Allegro — mūzikas tempa apzīmējums klasiskajā mūzikā (120–168 BPM)

Allegro ir tempa apzīmējums klasiskajā mūzikā, kas nozīmē — spēlēt dzīvīgu, salīdzinoši ātru tempu. Vēsturiski tas reizēm tika lietots arī skaņdarba rakstura aprakstam (piemēram, "dzīvīgs", "sparīgs"), taču kopš 18. gadsimta tas pārsvarā tiek izmantots galvenokārt kā ātruma norāde. Allegro ir ātrāks par Andante un lēnāks par Presto; parasti to saista ar enerģisku, uz priekšu virzošu raksturu.

Vēsture un lietojums

Komponisti noteica tempa norādes gan ar itāļu terminiem, gan — vēlāk — ar metronoma skaitļiem. Dažkārt šo terminu lietoja arī tikai kā rakstura apzīmējumu. Šādu vārdu lietoja Klods Debisī un Moriss Ravels, savukārt Gustavs Mālers dažkārt rakstīja norādi Rasch (vācu valodā "ātri"), bet Bendžamins Britens — Quickly. Kopš 19. gadsimta arvien biežāk sastopamas arī precīzas metronoma norādes (sitieni minūtē), kas palīdz izpildītājam konkrētāk interpretēt vēlamo tempu.

BPM (sitieni minūtē) un interpretācija

Parasti Allegro tiek interpretēts aptuveni ar tempu 120–168 sitieni minūtē (BPM). Šī robeža ir orientējoša — reālā izpildījuma temps var atšķirties atkarībā no stilistikas, skaņdarba formas, instrumentācijas un izpildītāja vai diriģenta izvēles. Daži komponisti norāda tiešu metronoma skaitli, bet citi atstāj plašāku brīvību interpretācijai; arī vēsturiskā izpildījuma prakse var ietekmēt izvēlēto tempu.

Varianti un saistītie apzīmējumi

• Allegretto — parasti nedaudz mierīgāks par allegro (bieži tiek uzskatīts par "mazliet ātrāku par andante").
• Allegro moderato — mērenāks variants, mazliet lēnāk nekā tipisks allegro.
• Allegro vivace / Vivo / Vivace — dzīvs un bieži ātrāks par standarta allegro.
• Allegro con brio — allegro ar dzīvīgumu un enerģiju ("ar dzirksti").
• Komponistu valodas izvēle: dažkārt lieto citus valodas terminus (piem., vācu Rasch), angļu Quickly u. tml., kas nozīmē līdzīgu tempa raksturojumu.

Piemēri un praktiska pieeja

Allegro bieži apzīmē pirmās daļas tempu sonātformā, simfoniju vai koncertu ātrās daļas, kā arī dažus neformālus, dejiskus vai raksturus. Piemēram, tajos gadījumos, kad Allegro figūri iekļauti skaņdarbos, tie parasti izsaka dzīvīgumu un ritmisku skaidrību — jāievēro gan tempu stabilitāte, gan frāzējums un dinamika.

Praktiski izpildot Allegro, jāņem vērā:

• mērens, regulārs pulsējums (ja norādīts metronoma skaitlis, to parasti ievēro);
• skáņdarba raksturs — vai nepieciešama vieglāka, deja­daina artikulācija, vai spēcīgāks, uzsvarots raksturs;
• diriģenta un ansambļa komunikācija — orķestrī tempi var būt ātrāki nekā solo izpildījumā, un skaņdarba lielums ietekmē tempa sajūtu;
• vēsturiskā prakse — baroka un klasicisma darbos "allegro" var tikt interpretēts citādi nekā romantisma vai 20. gadsimta mūzikā.

Dažkārt Allegro tiek izmantots arī skaņdarbu nosaukumos, piemēram, Bēlas Bartoka Allegro barbaro. Kopumā Allegro nozīmē enerģisku, uz priekšu vērstu tempa apzīmējumu, kura konkrētais ātrums un raksturs jākombinē ar skaņdarba stilistiku un komponista norādēm.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Allegro?

J: Vai Allegro sākotnēji tika izmantots, lai raksturotu skaņdarba raksturu?

J: Kurā gadsimtā Allegro primārais lietojums mainījās no rakstura uz ātrumu?

J: Kādi ir daži piemēri terminiem, ko komponisti izmantojuši Allegro vietā, lai norādītu ātrumu?

J: Kāds ir taktu skaits minūtē, ko ieteicams atskaņot Allegro ātrumā?

J: Vai Allegro dažkārt tiek izmantots skaņdarbu nosaukumos?

J: Kāds ir Allegro ātruma diapazons salīdzinājumā ar Andante un Presto?

Meklēt pēc burta