Epifīts — kas tas ir, piemēri, īpašības un ekoloģiskā nozīme
Uzzini, kas ir epifīts — orhidejas, papardes, bromēlijas un ķērpji, to īpašības, pielāgošanās un milzīgā ekoloģiskā nozīme mežu un tropu biodaudzveidībā.
Epifīts ir augs, kas aug uz cita auga, bet nav parazīts. Šis termins attiecas ne tikai uz ziedošiem augiem, bet arī uz baktērijas, sēnes, ķērpjus un sūnas, kas aug uz augiem. Lielākā daļa epifītu (aptuveni 89 %) ir ziedoši augi, un aptuveni trešdaļa no papardes sugām var dzīvot epifītiski. Tipiski epifīti vietu atrod uz koku zariem, mizas, koku dobumiem un reizēm arī uz akmeņiem vai cilvēku radītām konstrukcijām.
Kur tie dzīvo un kādas ir to grupas
Epifīti ir īpaši izplatīti tropu lietusmežos, kur tie aizņem lielu kanopa daļu — tur tos pārstāv kaktusi, orhidejas, bromēlijas un daudzas papardes. Mērenā klimata joslā biežāk sastopamas akmeņsūnas, ķērpji un aļģes. Pastāv arī epifītiskas sugas, kas attīstījušās īpašos apstākļos — piemēram, daži kaktusi, kas pielāgojušies sausākām koku virsmām.
Barības vielu un ūdens iegūšana — pielāgojumi
Epifīti nespēj izsūkt barību no saimnieka augiem, tāpēc tie iegūst mitrumu un barības vielas no gaisa, lietus un apkārtējām organiskajām atliekām. Bieži sastopami pielāgojumi, kas palīdz uzkrāt ūdeni un barības vielas:
- lapu struktūras, kas veido "tvertnes" (piem., bromēlijas) vai taisa spraugas, kur sakrājas organiskās atliekas;
- trakheju un velamena slāņi (dažu orhideju sakņu virsmai), kas absorbē ūdeni un aizsargā pret izžūšanu;
- lapu pūkainie segumi jeb trihomi, kas uzsūc mitrumu tieši no gaisa;
- CAM (krāsu asimilācijas modifikācija) fotosintēzes ceļi un bieza kutikula sausos apstākļos.
Dažreiz epifītiskie augi izmanto apkārt sakrājušos atkritumus (lapas, putekļus) kā papildus barības avotu — to mikroorganismi šo materiālu lēnām noārda un padara pieejamu augiem.
Atšķirība no parazītisma un citiem dzīvesveidiem
Dažreiz epifītus sauc par "gaisa augiem", jo tie neveido saknes augsnē. Tomēr šis nosaukums var būt maldinošs — ir arī ūdens epifīti un sugas, kuru saknes iespiežas platās plaisās vai mīkstā organiskā slānī uz koka. Epifītiskie organismi parasti saņem vienīgi mehānisku atbalstu no saimnieka un nav parazīti, jo neizsūc barību no saimnieka. Parazītiski un daļēji parazītiski augi, piemēram, āmuļi, tādēļ netiek uzskatīti par īstiem epifītiem.
Fotosintēze un struktūras
Lai iegūtu enerģiju, epifīti parasti izmanto fotosintēzi; bieži vien tie ir pielāgojuši savas lapas, lai varētu uzņemt lietus ūdeni (un mitrumu no gaisa), ja tie nav ūdensaugi. Dažām sugām lapas ir biezākas un noglabā vairāk ūdens; citām — plānas un caurlaidīgas, lai ātri absorbētu rīta rasu vai miglu. Saknes epifītiem bieži ir galvenokārt pieķeres funkcija, nevis barības uzņemšanai no substrāta.
Ekoloģiskā nozīme
Epifīti ir nozīmīgi gan mežu struktūrai, gan bioloģiskajai daudzveidībai. Tie:
- veido papildu slāni kanopā, nodrošinot mikrohabitatus un ligzdas daudziem dzīvniekiem;
- uzkrāj ūdeni un barības vielas, kas pēc tam pakāpeniski nonāk zemē vai citos ekosistēmas komponentos, veicinot barības vielu apriti;
- sniedz pārtiku un slēptuves kukaiņiem, putniem un rāpuļiem — dažas vardes pat dzīvo epifītu ūdens rezervuāros.
Epifīti tādējādi palielina kokiem un mežiem pieejamo dzīvo vietu daudzumu un veicina lokālās sugu daudzveidības pieaugumu.
Izplatība, izplatīšanas veidi un cilvēka ietekme
Epifīti var izplatīties, izmantojot vieglus, vēja pārnēsājamus sēklas vai sporas (daudzas papardes un sūnas), kā arī putnu, vēja vai bezmugurkaulnieku starpniecību. Cilvēku darbība — mežu izciršana, klimata pārmaiņas un savvaņā vākšana (īpaši orhidejām) — apdraud daudzus epifītus. Lai tos saglabātu, svarīga ir kanopa un visu meža slāņu aizsardzība, kā arī tiesiskā regulācija un kultivēšana dārzniecībās.
Praktiska nozīme un aizsardzība
Daudzi epifīti, it īpaši orhidejas un bromēlijas, ir populāri mājas un siltumnīcu augi. Tie kalpo arī zinātniskajiem pētījumiem (adaptāciju un mikrohabitātu izpēte) un ekotūrismam tropu mežos. Konservācijas pasākumi ietver sugu monitoringu, izplatības teritoriju aizsardzību un sabiedrības izglītošanu par to, kā droši un ilgtspējīgi izmantot šos augus.
Epifīti ir svarīga ekosistēmas daļa: tie nerada kaitējumu saimniekaugam, bet bagātina biotopu daudzumu un funkcionāli palīdz uzturēt mežu veselību un barības vielu apriti.
Vairāki dažādi epifīti uz koka Kostarikā
Bromēlijas uz cikādes
Orhideju un bromēliju epifītu kopas piemērs dārzā Havaju salās
Zeltainās indes vardes (Colostethus beebei) ir mazas, brīdinošas krāsas koku vardes, kas dzīvo mākoņu mežu bromēlijās.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir epifīts?
A: Epifīts ir augs, kas aug uz cita auga, bet nav parazīts. Mitrumu un barības vielas tas iegūst no gaisa un lietus, dažkārt arī no apkārt uzkrātajiem atkritumiem.
J: Vai lielākā daļa epifītu ir ziedoši augi?
A: Jā, lielākā daļa epifītu (89 %) ir ziedoši augi.
J: Vai ir ūdens epifīti?
A: Jā, ir arī daudz ūdens epifītu.
J: Vai epifīti izmanto fotosintēzi, lai iegūtu enerģiju?
A: Jā, parasti tie ir pielāgojuši savas lapas, lai varētu uzņemt lietus ūdeni (un mitrumu no gaisa), ja tie nav ūdensaugi, un enerģijas iegūšanai izmanto fotosintēzi.
Vai parazītiskus vai daļēji parazītiskus augus uzskata par īstiem epifītiem?
A: Nē, parazītiski un daļēji parazītiski augi, piemēram, āmuļi, nav īsti epifīti.
J: Kādus organismus bez augiem var uzskatīt par epifītiem?
A: Bez augiem par epifītiem var uzskatīt arī baktērijas, sēnes, ķērpjus un sūnas.
J: Kādu labumu atsevišķām vardēm dod dzīve epifītu ūdens rezervuārā?
A: Dažas vardes dzīvo epiftiju ūdens rezervuārā, kas tām nodrošina barības avotus, piemēram, kukaiņus, kas uz tā nosēžas, vai mazus dzīvniekus, kuri dzīvo starp tā saknēm vai zariem.
Meklēt