Harlemas renesanse ir nosaukums kustībai afroamerikāņu kultūrā 20. gadsimta 20. un 30. gados, kurai bija liela ietekme uz afroamerikāņu literatūru, filozofiju un mūziku. Harlemas renesansi dēvē arī par "Melnādaino literatūras renesansi", "Jauno nēģeru kustību" un "Nēģeru literatūras uzplaukumu".
Kustība aizsākās Hārlemā, Ņujorkā, pēc Pirmā pasaules kara. 1925. gadā tika izdota grāmata "The New Negro" ("Jaunais nēģeris"), ko rediģēja Alēns Loka. Šī grāmata bija afroamerikāņu rakstu krājums, kurā tika aplūkota viņu tautas dzīves pieredze kopš Pilsoņu kara. Sākot ar 1925. gadu, radās kustība "Jaunā nēģera kustība", kas tika nosaukta šīs grāmatas vārdā.
Šī kustība sāka ietekmēt daudzu afroamerikāņu rakstnieku un dažādu mākslinieku domāšanu. Viņi apstrīdēja daudzu balto amerikāņu domāšanu par melnādainajiem amerikāņiem. Viņi atteicās, ka pret viņiem izturas tā, it kā viņi nebūtu vienlīdzīgi. Viņi atteicās vienkārši kopēt baltādaino amerikāņu rakstniecības, mākslas un mūzikas darbus. Viņi vēlējās svinēt to, ka viņu afrikāņu kultūra ir izdzīvojusi briesmīgos verdzības gadus un ir "atdzimusi". (Vārds "renesanse" nozīmē "atdzimšana", un to parasti lieto laika posmam no 1400. līdz 1600. gadam Eiropā.)
Kontexts un izcelsme
Harlemas renesanses rašanos veicināja vairāki faktori: Pirmā pasaules kara beigas, kad daudzi afroamerikāņi devās karot un atgriezās ar citādu pasaules redzējumu; Lielā migrācija (Great Migration), kas 20. gadsimta sākumā pārvietoja simtiem tūkstošu melnādaino iedzīvotāju no Dienvidu štatiem uz ziemeļu pilsētām, tostarp Hārlemu; ekonomiskās un sociālās pārmaiņas pilsētās; kā arī jaunu izdevniecību, žurnālu un kultūras telpu attīstība. Risinājās diskusijas par rases identitāti, pilsoņu tiesībām un vietu amerikāņu kultūrā.
Galvenie autori un darbi
Harlemas renesansē piedalījās daudzi nozīmīgi rakstnieki un dzejnieki. Starp pazīstamākajiem ir Langstons Hjūzs (Langston Hughes), Zora Nil Hurstona (Zora Neale Hurston), Kauntī Kalens (Countee Cullen), Klauds Mekijs (Claude McKay) un Džīns Tumors (Jean Toomer). Bija arī tādas balsis kā Džeimss Veldons Džonsons (James Weldon Johnson) un citi inteliģences pārstāvji, kuri strādāja gan prozā, gan dzejā, gan eseju žanrā.
Tematiski literatūra aptvēra tādas tēmas kā rasu lepnums, vardarbība un diskriminācija, mīlestība, migrācija, pilsētas dzīve un afroamerikāņu folklora. Piemēram, Z. N. Hurston romāns "Their Eyes Were Watching God" (1937) un Langstona Hjūza dzeja kļuva par izteiksmīgiem paraugiem renesanses idejām.
Mūzika, teātris un piepildītās naktsdzīves vietas
Harlemas renesanse nebija tikai literāra parādība — tai paralēli attīstījās džezs, bluza un skatuves māksla. Hārlemā darbojās slaveni klubi, kuros muzicēja un uzstājās tādi mākslinieki kā Duke Ellington, Louis Armstrong, Bessie Smith un citi. Vietas kā Cotton Club un Apollo Theater kļuva par nozīmīgiem kultūras centriem, lai gan jāpiemin, ka daži no tiem bija rasu segregācijas apstākļos funkcionējoši un pretrunīgi.
Vizuālā māksla un fotogrāfija
Mākslinieki un fotogrāfi arī aktīvi piedalījās kustībā. Mākslinieks Āarons Duglass (Aaron Douglas) ar stilizētām ilustrācijām palīdzēja vizualizēt renesanses estētiku, savukārt fotogrāfs Džeimss Van Der Zī (James Van Der Zee) dokumentēja Hārlemas iedzīvotāju ikdienu, portretus un sabiedriskos pasākumus. Tika attīstīti arī skulptūras un arhitektūras elementi, kas atspoguļoja afroamerikāņu vēsturi un identitāti.
Žurnāli, izdevniecības un atbalstītāji
Nozīmīgas lomas pildīja prese un institūcijas. Žurnāli kā The Crisis (NAACP) un Opportunity (National Urban League) deva platformu rakstiem, dzejai un kritikai. Tāpat darbojās nelieli izdevēji, teātri un patroni — gan melnādainie, gan arī daži baltie atbalstītāji, piemēram, fotogrāfs un rakstnieks Carl Van Vechten, kas palīdzēja pievērst uzmanību renesanses autoru darbiem. Šī publiskā telpa ļāva idejām izplatīties plašāk un ietekmēt kultūras diskursu.
Kritika, ilgtermiņa ietekme un nobeigums
Harlemas renesanse radīja gan entuziasmu, gan kritiku. Daļa melnādaino intelektuāļu uzskatīja, ka renesanses uzsvars uz estētiku un kultūras svinēšanu var novērst uzmanību no politiskajām un ekonomiskajām cīņām par pilsoņu tiesībām, kamēr citi uzskatīja, ka kultūras pašapziņas stiprināšana ir būtisks solis pret rasismu. Ekonomiskā krīze — Lielā depresija 1930. gados — un politiskās pārmaiņas, kā arī jaunu kultūras loku rašanās samazināja Hārlemas renesanses intensitāti, tomēr tās ietekme saglabājās.
Ilgtermiņā Harlemas renesanse ietekmēja vēlākas kustības, tostarp pilsoņu tiesību cīņu un 1960.–70. gadu Black Arts Movement. Tā arī palielināja interese par afroamerikāņu literatūru, mūziku un mākslu akadēmiskajās aprindās un plašākā sabiedrībā. Mūsdienās renesanses darbi un to autori tiek pētīti, tulkoti un iekļauti mācību programmās visā pasaulē, un viņu radītā kultūras bagātība joprojām iedvesmo jaunas paaudzes.
Piezīme par terminoloģiju
Vēsturiskos avotos var parādīties termini, kuri mūsdienās tiek uzskatīti par aizspriedumainiem vai novecojušiem; šos terminus šeit minēti kā vēsturiskus apzīmējumus, kas atspoguļo tolaik izmantotās valodas nianses.
