Kas ir Iblīs un Šaitāns?
Islāmā velns parasti tiek dēvēts par Iblīs (arābu: إبليس) vai vispārīgāk — Šaitāns (arābu: شيطان, daudzskaitlī: شياطين, shayāṭīn). Termins "šaitāns" tiek lietots gan, runājot par konkrēto personificēto ļaunumu — Iblīsu, gan par ļaunajiem gariem vai ietekmēm, kas mudina cilvēku uz ļaunu. Korānā Šaitāns un šajatēni (ļaunie gari) tiek attēloti kā tiem, kas cenšas maldināt un rosināt cilvēkus pieļaut grēkus.
Iblīsa stāsts Korānā
Korānā ir aprakstīts stāsts, kad Dievs radīja Ādam un pavēlēja eņģeļiem noliekties viņam priekšā. Iblīs atteicās, jo uzskatīja sevi augstāku par cilvēku, tādējādi pārkāpjot Dieva pavēli. Par šo nepaklausību Iblīsam tika piešķirts laiks līdz Kunga sodam Pienākšanas dienā, un viņš solīja maldināt cilvēci. Šajā kontekstā Korānā ir vairāki fragmenti, kas stāsta par Iblīsu (piem., Al-Baqarah 2:34; Al-Aʿrāf 7:11–18; Sād 38:71–85).
Šaitaņu darbības un cilvēka loma
Šaitāns galvenokārt darbojas kā kārdinātājs un maldinātājs. Viņa galvenais instruments ir tā sauktā "čukstēšana sirdīs" (waswasa) — iekšējas domas, šaubas, kārdinājumi un nepareizs padoms, kas mēģina novirzīt cilvēku no pareizā ceļa. Korānā ir arī norāde par to, ka ļaunie spēki tiek padarīti par draugiem tiem, kas atsakās no ticības: "Mēs esam padarījuši ļaunos par draugiem tiem, kas ir bez ticības."
Ir svarīgi atzīmēt, ka islāma mācībā cilvēkam ir dots brīva griba. Šaitāna darbība ir piedāvājums un kārdinājums, bet cilvēkam tiek dots spēks izvēlēties starp labo un ļauno. Tāpēc atbildība par rīcību bieži tiek uzsvērta kā cilvēka paša izvēle, ne tikai ārēja ietekme.
Dažādi "šaitāni" — gari un cilvēki
Islāmā tiek izšķirti dažādi ļaunie spēki:
- Iblīs — personificētais velns, kurš izaicināja Dieva gribu.
- Šajatēni (daudzskaitlī) — ļaunie gari (bieži saprotami kā džini), kas maldina cilvēkus.
- Cilvēku šaitāni — cilvēki, kas tīši rosina citus pie ļauna; Korānā un hadisos ir pieminēti cilvēku sekotāji vai piekritēji, kas darbojas kā Šaitāna palīgi.
Turklāt islāma tradīcijā tiek runāts par personisku velna pavadoņu jēdzienu (dažkārt sauktu par qarin), kas pie katra cilvēka pastāvīgi mēģina ierosināt sliktas domas. Daži hadis ir interpretēti kā liecība, ka katram ir tāds "pavadonis", bet garīgā un reliģiskā prakse var mazināt viņa ietekmi.
Kļūdas, grēki un praviešu stāvoklis
Latviski bieži tiek lietoti vārdi "khata" (kļūda) un "grēks". Islāma teoloģijā pastāv atšķirība starp kļūdu vai nejaušu pārkāpumu un apzinātu, smagu grēku. Pravieši pēc islāmas uzskata tiek uzskatīti par īpaši aizsargātiem no nodomām ļaunumiem (koncepts isma), tomēr Korānā un Sunnā ir aprakstīti gadījumi, kuros pravieši var pieļaut cilvēcīgas kļūdas vai nepilnības, kas nav saistītas ar ļaunumu. Piemēram, stāsts par Mozu (Musa) un aizmirsto lietu pie jūras krasta interpretācijās tiek skaidrots kā cilvēcisks brāķis vai slēpts mācību stāsts par Dieva vadību.
Aizsardzības līdzekļi pret kārdinājumu
Islāma tradīcija piedāvā vairākus garīgus instrumentus, lai mazinātu Šaitāna ietekmi:
- Regulāra lūgšana (salah) un dievkalpojums.
- Dhikr (pieminēšana — Dieva vārdu atkārtošana), īpaši sākot ikdienas gaitas ar lūgumu "Aʿūdhu billāhi min ash-shayṭān ir-rajīm" (Es meklēju patvērumu pie Dieva no nolādētā Šaitāna).
- Lasīšana un pārdomas par Korānu (piem., Ayat al-Kursi tiek bieži minēts kā garīgs aizsargs).
- Glabāšanās no slikta sabiedrības un aktīva centība uzlabot raksturu — labas darbs, nožēla (tawbah) un atgriešanās pie Dieva.
Secinājums
Iblīs un šaitāni islāma domā apzīmē gan konkrētu personificētu ļaunumu, gan plašāku ietekmju loku — garīgus un arī cilvēciski sociālus mehānismus, kas ved uz sliktu rīcību. Korāns un hadisi uzsver, ka, lai gan ļaunajam ir spēja kārdināt, cilvēkam ir dota brīva griba un atkarība no paša izvēles. Reliģiskā prakse, apzinīga dzīve un dievbijība tiek uzskatītas par galvenajiem līdzekļiem, kā saglabāties ceļā, kas ved pie taisnības un Dieva apmierinājuma.
Muhameds citēts dažādos hadisos par domu, ka katram cilvēkam var būt savs un blakus esošais Šaitāns (vai ietekme), taču ticība, zināšanas un prakse var šo ietekmi vājināt un novērst.