Ženēvas konvencijas — definīcija, vēsture un humānā aizsardzība
Uzzini Ženēvas konvenciju definīciju, vēsturi un humāno aizsardzību — kā tās aizsargā karā cietušos, juridiskie pienākumi un starptautiskā nozīme.
Ženēvas konvencijas ir četri starptautisko tiesību līgumi, kas regulē rīcību kara laikā. Tās tika izstrādātas un pieņemtas Ženēvā — Ženēvā, Šveicē — ar mērķi aizsargāt cilvēkus, kuri nav vai vairs nepiedalās kaujā, un nodrošināt humānu izturēšanos pret ievainotajiem, gūstekņiem un civiliedzīvotājiem. Konvenciju galvenais mērķis ir veicināt un aizsargāt humānās palīdzības sniegšanu kara apstākļos.
Četri pamata līgumi
Ženēvas konvencijas, kā tās visbiežāk sauc, ietver četras galvenās daļas, kuras regulē dažādas situācijas un grupas:
- Pirmā konvencija — par ievainoto un slimo karavīru aizsardzību sauszemes armijās;
- Otrā konvencija — par ievainoto, slimo un nogrimušo aizsardzību jūras spēkos;
- Trešā konvencija — par karagūstekņu tiesībām un attieksmi pret tiem;
- Ceturtā konvencija — par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā.
Papildus 1949. gada konvencijām tika pieņemti papildu protokoli (1977. un 2005. gadā), kas paplašina aizsardzību īpaši starptautiskos un iekšējos bruņotos konfliktos un precizē civilo personu statusu un aizsardzības pasākumus.
Galvenie principi
Konvenciju pamatā ir vairāki humāni un tiesiskie principi, tai skaitā:
- Atšķiršana — karā jāšķiro starp karavīriem un civiliedzīvotājiem; mērķiem drīkst būt tikai militāri mērķi.
- Samērīgums — uzbrukumi, kas rada pārmērīgu kaitējumu civiliedzīvotājiem, ir aizliegti.
- Neatkarība un humānisms — ievainotajiem, slimajiem un gūstekņiem jānodrošina pienācīga aprūpe neatkarīgi no piederības.
- Nevardarbīga attieksme pret neaizsargātajiem — civilo personu, medicīniskā personāla un sarkanā krusta/ Sarkanā pusmēness simbolu aizsardzība.
Vēsture un izveide
Ženēvas konvenciju izveidošana saistīta ar šveiciešu humanitārā strādnieka Henrija Dunanta (Henri Dunant) iniciatīvu pēc viņa pieredzes Solferīno kaujā 1859. gadā. Dunanta aicinājums uzlabot cietušo apkopi un nodibināt organizāciju humānai palīdzībai noveda pie Starptautiskā Sarkanā Krusta izveides un pirmo Ženēvas konvenciju pieņemšanas. Galvenā teksta kodifikācija, kas mūsdienās tiek saukta par Ženēvas konvencijām, tika pieņemta 1949. gadā pēc Otrā pasaules kara, lai atjauninātu un paplašinātu aizsardzību mūsdienu karu apstākļos.
Normatīvā saistība un īstenošana
Valstis, kas pievienojas Ženēvas konvencijām, uzņemas pienākumu ieviest to normas savos nacionālajos tiesību aktos un praktiskā darbībā. Dažās Ženēvas konvenciju daļās teikts, ka visām valstīm, kas tās parakstījušas, ir jāizstrādā valsts tiesību akti, lai Ženēvas konvenciju pārkāpumus uzskatītu par noziegumu. Šīs prasības mērķis ir nodrošināt efektīvu sodu pret smagiem pārkāpumiem (t.s. "nopietnās vardarbības" vai "grave breaches"), piemēram, slepkavībām, spīdzināšanai un vardarbīgai izvarošanai, kas var tikt kvalificētas kā kara noziegumi.
Uzraudzība un palīdzības organizācijas
Ženēvas konvenciju piemērošanu uzrauga un veicina starptautiskās organizācijas, no kurām galvenā loma ir Starptautiskajam Sarkanajam Krustam un Sarkanajam Pusmēnesim un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai (ICRC). Šīs organizācijas sniedz humāno palīdzību, atbalstu gūstekņu apmaiņai, apmeklē gūstekņus un konsultē valdības par konvenciju prasību ievērošanu.
Mūsdienās — nozīme un izaicinājumi
Ženēvas konvencijas joprojām veido pamatu mūsdienu starptautiskajām humanitārajām normām. Tomēr to piemērošanai rada izaicinājumus jauni konfliktu veidi: terorisma akti, hibrīdkari, nemateriālo spēku izmantošana un konflikts ar nevalstiskām bruņotām grupām. Tomēr pamatprincipi — humānisms, aizsardzība un cieņa pret cilvēka dzīvi — paliek nemainīgi un ir svarīgi gan starptautiskajā politikā, gan ikdienas militārajā praksē.
Īsumā, Ženēvas konvencijas nodrošina juridisku un morālu pamatu, lai mazinātu kara radīto ciešanu smagumu, aizsargātu neaizsargātās personas un veicinātu humānu attieksmi pat visgrūtākajos apstākļos.
Četras konvencijas
Konvencijas un to nolīgumi ir šādi:
- Pirmā Ženēvas konvencija "Par ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu bruņotajos spēkos, kas atrodas kaujas laukā" (pirmo reizi pieņemta 1864. gadā, pēdējā pārskatīšana 1949. gadā). Tās mērķis bija uzlabot kaujās ievainoto cilvēku stāvokli. Būtībā tajā teikts, ka kaujas laukā esošajām mediķu komandām ir jāpalīdz ikvienam ievainotajam, ne tikai cilvēkiem no savas puses.
- Otrā Ženēvas Konvencija "Par ievainoto, slimo un avarējušo bruņoto spēku locekļu stāvokļa uzlabošanu jūrā" (pirmo reizi pieņemta 1949. gadā, pēc 1907. gada Hāgas X konvencijas izskatīšanas). Līdzīga pirmajai konvencijai, bet attiecas uz kaujām, kas notiek jūrā.
- Trešā Ženēvas konvencija "Par apie apiešanos ar karagūstekņiem" (uzsākta 1929. gadā, pēdējā pārskatīšana 1949. gadā). Šī konvencija nosaka, ka kara gūsteknim ir noteiktas tiesības. Nesenā pagātnē Amerikas Savienotās Valstis nonāca virsrakstos. Tās paziņoja, ka daži no Afganistānā sagūstītajiem Taliban kaujiniekiem nebija karagūstekņi, bet gan nelikumīgi kaujinieki, tāpēc viņiem nebija šo tiesību.
- Ceturtā Ženēvas konvencija "Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā" (pirmo reizi pieņemta 1949. gadā, pamatojoties uz 1907. gada Hāgas IV konvencijas daļām). Kad notiek karš, cilvēki, kuri nepiedalās karā (viņus sauc par civiliedzīvotājiem), ir jāaizsargā zināmos veidos. Šajā konvencijā ir norādīts, kā to darīt.
Protokoli
Turklāt Ženēvas konvencijām ir vēl trīs protokoli:
- I protokols (1977): gada 12. augusta Ženēvas konvenciju Papildprotokols par starptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību. Šajā līgumā noteikts, kā jāizturas pret konfliktu un karu upuriem.
- II protokols (1977): gada 12. augusta Ženēvas konvenciju Papildprotokols par cietušo aizsardzību bruņotos konfliktos, kas nav starptautiski bruņoti konflikti. Tas attiecas uz civilo karu upuriem.
- III protokols (2005): gada 12. augusta Ženēvas konvenciju Papildprotokols par papildu atšķirības emblēmas pieņemšanu. Tas attiecas uz sarkanā rombveida simbola ieviešanu kā Sarkanā Krusta simbolu, kas ir brīvs no reliģiskas konotācijas.
Izmaiņas
Pēc tam, kad tika panākta vienošanās par Pirmo konvenciju, 1863. gadā tika nodibināta Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja.
Visas četras konvencijas pēdējo reizi tika pārbaudītas un par tām panākta vienošanās 1949. gadā. Šīs versijas ir saistītas ar iepriekšējām redakcijām. Dažos gadījumos tika pievienotas idejas no 1907. gada Hāgas konvencijas. Parasti cilvēki visas četras konvencijas dēvē par "1949. gada Ženēvas konvencijām" vai vienkārši "Ženēvas konvencijām". Vēlākajās konferencēs ir pievienots teksts, kas nosaka, ka ir nelikumīgi izmantot noteiktus karadarbības veidus, piemēram, ķīmisko karu. Tajās ir runāts arī par pilsoņu karu jautājumiem.
Klēra Bārtone bija nozīmīga kampaņas dalībniece, lai panāktu ASV piekrišanu Pirmajai Ženēvas konvencijai. ASV parakstīja šo konvenciju 1882. gadā.
Līdz 1949. gada Ceturtajai Ženēvas konvencijai nolīgumus bija ratificējušas aptuveni 47 valstis.
Šodien gandrīz visas 200 pasaules valstis ir "parakstītājvalstis". Tas nozīmē, ka tās ir parakstījušas un piekritušas ievērot Ženēvas konvencijas.
Saistītās lapas
- Kara gūstekņi
- Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja
- Kara likumi
- Kara noziegumi (noziegumi, kas pārkāpj Ženēvas konvencijas).
- Starptautiskā Krimināltiesa (tiesa, kas var tiesāt cilvēkus, kuri pārkāpj Ženēvas konvencijas).
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Ženēvas konvencijas?
A: Ženēvas konvencijas ir četri starptautisko tiesību līgumi kara laikā.
J: Kur tika formulētas Ženēvas konvencijas?
A: Ženēvas konvencijas tika formulētas Ženēvā, Šveicē.
J: Kādam nolūkam tika izstrādātas Ženēvas konvencijas?
A: Ženēvas konvencijas tika izstrādātas humānās palīdzības mērķiem.
J: Kas sāka Ženēvas konvenciju izstrādi?
A: Ženēvas konvencijas sāka izstrādāt šveicietis Henri Dunants.
J: Kāpēc Henrijs Dunāns sāka Ženēvas konvenciju izstrādi?
A: Henrijs Dunāns sāka Ženēvas konvenciju izstrādi pēc tam, kad viņš redzēja neiedomājamo nežēlību Solferīno kaujā 1859. gadā.
J: Kas teikts dažās Ženēvas konvenciju daļās?
A: Dažās Ženēvas konvenciju daļās teikts, ka visām valstīm, kas tās parakstījušas, ir jāizstrādā valsts tiesību akti, kuros Ženēvas konvenciju pārkāpumi tiktu uzskatīti par noziegumu.
J: Cik ir Ženēvas konvenciju?
A: Ir četras Ženēvas konvencijas.
Meklēt