Futūrisms bija moderna mākslas un sociāla kustība, kas radās Itālijā 20. gadsimta sākumā. Tas bija galvenokārt Itālijas fenomens, lai gan paralēlas kustības pastāvēja arī Krievijā, Anglijā un citur. Futūristi darbojās visos mākslas veidos, tostarp glezniecībā, tēlniecībā, keramikā, grafikā, rūpnieciskajā dizainā, interjera dizainā, teātrī, kino, modē, tekstilmākslā, literatūrā, mūzikā, arhitektūrā un pat gastronomijā.

Izcelsme un galvenie idejiskais pamati

Futūrisma formālā sākums saistīts ar itāļu dzejnieka un publicista Filippo Tommaso Marinetti publicēto Futurisma manifestu 1909. gadā žurnālā Le Figaro. Manifestā tika slavināta ātruma, tehnoloģiju, mašīnu, jaunas urbānās enerģijas un vardarbības kā „attīroša” spēka ideja, vienlaikus noraidot pagātnes estētiku, muzeju un tradicionālo akadēmisko mākslu.

Raksturīgās iezīmes

  • Dinamisms un kustība: attēlojot priekšmetus un figūras kā pārvietojošas formas, bieži izmantojot daudzveidīgu, sadalītu, atkārtotu kompozīciju.
  • Ātrums un tehnoloģijas: mašīnas, automobilis, vilciens, rūpnieciskā daba tika glorificēti kā jaunās dzīves simboli.
  • Fragmentācija un simultanitāte: mēģinājums parādīt vairākus laika momentus vienā attēlā vai skanējumā.
  • Eksperimentāla valoda un tipogrāfija: literatūrā un teātrī tika lietotas neparastas teksta formas, brīva rindkopa un skaņu imitācijas.
  • Provokācija un destruktīva retorika: manifestā bija aicinājumi „nodedzināt muzeju bibliotēkas” — šī radikālā retorika radīja gan interesi, gan pretestību.

Galvenie pārstāvji un nozīmīgi darbi

Itālijas futūrisma pazīstamākie mākslinieki: Filippo Tommaso Marinetti (ideologs un dzejnieks), Umberto Boccioni (glezniecība un tēlniecība — piem., "La città che sale" / "The City Rises", tēlniecībā "Unique Forms of Continuity in Space", 1913), Giacomo Balla ("Dinamisms of a Dog on a Leash"), Gino Severini ("Armoured Train in Action"), Carlo Carrà, Fortunato Depero (grafiskais dizains, mēbeles un reklāma), Antonio Sant'Elia (arhitektūra — neīstenotas vīzijas par modernu pilsētu) un Luigi Russolo (mūzika; intonarumori — skaņu mašīnas).

Starptautiskās paralēles

Līdzās Itālijas futūrisma īpatnībām pastāvēja arī krievu futūrisms ar pašu izteiktiem formu eksperimentiem literatūrā, glezniecībā un scenogrāfijā (piem., Vladimirs Majakovskis, Davids Burljuks, Natalia Goncarova, Olga Rozanova, Vladimirs Tatlins). Anglijā izveidojās vorticisms, kas pārstrādāja futūrisma idejas citā estētikā.

Politiskā dimensija un kritika

Daļa futūristu saistījās ar nacionālismu un dažos gadījumos arī atbalstīja fašismu, kas vēlāk radīja plašas diskusijas un kritiku. Futūrisma manifestā izteiktā vardarbības un „jaunības” slavināšana, kā arī sieviešu un tradicionālo vērtību nomazināšana bieži tiek kritizēta. Tomēr ne visi kustības dalībnieki politiski domāja vienādi — bija gan radikāļi, gan tie, kas koncentrējās tikai uz māksliniecisku eksperimentu.

Mantojums

Futūrisms ietekmēja daudzus 20. gadsimta mākslas un dizaina virzienus — kubismu, vorticismu, dadaismu, konstruktīvismu, Bauhausu, mūsdienu grafisko dizainu, tipogrāfiju un kinomākslu. Daudzas futūrisma idejas par ātrumu, dinamiku un industriālo estētiku turpina ietekmēt mūsdienu arhitektūru, transporta dizainu un vizuālo komunikāciju.

Laika rāmji

Futūrisma intensīvākais periods datējas ar apmēram 1909.–1918. gadiem, taču dažas idejas un grupas turpināja darboties 1920. un 1930. gados, līdz ar ko kustības ietekme bija jūtama ilgāk par tās „oficiālo” ziedu laiku.

Futūrisms paliek būtisks piemērs tam, kā māksla var ātri reaģēt uz tehnoloģiskām un sociālām pārmaiņām, radot gan ievērojamu estētisku ieguldījumu, gan sarežģītas ētiskas un politiskas diskusijas.