Cikāžu dzimta
Cikādes ir mazi kukaiņi. Tās ir īstas vaboļu sugas.
To trokšņainā bungšana ir tēviņa sauciens pie mātītes, izmantojot vibrējošos paneļus, ko sauc par bungādiņiem, kas atrodas uz sāniem. Kad mātīte, kas nevar bungot, sadzird tēviņa bungšanu, viņa meklē tēviņu. Pēc pārošanās mātīte ar savu olveidīgo ierīci iegriež līniju koka zarā un tur izdēj olas. Pieaugušās cikādes parasti neķeras. Tās parasti ir zaļas vai melnas. Cikādes var arī ēst. Tās ēd tādās valstīs kā Ķīna.
Cikādes dzīvo mērenā un tropiskā klimata joslā, kur tās ir labi pazīstamas ar savu lielo izmēru un unikālo skaņu. Cikādes bieži sarunvalodā dēvē par siseņiem, lai gan tās nav saistītas ar īstajiem siseņiem, kas ir siseņu dzimtas zirnekļu suga. Cikādes ir radniecīgas lapkoku lapgraužiem un spitālgraužiem.
17 gadus veca cikāde jeb Magicicada
Čikāgā, Ilinoisas štatā, ASV, 2007. gada jūnijs
Taksonomija
Cikādes iedalītas divās dzimtu grupās: Tettigarctidae un Cicadidae. Tettigarctidae ir divas dzīvas sugas - viena Austrālijas dienvidos un otra Tasmānijā.
Cicadidae dzimta ir ļoti plaši izplatīta. Tās dzīvo visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Lielākās cikādes pieder Pomponia un Tacua ģintīm. Austrālijā ir aptuveni 200 sugas 38 ģintīs, Āfrikā - aptuveni 450 sugas, Palearktikā - aptuveni 100 sugas, bet Anglijā ir tikai viena suga - Ņūmavas cikāde Melampsalta montana, kas plaši izplatīta visā Eiropā. Dienvidāfrikā ir aptuveni 150 sugas.
Lielākā daļa Ziemeļamerikas sugu pieder Tibicen ģintij: viengadīgās jeb burku mušas jeb suņu dienas cikādes (tā nosauktas tāpēc, ka tās parādās jūlija beigās un augustā).
Periodiskās cikādes
Vispazīstamākā Ziemeļamerikas ģints ir Magicicada. Šīm periodiskajām cikādēm ir ārkārtīgi garš dzīves cikls - 13 līdz 17 gadi, un pēc tam tās parādās lielā skaitā. Šāda veida priekšrocība ir tā, ka plēsēji ir nomākti no to skaita, un tāpēc lielākā daļa no tām izdzīvo. Pastāv trīs 17 gadu periodisko cikādu sugas.
Austrālijas cikādes
Austrālijas cikādes atšķiras no daudzām citām sugām, jo šajā kontinentā ir atšķirīgs klimats un reljefs. Austrālijā cikādes sastopamas tropu salās un aukstajās piekrastes pludmalēs ap Tasmāniju, tropu mitrājos, augstos un zemos tuksnešos, kalnu apgabalos Jaundienvidvelsā un Viktorijā, lielpilsētās, piemēram, Sidnejā, Melburnā un Brisbenā, kā arī Tasmānijas augstienēs un sniega laukos.
Jaunzēlandi apdzīvo 42 sugas no piecām ģintīm, un visas tās ir endēmiskas Jaunzēlandē un apkārtējās salās (Norfolkas salā, Jaunkaledonijā). Daudzas Jaunzēlandes cikāžu sugas atšķiras no citu valstu cikādēm ar to, ka tās dzīvo augstu kalnu virsotnēs.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir cikādes?
A: Cikādes ir mazi kukaiņi, kas pieder pie īsto kukaiņu dzimtas.
J: Kā cikāžu tēviņi sazinās ar mātītēm?
A: Vīrišķie cikāžu tēviņi sazinās ar mātīti, izmantojot vibrējošos paneļus, ko sauc par bungām, lai radītu trokšņainu bučošanu.
J: Ko dara cikādes mātīte, dzirdot cikādes tēviņa bungas?
A: Dzirdot cikādes tēviņa bungas, cikādes mātīte viņu meklē.
Jautājums: Kā cikādes mātīte dēj olas?
A: Cikādes mātīte ar savu olveidīgo iecirkni iegriež līniju koka zarā un tur izdēj olas.
J: Vai pieaugušas cikādes parasti kož?
A: Nē, pieaugušas cikādes parasti negrauž.
J: Vai cikādes parasti ir zaļas vai melnas?
A: Jā, cikādes parasti ir zaļas vai melnas.
Vai ir taisnība, ka cikādes ir radniecīgas ar īstajām krupjiņām?
A: Nē, tā nav taisnība. Cikādes bieži sarunvalodā dēvē par siseņiem, taču tās nav saistītas ar īstajiem siseņiem, kas ir pundurgrauzēju suga. Patiesībā cikādes ir radniecīgas lapkoku lapgraužiem un spitālgraužiem.
