Nadžafa (arābu: النجف; transliterētā: An Najaf; persiešu: نجف) ir pilsēta Irākā. Tā atrodas apmēram 160 km uz dienvidiem no Bagdādes. Tajā 2008. gadā dzīvoja aptuveni 900 583 cilvēki. Pilsēta ir Nadžafas provinces galvaspilsēta. Tā ir viena no septiņām šiītu islāma svētajām pilsētām. Tā ir šiītu politiskās varas centrs Irākā.

Nadžafa ir svarīgs reliģisks, izglītības un administratīvs centrs. Pilsētas ekonomika lielā mērā balstās uz svētceļnieku apkalpošanu, reliģisku izdevniecību un mācību iestādēm. Ap pilsētu atrodas lauksaimniecības zemes un mazas rūpniecības ēkas; pēdējos gados attīstījās arī tūrisma un viesnīcu pakalpojumi, jo uz Nadžafu brauc miljoniem svētceļnieku no visas pasaules (galvenokārt no Irānas, Indijas, Pakistānas un citiem reģioniem). Pilsētā atrodas arī starptautiska lidosta, kas apkalpo svētceļnieku satiksmi un komerciālos reisus.

Imama Ali mošeja un svētie objekti

Pilsētā atrodas Imama Ali mošeja, kurā apglabāts ceturtais kalifs Alī ibn AbīṬālibs. Šiītu musulmaņi šo mošeju uzskata par trešo vissvētāko islāma vietu.

Imama Ali mošeja ir pazīstama ar savu zelta kupolu un izsmalcināto interjeru; apkārt tai ir plašas pagalmas un mācību telpas. Netālu no mošejas atrodas arī milzīgā kapsēta "Wadi as-Salaam" (Miera ieleja), kas tiek uzskatīta par vienu no lielākajām kapsētām pasaulē un kurā apglabāti daudzi ievērojami islāma garīdznieki un svētceļnieki. Svētceļojumi uz Nadžafu ir regulāri, un daudzi svētceļnieki apvieno vizīti ar braucienu uz Karbalu un citām šiītu svētajām vietām.

Vēsture

Hārūn ar-Rašīd 8. gadsimtā Alī ibn AbīṬālib kapa vietā nodibināja pilsētu.

Nadžafa vēsture ir cieši saistīta ar šiītu teoloģiju un mācību tradīciju. Pilsētā izveidojās nozīmīga garīdznieku kopiena un teoloģiskā skola (hawza), kas laika gaitā kļuva par vienu no galvenajiem šiītu izglītības centriem. Nadžafa ir bijusi arī politisku cīņu un varas sacelšanās epicentrs dažādos vēstures posmos, jo tās saikne ar svēto vietu piešķir tai lielu simbolisku nozīmi.

Konflikti un postaža

Nadžafa tika smagi izpostīta Irānas un Irākas kara un Persijas līča kara laikā. 1991. gadā Nadžāfā notika šiītu sacelšanās, ko apspieda Sadams Huseins. Šis konflikts izraisīja daudzus nāves gadījumus, pilsētā ir masu kapi. Plašus postījumus 2003. gadā nodarīja pašnāvnieku sarīkots sprādziens. Bojā gāja 120 cilvēki, tostarp mērenais imams Muhameds Bakirs al Hakims.

Pēc 2003. gada invāzijas un turpmākajiem konfliktiem Nadžafa piedzīvoja gan vardarbības epizodes, gan restaurācijas darbu periodus. 2004. gada aprīlī Muktadas as-Sadra spēki ieņēma šo pilsētu, kā arī Kutas pilsētu. Pirms 2004. gada vēlēšanām daļa okupācijas spēku pameta pilsētu.

Izglītība, politika un mūsdienas

Nadžafa ir svarīgs šiītu garīdznieku izglītības centrs — te atrodas viena no ietekmīgākajām hawza (islāma reliģisko mācību) skolām, kurās studē studenti no daudziem reģioniem. Šeit darbojas arī ievērojami reliģiskie autoritātes (marāji), kuru viedokļi ietekmē gan garīdzniecību, gan plašākas politiskas debates Irākā.

Pilsēta joprojām ir nozīmīgs politisks centrs, kur tiek risinātas diskusijas par likumiem, sabiedrības normām un valsts pārvaldību no šiītu perspektīvas. Pēc Sadama režīma krišanas un vēlākajiem notikumiem Nadžafa loma Irākas politikā ir palikusi būtiska — gan kā garīgais centrs, gan kā vieta, kur pulcējas dažādi interešu grupējumi.

Tūrisms un prak­tiskā informācija

  • Svētceļnieku plūsma: īpaši liela ir apmeklētāju plūsma svētkos un piemiņas dienās, kad mošejas apkārtne ir piesātināta ar ticīgajiem.
  • Pieejamība: uz Nadžafu ved ceļi no Bagdādes un Karbalas; pieejama arī starptautiska lidosta, kas atvieglo starptautisko svētceļnieku ierašanos.
  • Ierobežojumi: daži svētie objekti un zonas var būt pieejami tikai musulmaņiem vai pieprasīt atbilstošu uzvedību un apģērba kodu — pirms ceļojuma ieteicams informēties par vietējiem noteikumiem un drošības situāciju.

Kopumā Nadžafa ir pilsēta ar dziļi iesakņotu reliģisku nozīmi, sarežģītu vēsturi un aktīvu mūsdienu lomu Irākas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Pēc 2008. gada datiem iedzīvotāju skaits bija aptuveni 900 tūkstoši, taču reālais skaits un demogrāfiskā situācija var būt mainījusies, ņemot vērā migrāciju un pēckara pārmaiņas.