Eritrejas un Etiopijas karš (1998–2000): cēloņi, gaita un sekas

Eritrejas un Etiopijas karš (1998–2000): padziļināta analīze par cēloņiem, karagaitu, upuriem un politiskajām sekām — robežas konflikts, Badme un mācības mūsdienām.

Eritrejas un Etiopijas karš bija karš starp Etiopiju un Eritreju. Tas ilga no 1998. gada maija līdz 2000. gada jūnijam. Abas valstis karam iztērēja simtiem miljonu dolāru, un konfliktā tika nogalināti desmitiem tūkstošu cilvēku. Kara rezultātā abu valstu robeža tika nedaudz mainīta.

Eritrejas neatkarības karš ar pārtraukumiem ilga 30 gadus; tas sākās 1961. gadā un beidzās 1991. gadā, kad Eritreja beidzot kļuva neatkarīga. Kamēr tas notika, Etiopijā notika pilsoņu karš, kas sākās 1975. gadā. Šo karu sāka Tigrejas Tautas atbrīvošanas fronte (TPLF) kā sacelšanos, lai gāztu Derg (militārā komiteja, kas 1974. gadā gāza imperatoru Haile Selassie) marksistu militāro diktatūru. TPLF un Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte bija spēcīgi sabiedrotie pilsoņu kara laikā, bet pēc tam Etiopija un Eritreja nevarēja vienoties par robežas robežu pēc Eritrejas neatkarības iegūšanas. Viena no galvenajām konflikta zonām bija Badme.

Cēloņi

Kara pamatā bija vairāki savstarpēji saistīti faktori:

• Neizklāstīta koloniālā robeža: robeža starp abām valstīm nebija skaidri nostiprināta pēc Eritrejas neatkarības, un pastāvēja pretrunas par tādām teritorijām kā Badme.
• Politiskā un ideoloģiskā spriedze: bijušo sabiedroto attiecības pasliktinājās, pieauga savstarpēja neuzticība un konkurence par ietekmi reģionā.
• Ekonomiskie un demogrāfiskie spiedieni: ierobežoti resursi, lauku zemju piekļuve un migrācija spieda politiskos līderus risināt pretmetus ar spēku.
• Nepietiekama diplomātija un eskalācija: strīdu lokāla rakstura sadursmes ātri pārauga plaša mēroga militāros operācijās.

Kara gaita (kopsavilkums)

• 1998. gada maijā sākās intensīvas sadursmes pie robežas — it īpaši Badme apvidū — un drīz pārauga pilna mēroga karā.
• Kara turpinājumā notika gan uzbrukumi sauszemē, gan gaisa reidi. Bija ierobežota arī jūras un jūras satiksmes ietekme (piemēram, minerācija Tuvajos Sarkanās jūras piegulošajos ūdeņos), kas traucēja tirdzniecību.
• 1998.–1999. gados karadarbība kļuva stagna, ar līnijām, kuras abas puses nocietināja — tā dēvētais tranšeju karš — un periodiskiem mēģinājumiem pārkāpt pretinieka pozīcijas.
• 2000. gadā, pēc starptautiskā spiediena un mediācijas, tika panākta pamiera vienošanās. Tomēr pēctecība un robežas demarkācija vēl ilgi palika nesakārtota.

Mediācija un miera process

Oficiāla iestāšanās pie miera notika ar 2000. gada Alžīras vienošanos (Algiers Agreement), kurā abas puses piekrita pamieram un izveidoja starptautisku komisiju robežas noteikšanai — Eritrea-Ethiopia Boundary Commission (EEBC). EEBC 2002. gadā izdeva lēmumu, kurā vairākas strīdīgās teritorijas, tostarp Badme, tika piešķirtas Eritrejai. Lai gan lēmums bija saistošs, tā īstenošana kļuva par jaunu konfliktu avotu:

• UNMEE: ANO izveidoja UN Mission in Ethiopia and Eritrea (UNMEE) kā miera uzturēšanas misiju, lai uzraudzītu pamieru un demarkācijas procesu.
• Pastāvīgas nesaskaņas: Etiopija sākotnēji atteicās pilnībā īstenot EEBC lēmumu, kas radīja ilgstošu diplomātisko iestrēgumu un ANO misijas sarežģītības.
• 2018. gada sadarbība: kopš Etiopijas premjera Abija Ahmeda (Abiy Ahmed) nākšanas pie varas 2018. gadā un viņa lēmuma piekrist EEBC lēmumam, attiecības atjaunojās, robežas punkts Badme praksei tika pārvērtēta, robežas tika atvērtas un tika atsāktas diplmātiskas attiecības.

Sekas un ilgtermiņa ietekme

• Cilvēku upuri: dažādu avotu aplēses par bojāgājušajiem svārstās, taču kopumā karš prasīja desmitiem tūkstošu dzīvību un radīja simtiem tūkstošu bēgļu un iekšēji pārvietoto personu.
• Ekonomiskās izmaksas: abas valstis cieta būtiskus ekonomiskus zaudējumus — valsts līdzekļi tika novirzīti karam, radot ilgtermiņa attīstības atpalicību un budžeta spriedzi.
• Minētas zonas un drošības problēmas: plašs daudzums kaujas laukumu palika minēts, kas apgrūtināja lauksaimniecību un atgriešanos pie normālas dzīves daudzos reģionos.
• Politiskā ietekme: kari pastiprināja abu valstu iekšpolitisko militarizāciju un veicināja ierobežotu politisko brīvību, kā arī ietekmēja reģionālo sadarbību — Eritreja kļuva salīdzinoši izolēta.
• Starptautiskā loma: konflikts parādīja starptautiskās kopienas (AFRICAN UNION/OAU, ANO, citu starpnieku) nozīmi mediācijā, tomēr arī to ierobežojumus, kad puses nav gatavas īstenot šķīrējtiesas lēmumus.

Pašlaik (pēckara situācija)

Lai gan 2000. gada pamiera līgums apturēja tiešās kaujas darbības, robežas demarkācija un politiskā normalizācija ilgi palika aktuālas problēmas. 2018. gada paziņojumi par miera atjaunošanu uz visiem laikiem ievērojami uzlaboja attiecības: tika atjaunotas diplomātiskās attiecības, atvērti robežpārejas punkti un atsākta sadarbība. Tomēr kara sociālās un ekonomiskās sekas ilgi saglabājas — trauma, minētas zemes, demilitarizācijas un nepieciešamība pēc rekonstrukcijas un rekonsolidācijas joprojām prasa laiku un starptautisku palīdzību.

Nobeigums

Eritrejas un Etiopijas karš (1998–2000) bija ievērojams piemērs tam, kā neizlēmīga robežlīniju interpretācija, politiskā saspīlējuma un ātra eskalācija var novest pie iznīcinoša konflikta. Lai gan pēdējo gadu notikumi rada cerību uz pastāvīgu miera nostiprināšanu, pilnīga konfliktā radušos seku novēršana prasa ilgtermiņa politisku gribu, ekonomisku ieguldījumu un sabiedrības saliedēšanu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Eritrejas un Etiopijas karš?

J: Cik daudz naudas abas valstis iztērēja karam?

J: Cik daudz cilvēku gāja bojā konflikta dēļ?

J: Kāds bija kara rezultāts?

J: Cik ilgi ilga bija Eritrejas neatkarības cīņa?

J: Kāpēc pilsoņu karš Etiopijā sākās 1975. gadā?

Jautājums: Kāpēc Etiopija un Eritreja sāka nesaskaņas pēc Eritrejas neatkarības iegūšanas?

Meklēt pēc burta