Hammurabi kodekss bija Babilonijas juridiskais kodekss, ko izdeva un popularizēja karalis Hammurabi aptuveni 18. gadsimta līdz 17. gadsimta pirms mūsu ēras laikā. Kodeksa precīzs datējums tiek parasti saistīts ar laikposmu ap 1750. g. p. m. ē., kamēr Hammurabi valdīšanas gadiem parasti tiek minēti ap 1792–1750 p. m. ē. Kodekss bija domāts, lai vienotu un sakārtotu Babilonijas tiesību sistēmu plašajā ķēdē pilsētu un laukiem, kur dzīvoja dažādas tautības un sociālās grupas.

Tas tika uzrakstīts uz stēlas (liela akmens pieminekļa) un novietots publiskā vietā, kur to varēja redzēt ikviens. Stēlas augšpusē ir reljefs, kurā attēlots Hammurabi saņemam likumus no dievības — simbolisks tiesību avota un karaļa leģitimitātes apliecinājums. Vēlāk stēlu sagrāba elamīti un aizveda uz savu galvaspilsētu Sūzu. Tur to atrada 1901. gadā Francijas arheologu ekspedīcija, un tagad tā atrodas Luvras muzejā Parīzē.

Hammurabi kodeksā ir 282 noteikumi, kas saglabājušies un ko uzrakstīja akadiešu rakstu speciālisti klinšu rakstā uz stēlas virsmas un arī uz citiem materiāliem kā māla tabulām un līgumu kopijām. Atšķirībā no dažu agrāko pilsētu-states tiesību aktiem, šis kodekss ir sastādīts akadiešu valodā, kas bija tolaik plaši saprotama un administrācijā lietota valoda. Teksts ietver prologu, pašus likumus un epilogu; prologs slavē dievus un karali, epilogs apraksta sodus par likumu pārkāpšanu un tiesu praksi.

Saturs — ko regulēja kodekss

Hammurabi kodekss aptver ļoti plašu tiesību jomu loku, tajā skaitā:

  • ģimenes un mantiskās attiecības (laulība, šķiršanās, mantojums);
  • īpašuma tiesības un zemes apsaimniekošana;
  • komercdarījumi, aizdevumi, procenti un līgumu izpilde;
  • darba attiecības, meistaru un vergu pienākumi un atbildība;
  • celtniecības noteikumi un atbildība par defektiem;
  • krāpšana, laupīšana, brīvības atņemšana un vardarbība;
  • ūdensapgāde, kanalizācija un lauksaimniecības koplietošanas jautājumi.

Sociālā struktūra un soda sistēma

Kodekss atspoguļo stingru sabiedrības hierarhiju: likumi paredz atšķirīgas sankcijas atkarībā no personas statusa — brīvs cilvēks, zemnieks vai vergs. Daži panti pauž principu, kas tiek saukts par lex talionis — "aci pret aci, zobu pret zobu" — bet līdzās tam plaši lietotas arī naudas kompensācijas un darbaspēka atlīdzības. Bieži sods un atbildība bija proporcionāla gan pārkāpumam, gan vainīgā sociālajam stāvoklim.

Tiesvedība un pierādījumi

Kodekss reglamentē arī tiesvedības procesu: ir noteikti liecinieku, zvērestu un pierādījumu priekšraksti. Daži panti nosaka konkrētas procedūras pierādījumu iesniegšanai un liecinieku liecībām, bet citi paredz svinīgu zvērestu vai dievību tiesu (ordeāli) kā līdzekli izšķirt strīdus. No šī viedokļa Hammurabi kodekss sniedz agrīnus piemērus, kur abi strīda dalībnieki var piedāvāt pierādījumus un kur tiesu prakse ir formālāka nekā vienkāršas izlūkošanas normas.

Vēsturiskā un kulturālā nozīme

Hammurabi kodekss ir viens no visilgāk saglabātajiem Senās Mezopotāmijas tiesību avotiem un svarīgs liecinieks par to, kā darbojās valsts varas pārraudzība un administrācija. To uzskata par agrīnu likumu kopumu, kas regulē publisko varu un sabiedrisko kārtību — sava veida primitīvu konstitūciju. Kodekss ir arī būtisks avots pētniekiem, jo tas atklāj gan juridiskas normas, gan ikdienas dzīves praksi, ekonomikas attiecības un sociālās vērtības senajā Babilonijā.

Atklāšana un saglabāšana

Stēlas atrašana Sūzā atklāja plašai sabiedrībai Hammurabi likumu tekstu un parādīja, cik tālu Mezopotāmijas kultūras priekšmeti ceļoja — stēla tika iznesta no Babilonas uz Elamu kā kara laupījums. Mūsdienās šis piemineklis un tā teksts ļauj rekonstruēt gan juridiskās normas, gan politisko ideoloģiju, kas tiecās pamatot karaļa varu ar dievu gribu.

Hammurabi kodekss nav vienīgais senais likumu krājums, taču tā skaidrība, tematiskā plašums un saglabājuma apjoms padara to par neaizvietojamu avotu gan tiesību, gan vēstures, gan senatnes ikdienas izpētei.