Cikādes ir mazi kukaiņi. Tās ir īstas vaboļu sugas.

Tomēr tas sākotnējais apgalvojums ir neprecīzs — cikādes pieder pie kārtas Hemiptera (tātad tās ir īstās kļauņas jeb „plēvspārņi”), nevis pie vaboļu (Coleoptera). Lai saglabātu sākotnējo saites izvietojumu, šis fragments atstāts nemainīts, taču būtiski saprast pareizo taksonomiju.

To trokšņainā bungšana ir tēviņa sauciens pie mātītes, izmantojot vibrējošos paneļus, ko sauc par bungādiņiem, kas atrodas uz sāniem. Maleņu bungādiņi (angļu val. tymbals) ir sarežģīti muskuļi un cietas plāksnes, kuras ātri saraujas un atsit, radot impulsus; abdomena dobumi kalpo kā rezonatori un pastiprina skaņu. Kad mātīte — kura parasti skaļi nebunģo — sadzird tēviņa saucienu, viņa pievilinās un meklē tēviņu. Pēc pārošanās mātīte ar savu olveidīgo ierīci iegriež līniju koka zarā un tur izdēj olas. Pieaugušās cikādes parasti neķeras. Tās parasti ir zaļas vai melnas. Cikādes var arī ēst. Tās ēd tādās valstīs kā Ķīna.

Dažas no šīm formulācijām ir pārāk vienkāršotas — paplašināsim un precizēsim:

Anatomija un skaņas radīšana

  • Bungādiņi (tymbali): parasti ir tikai tēviņiem, novietoti abdomena pirmajā daļā. Tie rada ātru mehānisku vibrāciju, kas kombinācijā ar ķermeņa dobumiem rada ļoti skaļu un raksturīgu saucienu.
  • Skaņas līmenis: cikāžu saucieni var sasniegt lielu skaņas spiedienu — vietām līdz ~100–120 dB pāri tuvajām frekvencēm, kas padara tos par vieniem no skaļākajiem kukaiņiem.
  • Ķermeņa uzbūve: tiem ir caurdūrējamais knābis (rostrums), ar ko tie sūc sulu no koku saknēm vai stumbriem. Pieaugušie parasti ir no 2 līdz 7 cm gari atkarībā no sugas.

Dzīves cikls

  • Olu dēšana: mātītes izdēj olas stumbros vai zaros, kur viņas iegriež šauras rievotas cilpas ar ovipositoru.
  • Nimfas: izšķīlušās nimfas nokrīt pie zemes, iegriežas augsnē un tur piekļaujas augu saknēm, no kurām tās barojas ar koksnes sulu (galvenokārt xylem). Nimfu attīstība var ilgt no dažiem gadiem līdz pat 17 gadiem periodiskajām cikādēm (ģints Magicicada Ziemeļamerikā).
  • Izmetšanās (emetamorphoze): iznākot no zemes, nimfas sezonāli izšķiļas un pārvēršas pieaugušā formā; pieaugušo dzīves ilgums parasti ir dažas nedēļas līdz pāris mēnešiem, pietiekami ilgi, lai sapāroties un izdēt nākamo paaudzi.

Izplatība un sugu daudzveidība

Cikādes dzīvo mērenā un tropiskā klimata joslā un sastopamas visā pasaulē, īpaši bagātīgi tropu reģionos. Ir tūkstošiem aprakstītu sugu, kuras atšķiras pēc lieluma, krāsas un dziesmas rakstura. Daudzas sugas ir strikti teritorālas un to vokālie signāli palīdz sugu diferenciācijai.

Radniecība un bieži sajaukti termini

Cikādes bieži sarunvalodā dēvē par siseņiem, lai gan tās nav saistītas ar īstajiem siseņu dzimtas zirnekļu sugu (šis saīsinājums ir saglabāts sākotnējā tekstā). Zinātniski cikādes pieder pie Hemiptera, tātad tās ir radniecīgas lapgraužiem (Cicadellidae) un spitālgraužiem (Cercopidae) — visiem šiem kukaiņiem ir caurdurējoši-sūcoša mutes uzbūve.

Ekoloģiskā loma un attiecības ar cilvēku

  • Ekoloģiski: cikādes nodrošina barības avotu putniem, rāpuļiem, zīdītājiem un daudziem kukaiņu predatoriem. Iznākot lielām masām, tās var ietekmēt koku jauno zaru attīstību (egg-laying bojājumi), tomēr kopumā parasti nav nāvējošas pieaugušiem koku kokiem.
  • Pārtikā: dažās kultūrās cikādes tiek izmantotas kā pārtikas avots — tās cep vai žāvē un ēd Āzijas valstīs (piem., Ķīnā, Japānā) un citur. Tām ir olbaltumvielām bagāta vērtība.
  • Applicācijas un kaitējums: parasti cikādes cilvēkiem nav bīstamas un nekodina, tomēr masveida uzplaukumi var radīt ekonomiskas bažas dārzkopībā, jo olas dēšana jaunajos zaros var izraisīt koku „zarotāju” (flagging) bojājumus.

Interesanti fakti

  • Ir sugas ar ļoti ilgu zemes periodu — populārākās periodiskās cikādes Ziemeļamerikā parādās tikai reizi 13 vai 17 gados.
  • Cikāžu dziesma ir ļoti suga-specifiska, un entomologi to izmanto sugu identifikācijai lauka apstākļos.
  • Dažas sugas spēj radīt konsonansi un ritmu, kas izklausās kā „modinātāja” vakances; skaņas var kalpot gan pārošanās, gan teritoriālai komunikācijai.

Kopumā cikādes ir fascinējoši kukaiņi ar sarežģītu uzvedības, morfoloģijas un ekoloģijas kombināciju. To skaļā dziesma vasaras laikā bieži kļūst par neatņemamu dabas fonu, kurā notiek daudzveidīgas bioloģiskas mijiedarbības.