Dikraeozaurs bija neliels, īsneckains sauropods, kas izcēlās ar vairākām anatomiskām īpatnībām, salīdzinot ar tipiskajiem garā kakla un astes sauropodiem. Tā nosaukums attiecas uz neparasto muguras skriemeļu uzbūvi — skriemeļu mugurdaļas izaugumi bieži bija sadalīti vai izteikti izstiepti, radot raksturīgas "roga" vai "šķautnes" formas. Kopumā šiem dinozauriem bija īsāks kakls, īsāka aste, proporcionāli lielāka galva un garāki nervu izaugumi (neural spines) gar kaklu un muguru nekā daudzām citām sauropodu grupām.
Salīdzinājumā ar brahiosauriem un citiem lielajiem sauropodiem, dikraeozauriem bija vieglāka skeleta konstrukcija — skriemeļos bija attīstīts kaulains statņu režģis un daļēja pneimatizācija (gaisa dobumi), kas ļāva samazināt ķermeņa svaru, nezaudējot izturību. Šī konstrukcija kopā ar īsāku kaklu liecina, ka viņi barojās galvenokārt no zemākiem veģetācijas slāņiem un izmantoja atšķirīgas barošanās stratēģijas nekā garākacakla sauropodi.
Dzīvnieka garums, balstoties uz atrastajiem skeleta fragmentiem, tiek lēsts aptuveni 8–10 metru robežās, padarot to ievērojami mazāku par milzīgajiem brahiosauriem vai titānosauriem. Neskatoties uz relatīvi nelielo izmēru, Dikraeozaurs bija masīva, spēcīga būve ar stiprām kājām, kas ļāva pārvietoties un atbalstīt ķermeņa svaru.
Dikraeozaura fosilijas pirmoreiz atklāja 1914. gadā Tanzānijas Tendaguru klintīs — bagātīgā dinozauru atklāšanas vietā, kur atrasti arī citi iespaidīgi paraugi, piemēram, žirafatitāns un kentrozaurs. Tendaguru faunas sastāvs rāda, ka tajā pašā ekosistēmā dzīvoja gan ļoti lieli, gan relatīvi nelieli sauropodi; izmēru un morfoloģijas atšķirības, visticamāk, atspoguļo barošanās nišas diferenciāciju — dažādas sugas pārlūkoja veģetāciju dažādos augstumos un veidos, līdz ar to konkurence starp tām bija samazināta.
Zinātniskie apraksti un rekonstruēšanas darbi šādus atradumus padara par svarīgu avotu, lai izprastu sauropodu daudzveidību, ekoloģiju un evolūciju. Dikraeozauru grupa (Dicraeosauridae) ietver vairākus radniecīgus ģintis piemērus no dažādām zemēm, kas palīdz salīdzināt morfoloģiskās adaptācijas, piemēram, īsāka kakla attīstību un neparasto mugurkaula izaugumu funkcijas (aizsardzība, termoregulācija vai sociāla rādīšana), par kurām turpinās diskusijas paleontoloģijā.