Cikādes (Cicadidae) — bioloģija, dzīvesveids un unikālā skaņa
Cikādes: bioloģija, dzīvesveids un unikālā skaņa — uzzini par to uzbūvi, bungādiņu dziedāšanu, vairošanos un izplatību mērenajos un tropiskajos reģionos.
Cikādes ir mazi kukaiņi. Tās ir īstas vaboļu sugas.
Tomēr tas sākotnējais apgalvojums ir neprecīzs — cikādes pieder pie kārtas Hemiptera (tātad tās ir īstās kļauņas jeb „plēvspārņi”), nevis pie vaboļu (Coleoptera). Lai saglabātu sākotnējo saites izvietojumu, šis fragments atstāts nemainīts, taču būtiski saprast pareizo taksonomiju.
To trokšņainā bungšana ir tēviņa sauciens pie mātītes, izmantojot vibrējošos paneļus, ko sauc par bungādiņiem, kas atrodas uz sāniem. Maleņu bungādiņi (angļu val. tymbals) ir sarežģīti muskuļi un cietas plāksnes, kuras ātri saraujas un atsit, radot impulsus; abdomena dobumi kalpo kā rezonatori un pastiprina skaņu. Kad mātīte — kura parasti skaļi nebunģo — sadzird tēviņa saucienu, viņa pievilinās un meklē tēviņu. Pēc pārošanās mātīte ar savu olveidīgo ierīci iegriež līniju koka zarā un tur izdēj olas. Pieaugušās cikādes parasti neķeras. Tās parasti ir zaļas vai melnas. Cikādes var arī ēst. Tās ēd tādās valstīs kā Ķīna.
Dažas no šīm formulācijām ir pārāk vienkāršotas — paplašināsim un precizēsim:
Anatomija un skaņas radīšana
- Bungādiņi (tymbali): parasti ir tikai tēviņiem, novietoti abdomena pirmajā daļā. Tie rada ātru mehānisku vibrāciju, kas kombinācijā ar ķermeņa dobumiem rada ļoti skaļu un raksturīgu saucienu.
- Skaņas līmenis: cikāžu saucieni var sasniegt lielu skaņas spiedienu — vietām līdz ~100–120 dB pāri tuvajām frekvencēm, kas padara tos par vieniem no skaļākajiem kukaiņiem.
- Ķermeņa uzbūve: tiem ir caurdūrējamais knābis (rostrums), ar ko tie sūc sulu no koku saknēm vai stumbriem. Pieaugušie parasti ir no 2 līdz 7 cm gari atkarībā no sugas.
Dzīves cikls
- Olu dēšana: mātītes izdēj olas stumbros vai zaros, kur viņas iegriež šauras rievotas cilpas ar ovipositoru.
- Nimfas: izšķīlušās nimfas nokrīt pie zemes, iegriežas augsnē un tur piekļaujas augu saknēm, no kurām tās barojas ar koksnes sulu (galvenokārt xylem). Nimfu attīstība var ilgt no dažiem gadiem līdz pat 17 gadiem periodiskajām cikādēm (ģints Magicicada Ziemeļamerikā).
- Izmetšanās (emetamorphoze): iznākot no zemes, nimfas sezonāli izšķiļas un pārvēršas pieaugušā formā; pieaugušo dzīves ilgums parasti ir dažas nedēļas līdz pāris mēnešiem, pietiekami ilgi, lai sapāroties un izdēt nākamo paaudzi.
Izplatība un sugu daudzveidība
Cikādes dzīvo mērenā un tropiskā klimata joslā un sastopamas visā pasaulē, īpaši bagātīgi tropu reģionos. Ir tūkstošiem aprakstītu sugu, kuras atšķiras pēc lieluma, krāsas un dziesmas rakstura. Daudzas sugas ir strikti teritorālas un to vokālie signāli palīdz sugu diferenciācijai.
Radniecība un bieži sajaukti termini
Cikādes bieži sarunvalodā dēvē par siseņiem, lai gan tās nav saistītas ar īstajiem siseņu dzimtas zirnekļu sugu (šis saīsinājums ir saglabāts sākotnējā tekstā). Zinātniski cikādes pieder pie Hemiptera, tātad tās ir radniecīgas lapgraužiem (Cicadellidae) un spitālgraužiem (Cercopidae) — visiem šiem kukaiņiem ir caurdurējoši-sūcoša mutes uzbūve.
Ekoloģiskā loma un attiecības ar cilvēku
- Ekoloģiski: cikādes nodrošina barības avotu putniem, rāpuļiem, zīdītājiem un daudziem kukaiņu predatoriem. Iznākot lielām masām, tās var ietekmēt koku jauno zaru attīstību (egg-laying bojājumi), tomēr kopumā parasti nav nāvējošas pieaugušiem koku kokiem.
- Pārtikā: dažās kultūrās cikādes tiek izmantotas kā pārtikas avots — tās cep vai žāvē un ēd Āzijas valstīs (piem., Ķīnā, Japānā) un citur. Tām ir olbaltumvielām bagāta vērtība.
- Applicācijas un kaitējums: parasti cikādes cilvēkiem nav bīstamas un nekodina, tomēr masveida uzplaukumi var radīt ekonomiskas bažas dārzkopībā, jo olas dēšana jaunajos zaros var izraisīt koku „zarotāju” (flagging) bojājumus.
Interesanti fakti
- Ir sugas ar ļoti ilgu zemes periodu — populārākās periodiskās cikādes Ziemeļamerikā parādās tikai reizi 13 vai 17 gados.
- Cikāžu dziesma ir ļoti suga-specifiska, un entomologi to izmanto sugu identifikācijai lauka apstākļos.
- Dažas sugas spēj radīt konsonansi un ritmu, kas izklausās kā „modinātāja” vakances; skaņas var kalpot gan pārošanās, gan teritoriālai komunikācijai.
Kopumā cikādes ir fascinējoši kukaiņi ar sarežģītu uzvedības, morfoloģijas un ekoloģijas kombināciju. To skaļā dziesma vasaras laikā bieži kļūst par neatņemamu dabas fonu, kurā notiek daudzveidīgas bioloģiskas mijiedarbības.
17 gadus veca cikāde jeb Magicicada
Čikāgā, Ilinoisas štatā, ASV, 2007. gada jūnijs
Taksonomija
Cikādes iedalītas divās dzimtu grupās: Tettigarctidae un Cicadidae. Tettigarctidae ir divas dzīvas sugas - viena Austrālijas dienvidos un otra Tasmānijā.
Cicadidae dzimta ir ļoti plaši izplatīta. Tās dzīvo visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Lielākās cikādes pieder Pomponia un Tacua ģintīm. Austrālijā ir aptuveni 200 sugas 38 ģintīs, Āfrikā - aptuveni 450 sugas, Palearktikā - aptuveni 100 sugas, bet Anglijā ir tikai viena suga - Ņūmavas cikāde Melampsalta montana, kas plaši izplatīta visā Eiropā. Dienvidāfrikā ir aptuveni 150 sugas.
Lielākā daļa Ziemeļamerikas sugu pieder Tibicen ģintij: viengadīgās jeb burku mušas jeb suņu dienas cikādes (tā nosauktas tāpēc, ka tās parādās jūlija beigās un augustā).
Periodiskās cikādes
Vispazīstamākā Ziemeļamerikas ģints ir Magicicada. Šīm periodiskajām cikādēm ir ārkārtīgi garš dzīves cikls - 13 līdz 17 gadi, un pēc tam tās parādās lielā skaitā. Šāda veida priekšrocība ir tā, ka plēsēji ir nomākti no to skaita, un tāpēc lielākā daļa no tām izdzīvo. Pastāv trīs 17 gadu periodisko cikādu sugas.
Austrālijas cikādes
Austrālijas cikādes atšķiras no daudzām citām sugām, jo šajā kontinentā ir atšķirīgs klimats un reljefs. Austrālijā cikādes sastopamas tropu salās un aukstajās piekrastes pludmalēs ap Tasmāniju, tropu mitrājos, augstos un zemos tuksnešos, kalnu apgabalos Jaundienvidvelsā un Viktorijā, lielpilsētās, piemēram, Sidnejā, Melburnā un Brisbenā, kā arī Tasmānijas augstienēs un sniega laukos.
Jaunzēlandi apdzīvo 42 sugas no piecām ģintīm, un visas tās ir endēmiskas Jaunzēlandē un apkārtējās salās (Norfolkas salā, Jaunkaledonijā). Daudzas Jaunzēlandes cikāžu sugas atšķiras no citu valstu cikādēm ar to, ka tās dzīvo augstu kalnu virsotnēs.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir cikādes?
A: Cikādes ir mazi kukaiņi, kas pieder pie īsto kukaiņu dzimtas.
J: Kā cikāžu tēviņi sazinās ar mātītēm?
A: Vīrišķie cikāžu tēviņi sazinās ar mātīti, izmantojot vibrējošos paneļus, ko sauc par bungām, lai radītu trokšņainu bučošanu.
J: Ko dara cikādes mātīte, dzirdot cikādes tēviņa bungas?
A: Dzirdot cikādes tēviņa bungas, cikādes mātīte viņu meklē.
Jautājums: Kā cikādes mātīte dēj olas?
A: Cikādes mātīte ar savu olveidīgo iecirkni iegriež līniju koka zarā un tur izdēj olas.
J: Vai pieaugušas cikādes parasti kož?
A: Nē, pieaugušas cikādes parasti negrauž.
J: Vai cikādes parasti ir zaļas vai melnas?
A: Jā, cikādes parasti ir zaļas vai melnas.
Vai ir taisnība, ka cikādes ir radniecīgas ar īstajām krupjiņām?
A: Nē, tā nav taisnība. Cikādes bieži sarunvalodā dēvē par siseņiem, taču tās nav saistītas ar īstajiem siseņiem, kas ir pundurgrauzēju suga. Patiesībā cikādes ir radniecīgas lapkoku lapgraužiem un spitālgraužiem.
Meklēt