Kas ir tautas deja: definīcija, tradīcijas un mācīšanās

Atklāj tautas dejas būtību: definīcija, tradīcijas, neformālā mācīšanās un skatuves pielāgojumi — iedvesmai un praksē.

Tautas deja ir deju veids, kas raksturīgs konkrētai sabiedrībai vai reģionam un kuram parasti piemīt viena vai vairākas no šīm iezīmēm:

• Tās ir dejas, ko saviesīgos pasākumos dejo cilvēki ar nelielu profesionālo sagatavotību vai bez tās. Tās bieži tiek dejotas pie tradicionālās mūzikas vai mūzikas, kas balstīta uz tradicionālo mūziku.
• Tās nav sākotnēji paredzētas publiskai uzstāšanās vai skatuvei. Tomēr daudzas tautas dejas vēlāk tiek aranžētas un pielāgotas skatuves priekšnesumiem, saglabājot vai interpretējot tradīcijas.
• To izpildes veids lielā mērā balstās uz mantotām tradīcijām, noteikumiem un paražām, nevis uz pēkšņām modernām modifikācijām. Tomēr, tāpat kā visas dzīvas tradīcijas, tautas dejas laika gaitā mainās un pielāgojas.
• Jaunie dejotāji bieži mācās neformāli — vērojot pieredzējušos, no instinktīvas kopēšanas vai saņemot palīdzību no citiem kopienas dalībniekiem.

Kas raksturo tautas dejas praksē

Tautas dejas bieži tiek dejotas kopā ar tradicionālajiem mūzikas instrumentiem, piemēram, kokli, stabuli, vijoli, akordeonu un kontrabasu. Konteksts var būt ļoti dažāds — kāzas, gadatirgi, pagasta svētki, tautas naktis un citas kopienas sanāksmes. Dejas forma, soļu raksts, figūras un ritms parasti atspoguļo reģionālās tradīcijas un kādreizējo sociālo dzīvi.

Reģionālās atšķirības un tautastērpi

Dažādos vēsturiskajos reģionos tautas deja un tās manieres var ievērojami atšķirties. Latvijā pieaugas uzmanība pret reģionālajām specifikām (piemēram, Vidzemes, Kurzeme, Zemgale, Latgale), kas izpaužas soļos, roku un ķermeņa pozās, kā arī tautastērpu krāsu un rotu elementu izmantojumā. Tautastērpi bieži papildina dejas vizuālo identitāti un kalpo kā kultūras simbols.

Mācīšanās veidi

Mācīšanās parasti notiek divos galvenajos veidos:

• Neformāla apmācība: mācīšanās no vecākajiem, draugiem vai kopienas pasākumos, kur jauni dejotāji vēro un kopē.
• Formāla apmācība: nodarbības kultūras centros, tautas deju kolektīvos, skolās un nometnēs, kur dejas tiek strukturēti mācītas un, ja nepieciešams, pielāgotas skatuvei.

Tautas deja un skatuves dejas attiecības

Ir skaidrojami divi virzieni: vietējā tautas deja kā kopienas prakse un aranžētā, skatuviskā tautas deja, ko veido horeogrāfi un profesionāli kolektīvi. Skatuviskās versijas bieži izmanto profesionālu tehnisko izpildi, standardizētu apmācību un dramatizētus elementus, taču pamats bieži paliek saistīts ar tautas tradīcijām. Daži pētnieki un praktizētāji uzsver atšķirību — ka tautas deja pieder kopienai un sociālajai praksei, kamēr skatuviskā deja kļūst par mākslas priekšnesumu — tomēr robeža var būt izplūdusi.

Kultūras nozīme un saglabāšana

Tautas deja ir svarīga kultūras identitātes sastāvdaļa. Tā veicina paaudžu savstarpēju saikni, uztur valodas un mūzikas tradīcijas un stiprina kopienas sociālo kohēziju. Lai nodrošinātu saglabāšanos, darbojas vietējie deju kolektīvi, folkloras kopas, etnogrāfiskie pētnieki un valsts kultūras institūcijas, kas dokumentē, mācī un popularizē tradīcijas. Mūsdienu tehnoloģijas (audio un video ieraksti, internets) piedāvā papildus iespējas deju materiālu glabāšanai un pieejamībai plašākai auditorijai.

Fiziskās un sociālās priekšrocības

Regulāra tautas dejas nodarbība uzlabo ķermeņa koordināciju, izturību un ritma izjūtu. Tā arī palīdz attīstīt sociālās prasmes — sadarbību, cieņu pret tradīcijām un kolektīvo atbildību. Tautas deja bieži ir iekļaujoša un pieejama dažāda vecuma cilvēkiem.

Kā sākt mācīties tautas deju

• Meklējiet vietējos deju kolektīvus, kultūras centru nodarbības vai skolu pulciņus.
• Piedalieties gadatirgos un tautas svētkos — vērojot un iesaistoties, mācīšanās sākas dabiskā ceļā.
• Skatieties ierakstus vai resursus tiešsaistē, ja pieejami etnogrāfiskie materiāli un mācību video.
• Iesaistieties ar pacietību — daudzas dejas prasa laiku, lai apgūtu nianses un izprastu reģionālās īpatnības.

Kopumā tautas deja ir dzīva tradīcija, kas vienlaikus raksturo pagātni un turpina attīstīties, saglabājot sociālo funkciju un emocionālo saikni starp cilvēkiem.

Eiropa

Eiropas tautas deju veidi:

• Polonez (poļu valodā),
• aizsērēšanu,
• Angļu lauku dejas,
• starptautiskās tautas dejas,
• Īru dejas,
• Maija dejas,
• Morisa deja,
• Turku dejas,
• Velsas Morisa dejas,
• Ziemeļu poļu dejas,
• Ball de bastons,
• kvadrātdejas un
• zobena deja.

Zobenu dejas ietver garā zobena dejas un raperu dejas. Dažas horeogrāfiskās dejas, piemēram, kontra dejas, skotu kantri dejas un modernās Rietumu kvadrāta dejas, tiek dēvētas par tautas dejām, lai gan tas nav taisnība šaurākā nozīmē. Kantri dejas pārklājas ar mūsdienu tautas dejām un balles dejām. Lielākā daļa kantri deju un balles deju ir radušās no tautas dejām ar nelielām izmaiņām gadu gaitā.

Ball de bastons nūjošanas deja no Katalonijas


Kipras tautas dejas ar glāzēm Pafosā

Tuvie Austrumi un Dienvidāzija

• Attan - Afganistānas nacionālā deja
• Azerbaidžāņu dejas
• Kurdu dejas
• Asīriešu tautas deja
• Gruzīnu tautas dejas
• Bhangra ir pendžabi ražas deju un mūzikas stils, kas kļuvis populārs visā pasaulē.
• Ghoomar - tradicionālā Bhil cilts sieviešu tautas deja Radžastānā, Indijā.
• Ghumura Dance: Kalahandi kara dejas no Kalahandi karaļvalsts, Orisa, Indija.
• Kalbelia ir viena no jutekliskākajām Radžastānas deju formām, ko izpilda kalbelia cilts pārstāvji.
• Izraēlas tautas deja

Mtiuluri

Meklēt pēc burta