Ģermānija

Ciltis

Germania Inferior

Germānijā dzīvoja ļoti daudz ģermāņu un dažas ķeltu ciltis. Germānijas ziemeļu provinces sauca par "Germania Inferior". Dažas no šeit dzīvojošajām ciltīm bija menapi, batavi, kondrusi, atuatači un eburoni. Romas nocietinājumu tuvumā Reinas austrumu pusē dzīvoja frisii, chauci, istavones, sicambri, marsii, cattii un ubii ciltis. Ubii bija draudzīgi ar romiešiem un nodrošināja jātniekus, kā arī sargāja romiešu robežu.

Germania Superior

"Germania Superior" jeb dienvidu Germānija bija mājvieta triboci, rauraci (ķeltu), nemetu, caeroesi, sekvanu (gallu) un helvetiešu (gallu) ciltīm. Uz austrumiem no Reinas un gar Donavu dzīvoja marvingi, varisči (saukti arī par narisčiem), burgundi, hermunduri, suebi un ķerusči ciltis.

Romas iekarošana

Gallu kara laikā Jūlijs Cēzars izbeidza ģermāņu klātbūtni Elzasā, iznīcinot Ariovistu. Viņš 55. gadā p.m.ē. uzcēla tiltu pāri Reinai un iegāja Germānijā. Viņš pārliecināja suebi un citas ciltis neiejaukties Gallijā, kas bija romiešu teritorija. Izņemot to, ka 53. gadā p. m. ē. otro reizi iebruka Germanijā un karoja pret vairākām ciltīm, viņš atstāja Germaniju mierā. Tā tika noteikta Reinas robeža starp Germaniju un romiešu Galliju. No 49. līdz 45. gadam p. m. ē. Cēzaru nodarbināja pilsoņu karš. Pēc tam 44. gadā p. m. ē. viņš tika nogalināts.

Romas uzsāktā Germānijas okupācija sākās 15. gadā p.m.ē. Augusta valdīšanas laikā tika iekarotas Alpu pakājē esošās teritorijas. Tas kopā ar zemēm uz rietumiem no Reinas, ko iekaroja Cēzars, kļuva par to priekšposteni. Romieši centās pakļaut Romas varai zemes līdz pat Elbas upei. Mūsu ēras 7. gadā Roma pieņēma, ka Germānija atrodas romiešu pakļautībā, kad Publijs Kvinkīlijs Vars kļuva par romiešu okupētās Germanijas pārvaldnieku. Tā kā romieši bija tik spēcīgi, viņi nedomāja, ka ģermāņu ciltis varētu izrādīt pretestību.

Teutoburgas meža kauja

Mūsu ēras 9. gadā Vars ar trim leģioniem, kuros bija trīs labākie romiešu karavīri, pārvietojās uz pastāvīgu bāzi pie Reinas. Bija saņemtas ziņas par vietējo cilšu sacelšanos, ar kuru Vars bija iecerējis tikt galā. Varis bija pārliecināts, ka būs viegli ieņemt Vāciju. Viņš bija labs administrators, bet ne karavīrs. Dodoties gājienā cauri Teutoburgas mežam, trīs Romas armijas leģioni iekļuva slazdā. Trīs dienas līdz 30 000 romiešu karavīru, viņu ģimenes un vergus nogalināja cilvēki, kurus viņi sauca par barbariem. Šī kauja bija Romas lielākais zaudējums.

Vācu vadonis Arminijs izprata gan romiešu armijas stiprās, gan vājās puses. Viņš zināja, ka nedrīkst uzbrukt romiešu leģioniem atklātā kaujā. Teutoburgas mežā viņš ievilināja 17., 18. un 19. leģionus, lai tie iekļūtu slazdā. Cīņas laikā kauja notika vairākās vietās. Tie, kas netika nogalināti, tika paņemti gūstā. Kad imperators Augusts uzzināja šo ziņu, viņš it kā sauca: "Kvintilijs Varus, atdod man atpakaļ manus leģionus!". Numurus XVII (17), XVIII (18) un XIX (19) kā leģionu numurus vairs nekad neizmantoja.

Germanikam tika pavēlēts atriebties par leģionu zaudējumu. 14. gadā viņš atkal sāka Germanijas iekarošanu. Tomēr pēc diviem gadiem viņš nolēma, ka ir darījis pietiekami, lai atriebtu Romas lielo zaudējumu, un atgriezās Romā. Viņš atstāja Germaniju viņu pašu karadarbībai. Arminiju 21. gadā pēc Kristus dzimšanas nogalināja radinieki iekšējo cīņu dēļ.

Piemineklis Teutoburgas mežā, Vācijā, par godu karavadoņa Arminija uzvarai pār romiešu leģioniem 9. gs. pēc Kristus dzimšanas.