Geiša

Vēsture

Geišas ir modernākas, nekā daudzi domā. Dažas sievietes strādāja par māksliniecēm jau pirms geišu parādīšanās, kopš Heian perioda (794-1185), bet īstās geišas parādījās daudz vēlāk. 1589. gadā Tojotomi Hidejoši (Toyotomi Hideyoshi) atļāva būvēt Kioto rajonu, kas no ārpuses bija noslēgts ar sienām. To nosauca par Šimabara, un tā bija veltīta izklaidei. Tas ietvēra mākslas baudīšanu, dzeršanu un greznu prostitūciju. Kurtizānes (sauktas par oiran 花魁) strādāja par dārgām prostitūtām un piesaistīja bagātus klientus. Tajos pašos namos strādāja arī daudzi mākslinieki, lai izklaidētu klientus ar mūziku, dejām un dzeju. Ilgu laiku šie mākslinieki bija vīrieši, un viņi sevi dēvēja par "geišām" (māksliniekiem), "hōkan" (jokdariem) vai "taikomochi" (bundziniekiem, jo spēlēja japāņu bungas taiko).

Ikvienam vīrietim, kurš vēlējās būt kopā ar oirānu, bija jāievēro sarežģīti rituāli un etiķete, un to varēja darīt tikai ļoti bagāti un dižciltīgi cilvēki. Šī iemesla dēļ ārpus Šimabaras parādījās daudz tējas namiņu (ochaya). Dažās no tām dažas sievietes nodarbojās ar lētāku prostitūciju - "sancha-joro". Savukārt citas sievietes, kuras sauca par "odoroki" (dejotājām), darbojās kā dejotājas un mūziķes. Šīs sievietes drīz kļuva ļoti populāras. Viņas sāka sevi dēvēt par "geišām", līdzīgi kā vīrieši mākslinieki, kas strādāja Šimabarā. Aptuveni 1700. gadā sievietes geišas kļuva daudz populārākas par vīriešiem. Dažus gadus vēlāk gandrīz visas geišas bija sievietes.

Valdība pieņēma likumus, kas aizliedza geišām strādāt par prostitūtām, un deva tām atļauju darboties tikai kā izklaidētājām. Viens no šiem likumiem paredzēja, ka geišām ir jāsaista obi (帯 siksna) mugurā, lai viņām būtu grūtāk novilkt kimono. Viņu frizūrai, grimam un kimono bija jābūt vienkāršākām nekā oirānu frizūrām, jo viņu skaistumam bija jābūt viņu mākslā, nevis ķermenī. Drīz vien geišas kļuva tik populārākas par oiranām, ka līdz 1750. gadam visas oiranas bija izzudušas. Kioto un citās pilsētās tika izveidoti jauni geišu rajoni (hanamači).

19. gadsimtā geišas bija labākā situācijā nekā parastas sievietes, taču arī viņām Japānas sabiedrībā bija problēmas. Dažkārt nabadzīgi cilvēki pārdeva savas meitas hanamači tējas namiņiem. Daži bagāti vīrieši kļuva par geišu patroniem un maksāja lielu naudu, lai saņemtu no tām personisku uzmanību. Geišas vairs nevarēja apprecēties, taču viņām varēja būt patrons, kas apmaksāja viņu izdevumus. Citi vīrieši maksāja lielu naudu, lai atņemtu jaunām meitenēm nevainību (mizuage). Taču geišu reputācija un cieņa pret tām atkal pieauga Meidži restaurācijas laikā un vēl vairāk pēc Otrā pasaules kara. Tika izstrādāti svarīgi likumi, kas aizsargāja geišas. Jaunas meitenes vairs nevarēja pārdot tējas namiņiem, un jauno geišu nevainību nevarēja nopirkt. Kopš tā laika sievietes kļūst par geišām tikai pēc brīvas gribas.

Gejša, spēlējot šamizenu, ukiyo-e gleznojums, autors Kitagawa Utamaro, 1800. gads.

Mūsdienu geiša

Mūsdienās lielākā daļa geišu strādā Kioto (īpaši Giona hanamači) un Tokijas hanamači. Mūsdienu Japānā viņas gandrīz nekad nav sastopamas ārpus tām. ^[] 20. gadsimta 20. gados Japānā bija vairāk nekā 80 000 geišu, bet mūsdienās to ir daudz mazāk. Precīzs geišu skaits mūsdienās nav zināms, bet tiek lēsts, ka to skaits ir no 1000 līdz 2000. Lielākā daļa sieviešu, kas tūristu priekšā uzstājas kā geišas, patiesībā ir aktrises, kas tērpušās kā maikos.

Jaunas sievietes, kuras vēlas kļūt par geišām, parasti sāk mācības pēc vidusskolas vai pat vidusskolas vai koledžas beigšanas. Daudzas sievietes savu karjeru sāk jau pieaugušas. Geišas joprojām apgūst tradicionālos mūzikas instrumentus, piemēram, šamizenu, šakuhači (bambusa flautu) un bungas, kā arī tradicionālās dziesmas, japāņu tradicionālās dejas, tējas ceremoniju, literatūru un dzeju. Vērojot citas geišas, mācekles apgūst arī sarežģītās ģaisas ģērbšanās, grima un saskarsmes ar klientiem tradīcijas.

Geišas bieži tiek nolīgtas viesībām un svinībām, tējas namiņos vai tradicionālajos japāņu restorānos (ryōtei). Viņu darba laiku mēra ar laiku, kas nepieciešams, lai aizdedzinātu vīraka nūjiņu, un to sauc par "senkōdai" (線香代, "vīraka nūjiņas maksa") vai "gyokudai" (玉代 "dārgakmeņu maksa"). Kioto tā vietā lieto terminus "ohana" (お花）) un "hanadai" (花代), kas nozīmē "maksa par ziediem". Klienti īrē geišas pakalpojumus ar Geišu savienības biroja (検番 kenban) starpniecību, kas rūpējas par geišas grafiku un nodrošina tikšanos gan izklaidēm, gan treniņiem.

Geiko , maiko un šikomi no Odamoto

Apmācība

Tradicionāli geišas sāka trenēties ļoti agrā vecumā. Lai gan dažas meitenes tika pārdotas par geišām jau bērnībā, tas nebija ierasta prakse hanamači ar labu reputāciju. Gejšu meitas bieži vien pašas tika izglītotas par geišām.

Pirmo apmācības daļu sauc par "shikomi". Agrāk, kad meitenes pirmo reizi ieradās okijā (tējas namiņā), viņām bija jāstrādā par kalponēm vai jādara viss, kas viņām tika pavēlēts. Darbs bija grūts, lai "padarītu" un "salauztu" jaunās meitenes. Jaunākajām nama šikomi bija jāgaida vēlā naktī, līdz vecākās geišas atgriezīsies no darba, dažkārt pat līdz diviem vai trijiem naktī. Šajā apmācības posmā šikomi apmeklēja nodarbības hanamači geišu skolā. Mūsdienās šis posms joprojām pastāv, taču tas vairs nav tik grūts kā agrāk. Tagad šikomi pierod pie "kariūkai" ("ziedu un vītolu pasaules") tradīcijām un tērpiem.

Kad mācekle apguva geišas mākslu un nokārtoja pēdējo un sarežģīto dejas pārbaudījumu, viņa tika paaugstināta uz otro apmācības pakāpi: "minarai". Minarai vairs nestrādāja mājas darbus. Arī šis posms pastāv mūsdienās, taču tas ir daudz īsāks nekā agrāk (tikai mēnesis). Minarai mācās laukā. Viņi iet uz banketiem un dejo kopā ar geišām, bet nepiedalās: viņi tikai sēž, skatās un mācās no savām onee-san (vecākajām māsām). Viņu kimono ir izsmalcinātāki nekā maiko, lai runātu viņu vietā.

Pēc neilga laika sākas trešais (un slavenākais) apmācības posms, ko sauc par "maiko". Maiko ir geišas mācekles, un šis posms var ilgt gadiem. Maiko mācās no savas vecākās geišas un seko viņām uz katru prezentāciju, ko viņas rīko. Ļoti svarīgas ir attiecības "onee-san/imoto-san" ("vecākā māsa/jaunākā māsa"). Onee-san māca maiko visu par darbu hanamači. Viņa iemāca viņai, kā pareizi pasniegt tēju, spēlēt šamizenu un dejot, kā arī visu par Iki mākslu (sk. tālāk). Maiko ir jāvalkā smags balts grims, sarežģīta frizūra un gandrīz visu laiku jāglezno lūpas. Viņu kimono un obi ir spilgtākās krāsās un ar bagātākiem izšuvumiem nekā pilntiesīgām geišām. Tāpat kā minarai, arī maikos par viesībām un ballītēm nemaksā tik daudz naudas kā pilntiesīgas geišas.

Pēc sešu mēnešu (Tokijā) vai piecu gadu (Kioto) perioda maiko tiek paaugstināta par pilntiesīgu geišu un par savu laiku saņem pilnu samaksu. Geiša izmanto mazāk krāsu kimono un grimu tikai darbā vai dejā, jo viņa ir nobriedusi vairāk nekā maiko, un vienkāršāks stils parāda viņas dabisko skaistumu. Gejšas paliek tādas, līdz aiziet pensijā.

Trīs maikos ar izšūtiem kimono un obis.

Gejšu un Iki māksla

Geišām ir jābūt ļoti prasmīgām japāņu tradicionālās mūzikas, dejas un dzejas lietpratējām, jo, strādājot viņas izmanto visas šīs mākslas. Ļoti svarīga ir arī grima, frizūru un apģērba māksla.

Tomēr vissvarīgākais geišas darbības princips ir Iki. Iki radās 18. gadsimtā kā atbilde uz kurtizānes (oirānas) ekstravagantajiem ieradumiem un tiem, kam patika viņu stils. Oirānietes valkāja ļoti izsmalcinātas drēbes, grimu un rotaslietas. Geišas deva priekšroku diskrētai un inteliģentākai ārienei. Viņas radīja iki stilu, kurā lielāka nozīme bija sarunām un asprātībai. Tā vietā, lai strādātu ar seksu, kā to darīja oirānietes un vienkāršas prostitūtas mūsdienās, geišas centās būt seksīgas. Geiša flirtēs, ņirgās un joko ar vīriešiem, taču vienmēr ar mākslu un eleganci. Japāņu klienti zina, ka neko vairāk nevar gaidīt. Vīriešiem patīk ilūzija par to, kas nekad nebūs. Geišas neiesaistās seksā ar klientiem naudas dēļ. Geišas piešķir lielāku nozīmi savai reputācijai nekā prostitūtas, un viņas gandrīz nekad neveido attiecības ar klientu. Tās, kuras parasti rīkojas piesardzīgi, parasti apprecas. Parasti, kad geiša apprecas, viņa pārtrauc šo profesiju. Svarīgākā geišas īpašība ir viņas uzticamība, īpaši japāņu klientiem. Visam, ko viņas klienti dara vai stāsta viņai, ir jāpaliek noslēpumā. Viss, kas teikts vai darīts tējas namiņā, paliek anonīms.

Lai kļūtu par geišu, ir vajadzīga liela disciplīna. Geiša uzskata, ka viņai pašai jābūt mākslas darbam. Viņas katru dienu strādā, lai pilnveidotos visā, ko dara. Geišas kustībām, staigāšanai, sēdēšanai un runāšanai ir ļoti liela nozīme. Geišas ir geišas visu laiku, pat tad, kad viņas ir mājās vai nestrādā. Šādas centības piemērs ir senais ieradums kangeiko ("nodarbības aukstumā"). Līdz 20. gadsimta 20. gadu sākumam geišas mācekles iebāza rokas ledainā ūdenī un pēc tam aukstā laikā devās ārā, lai vingrinātos spēlēt šamizenu, līdz pirksti asiņoja.

Obi. Likums paredzēja, ka viņiem obi ir jāsavieno mugurā.

Attēlu galerija

·         Geiša

Saistītās lapas

• Japāņu tējas ceremonija
• Kimono
• Mineko Iwasaki
• Oiran