgs un garlaicīgs. 1982. gadā Taoiseach, Fine Gael Garret FitzGerald, zaudēja balsojumā Dáil Eireann. Dr. Ficdžeralds pieprasīja vispārējas vēlēšanas. Kā prezidentam viņam nebija jāpiekrīt, un Dr. Fitzgerald būtu bijis jāatkāpjas no amata. Tas nozīmēja, ka Dáil Éireann par Taoiseach varētu ievēlēt Charles Haughey. Hillery uzskatīja, ka labāk būtu rīkot jaunas vēlēšanas, taču daudzi cilvēki no paša prezidenta partijas centās viņu pārliecināt par pretējo.

Prezidents Hillery atteicās runāt ar opozīcijas partiju politiķiem, bet, kad opozīcijas līderis Charles Haughey piezvanīja uz prezidenta biroju, viņš draudēja izbeigt atbildējušā armijas virsnieka karjeru un pēc Hillery skaidra rīkojuma atteicās nodot zvanu prezidentam. Nākamajā dienā Hillery piezvanīja Īrijas armijas štāba priekšniekam un kā armijas virspavēlnieks bija pavēlējis štāba priekšniekam nodrošināt, lai neviens politiķis nekad neiejauktos jaunā armijas virsnieka karjerā.

1983. gadā Hillery atkal tika ievēlēts bez pretenzijām. Hilerijs amatu atstāja 1990. gadā (viņš bija nostrādājis maksimāli divus termiņus), plaši slavēts par savu godīgumu, godīgumu un uzticību pienākumiem. Tomēr 2002. gadā viņš atkal iesaistījās sabiedriskajā dzīvē otrajā referendumā par Nicas līgumu, kad mudināja balsot "par". Referendums tika pieņemts.

Hillery: ārzemju novērtējums

2002. gadā Īrijas plašsaziņas līdzekļos tika publicēti valsts dokumenti, kurus saskaņā ar "Trīsdesmit gadu likumu" publicēja Lielbritānijas Publisko ierakstu birojs, un tie atklāja, kā uz Hilariju tika raudzīts. Informatīvajā dokumentā, kas bija sagatavots toreizējam Lielbritānijas ārlietu ministram seram Alekam Duglasam-Homam un Ziemeļīrijas valsts sekretāram Viljamam Vaitlovam, par Hileriju tika teikts:

Dr. Hillery tiek uzskatīts par ideju dzinējspēku, vienu no nedaudzajiem Fianna Fáil deputātiem, kam ir jauna politika un kas vēlas to īstenot.

Lielākais piemērs ir bijis viņa pašreizējais amats (ārlietu ministrs), kur viņš ir koncentrējies uz Anglijas un Īrijas attiecībām un jo īpaši uz Ziemeļīriju. Politika šajā jomā galvenokārt tiek noteikta starp viņu un Taoiseach; un ir iespējams, ka Fianna Fáil jaunā līnija ir lielā mērā atkarīga no Dr. Hillery. . . .

Dr. Hillery ir patīkama maniere. Viņš var šķist neskaidrs un nepiespiests, taču viņam piemīt neapšaubāmas intelektuālās spējas un stipra griba; kopš 1970. gada valdības krīzes viņš ir kļuvis daudz pārliecinātāks - pat pārdrošāks - un ar pārliecību darbojas Dailā.

Hillery: ārzemju novērtējums

2002. gadā Īrijas plašsaziņas līdzekļos publicētie valsts dokumenti, kurus saskaņā ar "Trīsdesmit gadu likumu" publicēja Lielbritānijas Publisko ierakstu birojs, atklāja, kā uz Hilariju tika raudzīts. Informatīvajā dokumentā, kas bija sagatavots toreizējam Lielbritānijas ārlietu ministram seram Alekam Duglasam-Homam un Ziemeļīrijas valsts sekretāram Viljamam Vaitlovam, par Hileriju tika teikts:

Dr. Hillery tiek uzskatīts par ideju dzinējspēku, vienu no nedaudzajiem Fianna Fáil deputātiem, kam ir jauna politika un kas vēlas to īstenot.

Lielākais piemērs ir bijis viņa pašreizējais amats (ārlietu ministrs), kur viņš ir koncentrējies uz Anglijas un Īrijas attiecībām un jo īpaši uz Ziemeļīriju. Politika šajā jomā galvenokārt tiek noteikta starp viņu un Taoiseach; un ir iespējams, ka Fianna Fáil jaunā līnija ir lielā mērā atkarīga no Dr. Hillery. . . .

Dr. Hillery ir patīkama maniere. Viņš var šķist neskaidrs un nepiespiests, taču viņam piemīt neapšaubāmas intelektuālās spējas un stipra griba; kopš 1970. gada valdības krīzes viņš ir kļuvis daudz pārliecinātāks - pat pārdrošāks - un ar pārliecību darbojas Dailā.