Ludviga van Bēthovena piektā simfonija (c-moll, Op. 67, 1804–1808)

Ludviga van Bēthovena 5. simfonija (c‑moll, Op.67, 1804–1808) — episka klasiskās mūzikas meistardarbs, pazīstama ar dramatisko un atpazīstamo sākuma motīvu.

Ludviga van Bēthovena 5. simfonija c-moll, op. 67 ir simfonija. Tā ir piektā no viņa deviņām simfonijām. Tā tika sarakstīta laikā no 1804. līdz 1808. gadam. Šī simfonija ir viens no populārākajiem un pazīstamākajiem klasiskās mūzikas darbiem. Komponēšanas laiks sakrīt ar Bēthovena radošā «varoņa» jeb vidējā perioda posmu, kad viņš attīstīja spēcīgu, dramatiski kontrastējošu stilu, neraugoties uz to, ka jau bija sākušās nopietnas dzirdes problēmas.

Raksturojums

Simfonija ir pazīstama ar iespaidīgo un viegli atpazīstamo sākuma motīvu — četrbalsīgu frāzi, kas bieži tiek aprakstīta kā trīs īsi toņi un viens garais (īsi-īsi-īsi-gars). Šis motīvs parādās visā skaņdarbā un tiek tematiskā veidā attīstīts, sasaistot visas daļas vienā, dramatiskā dramaturģiskā līnijā. Kopējais izpildījuma ilgums parasti ir apmēram 30–40 minūtes, atkarībā no tempa izvēles un interpretācijas niansēm.

Formāts un daļas

Skaņdarbam ir četras daļas:

• I. Allegro con brio (c-moll): sākuma sonātes allegro, kur pirmo reizi skan slavenais četru notu motīvs; daļa ir enerģiska, dramatiskas kontrastējošas tēmas un attīstības epizodes.
• II. Andante con moto (A♭-dur): lēnāks, liriskāks un kontrastējošs posms, kurā parādās melodiskas variācijas un miera brīži, kas novērš uzmanību no pirmās daļas dramatikas.
• III. Scherzo — Allegro (c-moll) ar Trio: ātrs, mīklains scherzo, kura raksturā ir dziļi tempi un dramatiskas rezonanses; šī daļa uzreiz pāriet finālā (attacca), veidojot nepārtrauktu muzikālo līniju.
• IV. Allegro (C-dur): triumfāls fināls, kas pārvērš sākotnējo c-moll drāmu spožā C-dur triumfā, izmantojot plašu orķestra krāsu un dinamikas kontrastus.

Orķestrācija

Orķestrējums ir raksturīgs lielajam klasicisma-oratoriskajam orķestrim: koku pūšaminstrumenti, misiņi (ragi, trubas), timpāni un stīgu grupa. Beethoven piešķir nozīmīgu lomu ritmam un dinamiskai kontrastēšanai; tromboni un papildu misiņi kļūst īpaši svarīgi finālā, piešķirot tam militāru un triumfālu raksturu.

Premjera un vēsturisks konteksts

Pirmo reizi simfonija tika atskaņota Vīnes teātrī Theater an der Wien 1808. gadā, 22. decembrī — tajā pašā koncertā pirmo reizi tika atskaņota arī viņa Sestā simfonija (Pastorāle) un citi darbi. Šis koncerts bija garš, sliktos apstākļos sagatavots pasākums ar aukstu zāli un nepilnvērtīgu orķestra sagatavošanos, tomēr abām simfonijām ātri pieauga popularitāte un tās kļuva par būtisku repertoāra sastāvdaļu.

Ietekme un kultūras nozīme

Piektā simfonija ir kļuvusi par simbolu mūzikas vēsturē — gan muzikālās inovatīvās attīstības, gan emocionālās intensitātes dēļ. Sākuma motīvs ir transformējies par vienu no vispazīstamākajām muzikālajām frāzēm pasaulē. Otrā pasaules kara laikā šī motīva ritms (...‑‑‑—) tika izmantots kā Morse koda burts V (‑‑‑‑) un kļuva par BBC translācijas simbolu "V for Victory" (Uzvaras zīme), tādējādi simfonija ieguva arī politisku un simbolisku nozīmi.

Interpretācijas un ieraksti

Laika gaitā simfonija ir piedzīvojusi daudzas interpretācijas — no vēsturiskām perioda instrumentu izpildījumiem līdz mūsdienu romantiskām, krāsu bagātām versijām. Katrs diriģents un orķestris izceļ dažādas nianses — ritmisko enerģiju, dinamisko kontrastu vai motīva attīstību — tādējādi darbs saglabā dzīvu, daudzslāņainu interpretāciju tradīciju.

Piektā simfonija turpina iedvesmot ne tikai klasiskās mūzikas klausītājus, bet arī plašāku kultūras lauku — tā tiek izmantota filmās, reklāmās, politiskos kontekstos un izglītībā kā piemērs muzikālai motiviskai attīstībai un dramaturģiskai uzbūvei.

Mūzika

Simfonija sākas ar četru noti "īss-īss-īss-garš" motīvu, kas izskan divas reizes (otrajā reizē nedaudz zemāk): ( listen (help-info))

Simfonijas sākums ir tik slavens, ka tas bieži tiek citēts. To savos skaņdarbos ir izmantojuši arī citi komponisti, piemēram, Sergejs Rahmaņinovs savā dziesmā "Liktenis". Tā bieži izmantota populārajā kultūrā, sākot ar disko un beidzot ar rokenrolu, kā arī filmās un televīzijā. Otrā pasaules kara laikā BBC izmantoja šo četru notu motīvu, lai ievadītu radio ziņu raidījumus, jo "īss-īss-īss-īss-garš" Morzes alfabētā raksta burtu "V". "V" nozīmēja "Uzvara". To spēlēja ļoti klusi uz bungām. Cilvēki nacistu okupētajās valstīs, kuri vēlējās dzirdēt ziņas, slepus klausījās BBC ziņas, jo bija lielāka iespēja, ka tās būs patiesas.

Simfonijas trešajā daļā šis ritms dažkārt tiek izmantots kā pavadījums.

Kad Bēthovens rakstīja šo simfoniju, viņam bija trīsdesmit gadu vecums. Viņš kļuva arvien nedzirdīgāks. Viņam to bija briesmīgi grūti paciest. Viņš uzskatīja, ka tieši viņam vajadzētu būt ar perfektu dzirdi. Viņš jutās ļoti nomākts, bet nolēma nevis izdarīt pašnāvību, bet palikt dzīvs un pierakstīt visu mūziku, kas viņam bija prātā. Par to viņš rakstīja vēstulē, ko nosauca par Heiligenštates testamentu.

Piektās simfonijas sākums skan ļoti drosmīgi un heroiski. Visa simfonija skan kā cīņa, kas sākas ar šīm četrām notīm. Cilvēki bieži ir teikuši, ka šīs četras notis simbolizē likteni, kas klauvē pie durvīm. Līdz brīdim, kad mēs nonākam līdz pēdējai daļai (finālam), mūzika ir kļuvusi mažora, nevis moll. Tas izklausās tā, it kā Bēthovens būtu pārvarējis savu depresiju.

Šīs simfonijas ceturtā daļa ir viena no pirmajām reizēm, kad simfonijā tiek izmantots trombons vai pikolo.

Bēthovens 1804. gadā, kad viņš sāka darbu pie Piektās simfonijas.

Meklēt pēc burta