Ghuli un ghulam līdzīgas būtnes dažādos veidos ir attēlotas daiļliteratūrā, piemēram, tumsas fantāzijas sērijā, Braiena Maknohtona (Brian McNaughton) stāstos, Maikla Sleida (Michael Slade) romānā "Ghoul", Lerija Nīvena (Larry Niven) "Gredzenu pasaules" sērijā, Dž.K. Roulingas (J.K. Rowling) Harija Potera sērijā, "Nārnijas hronikās", Keitlīnas R. Kērnana (Caitlín R. Kiernan) darbos, Laurellas K. Hamiltones (Laurell K. Hamilton) Anitas Bleikas (Anita Blake) sērijā un Džima Butčera (Jim Butcher) "Drēzdena failos".
Literatūra
Morloki ir H. G. Velsa 1895. gadā sarakstītajā romānā "Laika mašīna" (The Time Machine) radīta izdomāta kanibāliski noskaņotu guru suga. Morloki, tāpat kā vēl viens domājams cilvēku atvasinājums - Eloi, laika mašīnā eksistē nākotnes pasaulē 802 701. gadā pēc mūsu ēras.
Brama Stokera 1897. gada romānā "Drakula" ir varonis, kurš rīkojas līdzīgi gulam. Šo tēlu sauc Renfīlds. Vampīra ietekmē Renfīlds kļūst par viņa labprātīgu vergu. Viņam rodas tieksme ēst dzīvas radības, cerot iegūt to dzīvības spēku sev. Nonācis patversmē, viņš apsver iespēju apēst slimnīcas sanitāru, taču atklāj, ka spēj notvert un apēst tikai mušas, zirnekļus un reizēm putnus.
H. P. Lovecraft daiļliteratūrā ghūls ir nakts rases pārstāvis, kas dzīvo pazemē. Daži ghuli kādreiz bija cilvēki, bet cilvēku līķu uzturs un, iespējams, īsto ghuļu aizbildniecība pārvērta tos par šausminošiem bestiāliem humanoīdiem. Stāstā "Pikmena modelis" (Pickman's Model, 1927), kas ir pirmais no Lovecraft stāstiem par ghouliem, tie ir neizsakāmi briesmīgi briesmoņi, taču viņa agrākajā novelē "Nezināmā Kadata sapņu meklējumi" (The Dream-Quest of Unknown Kadath, 1926) ghūli ir mazliet mazāk satraucoši, brīžiem pat komiski, turklāt gan izpalīdzīgi, gan uzticīgi galvenajam varonim. Ričards Uptons Pikmens, ievērojamais Bostonas gleznotājs, kurš noslēpumaini pazuda romānā "Pikmena modelis", pats parādās kā ghuli romānā "Sapņu piedzīvojums". Līdzīgi motīvi parādās arī "Slēptu bailēs" (1922) un "Žurkās sienās" (1924). Abos stāstos apgalvots, ka pazemē mīt deģenerātu, kanibālu jeb gaļēdāju cilvēku klani.
Mūsdienu un mūsdienu daiļliteratūrā ghuli bieži tiek sajaukti ar citiem nemirstīgo tipiem, parasti ar zombijiem bez prāta. Lai gan mūsdienu daiļliteratūrā (pēc 1954. gada), īpaši 1954. gada filmā "Es esmu leģenda" (I Am Legend), tiek apgalvots, ka pēdējām minētajām būtnēm ir līdzīgi kanibālisma ieradumi kā guriem, tomēr parasti tiek uzskatīts, ka vampīri un zombiji dod priekšroku dzīvam upurim.
Frenka Herberta Dūnas sērijā Ghola ir miris cilvēks, kurš ir atdzīvināts, izmantojot slepenu, gandrīz nelikumīgu Tleilaxu tehnoloģiju. Tradicionāli Ghola tiek atbrīvots no atmiņām par savu iepriekšējo dzīvi un apgūst jaunas prasmes. Tleilaxu bieži vien pārdod Ghola muižniekiem kā kalpus un palīgus. Ņemot vērā to, ka fremeni ir ļoti māņticīgi, viņi neuzticas gholām, neraugoties uz dzīvo mirušo potenciālo lietderību. Neskaidrība par to, vai ghola prātā joprojām ir latentās atmiņas par "veco es", ir ilgstoša diskusija, kas norisinās visa stāsta garumā. Ir izteikti pieņēmumi, ka termins ghola, tāpat kā citi termini Dūnas sērijā, ir cēlies no arābu valodas.
Filmas un televīzija
Lai gan daudzos scenārijos ir bijuši tumsonīši, pirmā lielā kinofilma par šo tēmu bija 1933. gada britu filma "The Ghoul" ("Tumsonīši"). Aktieris Boriss Karlofs spēlē mirstošu ēģiptologu, kura īpašumā ir okultā dārgakmens, pazīstams kā Mūžīgā gaisma, kas, kā viņš tic, piešķirs nemirstību, ja viņš tiks apglabāts kopā ar to, un tādējādi varēs to iesniegt Anubisam pēcnāves dzīvē. Protams, viņa ķildīgie mantinieki un līdzgaitnieki labprātāk paturētu dārgakmeni sev. Karlofs apsolās piecelties no kapa un atriebties ikvienam, kas iejauksies viņa plānā, un viņš šo solījumu arī izpilda, kad kāds no viņa kolēģiem pēc viņa nāves nozog Mūžīgo gaismu.
In 1968Džordža A. Romero filmā "Dzīvo mirušo nakts" (Night of the Living Dead) atdzīvinātie līķi (zombiji) tika apvienoti ar kanibālisma monstriem (ghūliem). Līdz ar to tas radīja jaunus kino monstrus, kas bija vēl šausminošāki par abiem monstriem atsevišķi. Termins "ghūls" tika faktiski lietots filmā. Termins "zombiji" tika lietots vēlāk, pēc filmas iznākšanas. Romero par tiem nekad nebija domājis šādā veidā; viņš teica, ka, dzirdot terminu "zombiji", domājis par Karību jūras radībām.
1976. gada turku filma "Piena brāļi" (H. Rahmi Gurpināra filmas "Gulbis" oriģinālstāsts) ir turku komēdija. Šeit ghuls ir briesmonis ar īpašu spēku. Gulbis ir briesmonis, ar kuru senos laikos biedēja mazus bērnus, tāpēc šeit gulbis tiek izmantots, lai biedētu ne tikai mazus bērnus, bet arī lielus cilvēkus.
1975. gada britu filmā The Ghoul (kas nav saistīta ar Karlofa filmu) Pīters Kušings (Peter Cushing) atveido attaisnotu misionāru, kura dēlam, ceļojot Indijā, ir radusies tieksme pēc cilvēka gaļas. Tā kā dēla prāts un ķermenis deģenerējas, Kušings liek nosūtīt vairākus jauniešus un sagatavot tos kā ēdienu savam pēcnācējam, kuru viņš tur ieslēgtu bēniņos.
1975. gada antoloģiskajā filmā "Monstru klubs" (The Monster Club) bija aina, kurā uz spoku ciematu uzrāda neuzmanīgu ceļotāju (Stjuarts Vitmens), kurš ar puscilvēka meitenes palīdzību uz brīdi izbēg no radībām, taču viņu noķer, kad izrādās, ka spoki ir apmetušies mūsu parastajā cilvēku pasaulē.
Anime un manga sērijā Hellsing ghuli ir zombijiem līdzīgi radījumi, kas rodas, kad "čipēts" (tehnoloģisks) vampīrs izsūc upura asinis līdz nāvei vai, manga sērijā, kad vampīrs izsūc asinis kādam, kurš nav jaunava. Nāves ievainojuma gadījumā tie uzreiz sabrūk putekļos. Tie ir vampīra kontrolē, kurš tos sakoda, ēd cilvēku gaļu un ir pietiekami inteliģenti, lai izmantotu šaujamieročus. Nereti vampīrs izveido nelielu guru armiju uzbrukumam vai aizsardzībai.
"The Ghoul" ir Klīvlendas apgabala šausmu televīzijas raidījumu vadītāja Rona Svīda skatuves vārds.
Betmena komiksu franšīze, tostarp filmas 2005 filmā "Betmens sākums" (Batman Begins) ir antagonists vārdā Rā's al-Ghūl, kura vārds ir atvasināts no arābu valodas oriģinālā nosaukuma zvaigznei Algol, kas atrodas Perseja zvaigznājā un nozīmē "briesmoņa (t. i., Medūzas) galva".
