Patriks Džons Hillerijs (īru: Pádraig Seán Ó hIrighile; 1923. gada 2. maijs - 2008. gada 12. aprīlis) bija Īrijas Fianna Fáil politiķis un sestais Īrijas prezidents no 1976. līdz 1990. gadam. Pirmo reizi ievēlēts 1951. gada vispārējās vēlēšanās kā Fianna Fáil TD Klēras grāfistē, viņš palika Dáil Éireann līdz 1973. gadam. Šajā laikā viņš ieņēma:
- Izglītības ministrs (1959-1965),
- Rūpniecības un tirdzniecības ministrs (1965-1966),
- Darba lietu ministrs (1966-1969) un
- Ārlietu ministrs (1969-1973).
Darbs ministrijās
Katra no šīm ministru amatvietām deva Hillerijam pieredzi gan iekšpolitikas jautājumos, gan starptautiskajās attiecībās. Kā izglītības ministrs viņš piedalījās izglītības politikas īstenošanā, kā rūpniecības un tirdzniecības ministrs — darba vietu un rūpniecības attīstības veicināšanā, savukārt darba lietu ministres amatā viņš risināja attiecības starp darba devējiem un darbiniekiem. Ārlietu ministra amatā viņš pārstāvēja Īriju starptautiskajās sarunās un dialogā, kas bija īpaši svarīgi laika posmā pirms un pēc pievienošanās Eiropas Kopienai.
Eiropas Komisijas darba gados
Hillerijs bija pirmais Īrijas Eiropas komisārs pēc valsts pievienošanās EEK/Eiropas Kopienai 1973. gadā. Kā komisārs viņš pārstāvēja Īrijas intereses Eiropas institūcijās un piedalījās politikas izstrādē, kas ietekmēja sociālās un ekonomiskās jomas. Šī pieredze nostiprināja viņa reputāciju kā plašāka redzējuma politiķim, kas spēj strādāt gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. 1976. gadā viņš atstāja komisiju, lai kļūtu par Īrijas prezidenti.
Prezidentūra (1976–1990)
Hillerijs stājās prezidenta amatā 1976. gadā un šo amatu pildīja divus termiņus līdz 1990. gadam. Viņu ievēlēja bez konkurences — abas reizes, kad viņš kandidēja uz prezidenta amatu, viņam nebija pretinieku, un tādējādi vēlēšanas nenotika.
Kā prezidents Hillerijs bija pazīstams ar miermīlīgu, nepieprasītu un nepartizānu darba stilu. Prezidents Īrijā galvenokārt veic reprezentatīvas un konstitucionālas funkcijas: pārstāv valsti ārvalstīs, pieņem vēstniekus, paraksta likumus, kā arī reizēm izmanto konstitucionālās rezerves pilnvaras. Hillerijs uzsāka savu amatu laikā, kad Īrijas sabiedrība un politika saskārās ar izaicinājumiem gan iekšzemē, gan starptautiski, un viņa prezidentūra tiek atcerēta kā stabils un cienījams periods valsts augstākajā amatā.
Pēdējie gadi un mantojums
Pēc prezidentūras beigām 1990. gadā Hillerijs atgriezās privātajā dzīvē. Viņa nāve 2008. gada 12. aprīlī tika pavadīta ar plašu sabiedrības un politisku personu atzinību par ilggadēju publisko kalpošanu. Viņa karjera — sākot ar deputāta amatu, caur vairāku ministriju vadīšanu, Eiropas Komisiju līdz prezidentūrai — ir būtiska daļa no 20. gadsimta otrās puses Īrijas politiskās vēstures un tiek vērtēta kā piemērs miermīlīgai un profesionālai valsts pārvaldībai.