Elara ir Jupitera mēness, kas nav sfērisks. To 1905. gadā Lika observatorijā atrada Čārlzs Dilons Perins, un tas nosaukts milža Tītusa Dzeusa mātes vārdā.

Savu pašreizējo nosaukumu Elara ieguva tikai 1975. gadā; pirms tam tā bija pazīstama vienkārši kā Jupiters VII. No 1955. līdz 1975. gadam to dažkārt sauca par Hēru.

Elara pieder pie Himalia grupas - pieciem Mēnešiem, kas riņķo 11 000 000-13 000 000 km attālumā no Jupitera un atrodas aptuveni 27,5° slīpumā. Tās orbītas elementi ir no 2000. gada janvāra. Tie daudz mainās Saules un planētu perturbāciju dēļ.

Papildinformācija un fakti

  • Raksturojums: Elara ir neliels, neregulārs (ne-sfērisks) progradis mēness. Virsma ir tumša, un spektrālie novērojumi liecina par ogļainu (C-tipa) tipa materiālu — līdz ar to tiek pieņemts, ka tas var būt sagūstīts asteroīds vai kolīzijas rezultātā radīts fragments.
  • Izmēri: Precīzs izmērs nav pilnībā noteikts, jo atkarīgs no pieņemtā albedoa; aptuvenie novērtējumi liecina par diametru desmitiem līdz simtiem kilometru lielā mērogā (dažkārt min apmēram 80 km), taču precīzāki dati trūkst.
  • Orbīta: Elara riņķo Jupitera apmēram 11–13 miljonu km attālumā ar slīpumu ap 27,5°. Tā pieder pie Himalia grupas, kuru raksturo līdzīgi orbitālie elementi — tas norāda uz iespējamu kopīgu izcelsmi (piem., sadursmes fragments). Orbītas elementi regulāri mainās Saules un citu planētu ietekmē.
  • Rotācija un virsma: Pilnībā noteikta rotācijas periods nav precīzi fiksēts publiskajos datu avotos; fotometrijas un spektra novērojumi liecina par tumšu, akmeni/oglekļainu virsmu ar zemu albedu.
  • Atklāšana un nosaukums: Atklāja 1905. gadā ar fotogrāfisku metodi Lika observatorijā; ilgu laiku pazīstams kā «Jupiters VII», bet starptautiski pieņemtais nosaukums piešķirts 1975. gadā. Laikā no 1955. līdz 1975. gadam dažos avotos to dēvēja par Hēru.
  • Attiecība ar Himalia grupu: Grupā parasti ietilpst Himalia, Elara, Lysithea, Leda un Dia (kopā piecas pazīstamas nulles lieluma satelīti). Tie visi ir nelieli, progradie un atrodas līdzīgā attāluma joslā ap Jupitera ekvatori, kas atbalsta hipotēzi par kopīgu izcelsmi.
  • Izpēte: Elara nav bijusi mērķa tuvam kosmiskam zondei — pieejamie dati galvenokārt iegūti no teleskopiskiem novērojumiem no Zemes un kosmiskiem pētījumiem, kas mēra spožumu un spektru. Lai iegūtu detalizētāku informāciju par virsmas struktūru un precīziem izmēriem, nepieciešami tuvāki novērojumi vai zondes vizīte.

Elara, tāpat kā citi nelielie Jupitera neregulārie pavadoņi, sniedz svarīgus pavedienus par planētas reģiona vēsturi — īpaši par gājieniem, kad Jupiters sagūstīja vai sadalīja objektus, kas vēlāk kļuva par tās nelielajiem mēnešiem.