Zaļā tēja

Vēsture

Kamakuras laikā budistu mūks Eisai (1141-1215) un viņa sekotājs Dogens pirmo reizi Japānā ieveda tēju (maccha). Par tēju viņš bija uzzinājis, apmeklējot Ķīnu. Eisai mācīja cilvēkiem, kā audzēt tējas augus un kā sagatavot tējas lapas. Cilvēki dzēra tēju, lai gūtu labumu kā zāles, nevis kā atspirdzinošu dzērienu. Tējas dzeršana pamazām izplatījās kā daļa no zen budisma. Tējas ceremonija bija daļa no garīgās disciplīnas apmācības. Zaļā tēja uztur prātu tīru un relaksējošu, un šo efektu izraisīja tējas sastāvā esošais kofeīns. Tējas dzeršanas paradums pakāpeniski izplatījās visā Japānā.

Muromači laikā bija populāri tējas degustācijas konkursi. Šajās sacensībās cilvēki spēlēja arī azartspēles. Zen budistu meistars Juko Murata (1422-1502) apturēja šīs sacensības. Viņš pārtrauca lielās tradīcijas un izveidoja nelielu ceremoniju, ko veica ap tatami paklājiņu. Pēc tam tējas ceremoniju Azuchimomoyama laikmetā pilnveidoja Jou Takeno un Sen no Rikyu (1522-1591). Viņi no tējas istabas izņēma visas liekās kustības un nevajadzīgos dekorus un priekšmetus. Ideja, kas balstījās uz zen, bija koncentrēt uzmanību uz bagātību, kas atrodas jūsu prātā.

Edo laikā tējas ceremonija izplatījās sabiedrībā, un tā kļuva par māksliniecisku sasniegumu. Tāpēc sāka uzsvērt tās sākotnējo mērķi - "izvilināt skaistumu no cilvēka sirds". Tējas ceremonijas pamatā ir vārdi 和敬清寂 (Wa Kei Sei Jaku), kas nozīmē harmoniju, cieņu, tīrību un mieru. Wa, harmonija, tiek parādīta, daloties tējā starp saimnieku un viesi. Kei, cieņa, tiek izrādīta, pieņemot un daloties ar citiem. Sei, tīrība, ir atklāta attieksme pret sevi un citiem. Jaku, miers, ir klusuma sajūta ceremonijas laikā. Mūsdienu tējas ceremonijas, kas ilgst četras stundas, joprojām balstās uz šīm idejām.

Meidži laikā tējas ceremonija uz laiku izzuda. Tās atsākās, kad to pievienoja meiteņu izglītībai. Arī ceremonija mainījās, kļūstot skaista un krāšņa.

Mūsdienās zaļā tēja ir izplatīta visā pasaulē, taču dažās valstīs to, šķiet, dzer ar cukuru, jo tās garša ir rūgta.

Ietekme uz veselību

Zaļā tēja, šķiet, samazina sirds slimību gaidāmo ilgumu.

Šķiet, ka dažādās zaļās tējas sastāvā esošās vielas palīdz arī pret vēzi, zemu kaulu blīvumu, kognitīvo funkciju un nierakmeņiem.

Zaļā tēja satur askorbīnskābi un dažādas minerālvielas, piemēram, hromu, mangānu, selēnu un cinku. Tā ir labāks antioksidants nekā melnā tēja. Melnajā tējā ir atsevišķas vielas, kas nav sastopamas parastajā zaļajā tējā, piemēram, teaflavīns.

Ar dzīvniekiem veikti pētījumi liecina, ka tas var samazināt holesterīna līmeni. Tomēr ar cilvēkiem veikti pētījumi šo ietekmi nav apstiprinājuši. Nejaušināts klīnisks pētījums 2003. gadā atklāja, ka zaļās tējas ekstrakts ar pievienotu teaflavīnu no melnās tējas var samazināt holesterīna līmeni.

Birmingemas (Apvienotā Karaliste) Universitātē veiktā pētījumā tika pierādīts, ka pēc zaļās tējas ekstrakta lietošanas vidējais tauku oksidācijas līmenis bija par 17% augstāks nekā pēc placebo lietošanas.

Nesen veiktā pētījumā par 2 018 sieviešu ēšanas paradumiem konstatēts, ka sēņu un zaļās tējas lietošana ir saistīta ar par 90 % mazāku saslimstību ar krūts vēzi.

Galerija