1791. gada Konstitucionālais likums ir likums, ko izdeva Lielbritānijas parlaments karaļa Džordža III vadībā, reaģējot uz Apvienotās impērijas lojālistu prasībām ievēlēt pārstāvniecību. Tas sadalīja britu koloniju Kvebekas provinci divās atsevišķās provincēs. Augškanādas provinci, kas kopš tā laika pārdēvēta par Ontario, un Lejenkanādas provinci, kas kopš tā laika pārdēvēta par Kvebeku. Katrai no tām tika piešķirti ievēlēti pārstāvji, lai paziņotu valdībai, ko viņi vēlas, bet kuriem nebija nekādas faktiskas varas.
Konstitucionālais akts (Royal Assent 1791. gada 10. jūnijā) bija mēģinājums atrisināt pretrunas, kas radās Pirmajā Amerikas impērijā pēc Amerikas revolūcijas, tostarp reaģēt uz lojālistu — Britānijai uzticīgo kolonistu — prasībām pēc vietējas pārstāvniecības un zemes sadales. Akts oficiāli izveidoja divas atsevišķas administratīvās vienības: Augškanādu un Lejenkanādu, katrai ar savu vicegubernatoru, izpildpadomi un likumdošanas institūcijām.
Galvenās normas un ietekme:
- Izveidoja divkameru administratīvo sistēmu: katrai provincē bija iecelts gubernators (vai vicegubernators), izpildpadome un izpildpadomei palīdzējoša Likumdošanas padome, kā arī ievēlēta Likumdošanas asambleja. Tomēr izpildvarai piederēja plašas pilnvaras, un ievēlētajām asamblejām bija ierobežota ietekme.
- Likums saglabāja franču civiltiesību sistēmu zemes tiesībās un seņjorālo (seigneurial) sistēmu Lejenkanādā, bet Augškanādā noteica angļu parastās tiesības (common law).
- Augškanādā akts paredzēja reliģisko zemju rezerves (t. i., daļa zemes paredzēta Anglikāņu baznīcai — tā dēvētie "clergy reserves"), kas vēlāk kļuva par konfliktu avotu attiecībā uz zemes izplatīšanu un sabiedrisko finansējumu.
- Balsošanas tiesības bija ierobežotas ar īpašuma kvalifikācijām, tāpēc ievēlētās asamblejas nesniedza vispārēju demokrātisku pārstāvību.
- Indiāņu (vietējo) tautu intereses lielākoties netika ņemtas vērā — zemei, kurā dzīvoja Pirmajās Nācijas (First Nations), turpināja piemērot kolonizācijas politiku un zemes atņemšanu bez pilnīgas vienošanās.
Konstitucionālais akts deva garancijas franču kanadiešiem, saglabājot viņu tiesības reliģijā un zemes tiesībās Lejenkanādā, taču vienlaikus rūpējās arī par lojālistu intereses Augškanādā, radot divu atšķirīgu tiesisko un kultūras attīstības ceļu. Praktiski sistēma radīja pašvaldību elites spēka koncentrāciju, jo svarīgākie lēmumi bieži vien tika pieņemti ieceltajās padomēs un gubernatora birojos.
Akts palika spēkā līdz 1840. gadam, kad pēc 1837.–1838. gadu sacelšanās un politiķu apspriedēm to nomainīja 1840. gada Apvienošanas akts (Act of Union), izveidojot Apvienotās Provinces (Province of Canada). Vēlāk, 1867. gada Konstitūcijas Akts (British North America Act/Constitution Act) noteica Kanādas federācijas veidošanos, no kuras izveidojās mūsdienu Ontario un Kvebeka kā atsevišķas provinces.