Bēthovena 5. simfonija
Ludviga van Bēthovena 5. simfonija c-moll, op. 67 ir simfonija. Tā ir piektā no viņa deviņām simfonijām. Tā tika sarakstīta laikā no 1804. līdz 1808. gadam. Šī simfonija ir viens no populārākajiem un pazīstamākajiem klasiskās mūzikas darbiem.
Skaņdarbam ir četras daļas: sākuma sonātes allegro, lēnāks andante un ātrs scherzo, kas uzreiz pāriet finālā.
Pirmo reizi simfonija tika atskaņota Vīnes teātrī Theater an der Wien 1808. gadā. Tajā pašā koncertā pirmo reizi tika atskaņota arī viņa Sestā simfonija. Piektā simfonija drīz kļuva atzīta par vienu no nozīmīgākajiem mūzikas darbiem.
Bēthovena 5. simfonijas titullapa. Redzams veltījums kņazam Lobkovicam un grāfam Rasumovskim.
Mūzika
Simfonija sākas ar četru noti "īss-īss-īss-garš" motīvu, kas izskan divas reizes (otrajā reizē nedaudz zemāk): ( listen (help-info))
Simfonijas sākums ir tik slavens, ka tas bieži tiek citēts. To savos skaņdarbos ir izmantojuši arī citi komponisti, piemēram, Sergejs Rahmaņinovs savā dziesmā "Liktenis". Tā bieži izmantota populārajā kultūrā, sākot ar disko un beidzot ar rokenrolu, kā arī filmās un televīzijā. Otrā pasaules kara laikā BBC izmantoja šo četru notu motīvu, lai ievadītu radio ziņu raidījumus, jo "īss-īss-īss-īss-garš" Morzes alfabētā raksta burtu "V". "V" nozīmēja "Uzvara". To spēlēja ļoti klusi uz bungām. Cilvēki nacistu okupētajās valstīs, kuri vēlējās dzirdēt ziņas, slepus klausījās BBC ziņas, jo bija lielāka iespēja, ka tās būs patiesas.
Simfonijas trešajā daļā šis ritms dažkārt tiek izmantots kā pavadījums.
Kad Bēthovens rakstīja šo simfoniju, viņam bija trīsdesmit gadu vecums. Viņš kļuva arvien nedzirdīgāks. Viņam to bija briesmīgi grūti paciest. Viņš uzskatīja, ka tieši viņam vajadzētu būt ar perfektu dzirdi. Viņš jutās ļoti nomākts, bet nolēma nevis izdarīt pašnāvību, bet palikt dzīvs un pierakstīt visu mūziku, kas viņam bija prātā. Par to viņš rakstīja vēstulē, ko nosauca par Heiligenštates testamentu.
Piektās simfonijas sākums skan ļoti drosmīgi un heroiski. Visa simfonija skan kā cīņa, kas sākas ar šīm četrām notīm. Cilvēki bieži ir teikuši, ka šīs četras notis simbolizē likteni, kas klauvē pie durvīm. Līdz brīdim, kad mēs nonākam līdz pēdējai daļai (finālam), mūzika ir kļuvusi mažora, nevis moll. Tas izklausās tā, it kā Bēthovens būtu pārvarējis savu depresiju.
Šīs simfonijas ceturtā daļa ir viena no pirmajām reizēm, kad simfonijā tiek izmantots trombons vai pikolo.
Bēthovens 1804. gadā, kad viņš sāka darbu pie Piektās simfonijas.
