Ženēvas konvencijas

Četras konvencijas

Konvencijas un to nolīgumi ir šādi:

• Pirmā Ženēvas konvencija "Par ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu bruņotajos spēkos, kas atrodas kaujas laukā" (pirmo reizi pieņemta 1864. gadā, pēdējā pārskatīšana 1949. gadā). Tās mērķis bija uzlabot kaujās ievainoto cilvēku stāvokli. Būtībā tajā teikts, ka kaujas laukā esošajām mediķu komandām ir jāpalīdz ikvienam ievainotajam, ne tikai cilvēkiem no savas puses.
• Otrā Ženēvas Konvencija "Par ievainoto, slimo un avarējušo bruņoto spēku locekļu stāvokļa uzlabošanu jūrā" (pirmo reizi pieņemta 1949. gadā, pēc 1907. gada Hāgas X konvencijas izskatīšanas). Līdzīga pirmajai konvencijai, bet attiecas uz kaujām, kas notiek jūrā.
• Trešā Ženēvas konvencija "Par apie apiešanos ar karagūstekņiem" (uzsākta 1929. gadā, pēdējā pārskatīšana 1949. gadā). Šī konvencija nosaka, ka kara gūsteknim ir noteiktas tiesības. Nesenā pagātnē Amerikas Savienotās Valstis nonāca virsrakstos. Tās paziņoja, ka daži no Afganistānā sagūstītajiem Taliban kaujiniekiem nebija karagūstekņi, bet gan nelikumīgi kaujinieki, tāpēc viņiem nebija šo tiesību.
• Ceturtā Ženēvas konvencija "Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā" (pirmo reizi pieņemta 1949. gadā, pamatojoties uz 1907. gada Hāgas IV konvencijas daļām). Kad notiek karš, cilvēki, kuri nepiedalās karā (viņus sauc par civiliedzīvotājiem), ir jāaizsargā zināmos veidos. Šajā konvencijā ir norādīts, kā to darīt.

Protokoli

Turklāt Ženēvas konvencijām ir vēl trīs protokoli:

• I protokols (1977): gada 12. augusta Ženēvas konvenciju Papildprotokols par starptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību. Šajā līgumā noteikts, kā jāizturas pret konfliktu un karu upuriem.

• II protokols (1977): gada 12. augusta Ženēvas konvenciju Papildprotokols par cietušo aizsardzību bruņotos konfliktos, kas nav starptautiski bruņoti konflikti. Tas attiecas uz civilo karu upuriem.
• III protokols (2005): gada 12. augusta Ženēvas konvenciju Papildprotokols par papildu atšķirības emblēmas pieņemšanu. Tas attiecas uz sarkanā rombveida simbola ieviešanu kā Sarkanā Krusta simbolu, kas ir brīvs no reliģiskas konotācijas.

Izmaiņas

Pēc tam, kad tika panākta vienošanās par Pirmo konvenciju, 1863. gadā tika nodibināta Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja.

Visas četras konvencijas pēdējo reizi tika pārbaudītas un par tām panākta vienošanās 1949. gadā. Šīs versijas ir saistītas ar iepriekšējām redakcijām. Dažos gadījumos tika pievienotas idejas no 1907. gada Hāgas konvencijas. Parasti cilvēki visas četras konvencijas dēvē par "1949. gada Ženēvas konvencijām" vai vienkārši "Ženēvas konvencijām". Vēlākajās konferencēs ir pievienots teksts, kas nosaka, ka ir nelikumīgi izmantot noteiktus karadarbības veidus, piemēram, ķīmisko karu. Tajās ir runāts arī par pilsoņu karu jautājumiem.

Klēra Bārtone bija nozīmīga kampaņas dalībniece, lai panāktu ASV piekrišanu Pirmajai Ženēvas konvencijai. ASV parakstīja šo konvenciju 1882. gadā.

Līdz 1949. gada Ceturtajai Ženēvas konvencijai nolīgumus bija ratificējušas aptuveni 47 valstis.

Šodien gandrīz visas 200 pasaules valstis ir "parakstītājvalstis". Tas nozīmē, ka tās ir parakstījušas un piekritušas ievērot Ženēvas konvencijas.

Saistītās lapas

• Kara gūstekņi
• Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja
• Kara likumi
• Kara noziegumi (noziegumi, kas pārkāpj Ženēvas konvencijas).
• Starptautiskā Krimināltiesa (tiesa, kas var tiesāt cilvēkus, kuri pārkāpj Ženēvas konvencijas).