Billie Holiday

Agrīnā dzīve

Holidejs dzimis 1915. gadā Filadelfijā, Pensilvānijas štatā, Romas katoļu ticībā. Viņai bija sarežģīta bērnība, kas ietekmēja viņas dzīvi un karjeru. Par viņas agrīno dzīvi nav daudz zināms, taču par to ir stāsti viņas autobiogrāfijā Lady Sings the Blues, kas tika izdota 1956. gadā. Vēlāk atklājās, ka dažas šīs grāmatas daļas ir kļūdainas.

Holideja savu pseidonīmu jeb skatuves vārdu ieguva no aktrises Billijas Doves, kuru viņa apbrīnoja, un Klarensa Holideja, kurš, iespējams, bija viņas tēvs. Karjeras sākumā viņa savu uzvārdu rakstīja "Halliday", bet pēc tam to mainīja atpakaļ uz "Holiday" (amerikāņu angļu valodā tos izrunā vienādi - "Hahliday").

Cilvēki nekad nav bijuši pārliecināti par to, kas bija Holidija tēvs. Tas ir tāpēc, ka viņas dzimšanas apliecībā bija norādīts, ka viņas tēvs ir Frenks DeVīss. Daži cilvēki tagad domā, ka tā bija kļūda, ko kāds pieļāvis, kad viņa piedzima.

Brīvdienu māti sauca Sadija Fagana. Fagan kļuva stāvoklī, kad viņai bija 13 gadi. Vecāki viņu izlika no mājām Baltimorā, un viņa devās uz Filadelfiju, kur piedzima viņas meita Eleanora (Billija Holideja). Fagana pārcēlās atpakaļ uz Baltimoru un apprecējās ar Klārensu Holideju, kurš, iespējams, bija viņas bērna tēvs, bet vēlāk viņi izšķīrās. Kad Holidijai bija 10 gadi, viņa bieži neapmeklēja skolu. Kad viņa paziņoja, ka bijusi izvarota, viņu nosūtīja uz The House of the Good Shepherd, katoļu labošanas skolu. Pēc diviem gadiem viņu izlaida no tās ar ģimenes drauga palīdzību. Holidija kopā ar māti 1928. gadā pārcēlās uz Ņujorku. Holidejas māte 1929. gadā redzēja, kā kaimiņš Vilberts Ričs izvaro Holideju. Ričam piesprieda trīs mēnešus cietumā. Taču pēc incidenta, kurā viņa kļuva par izvarošanas upuri, viņu joprojām pastāvīgi izvaroja iereibuši vīrieši viņas apkaimē. Viņa gandrīz iestājās grūtniecības stāvoklī no iereibuša vīrieša, kurš gāja pa viņu ielu.

Billija Holideja divu gadu vecumā 1917. gadā

Dziedātāja karjeras sākums

Vēlāk Holide stāstīja, ka 1930. gadā viņa strādājusi par prostitūtu bordelī un uz īsu laiku tikusi ieslodzīta cietumā par uzmākšanos (prostitūciju). 20. gadsimta 30. gados Harlemā, Ņujorkā, viņa sāka dziedāt par dzeramnaudu naktsklubos un ieguva darbu slavenajā Harlemas džeza klubā "Pod's and Jerry's". 1933. gadā viņa strādāja klubā "Monette's". Viņu atklāja talantu meklētājs Džons Hamonds.

Hamonds palīdzēja Holidijai ierakstīt pirmās dziesmas 1933. gada novembrī kopā ar Beniju Gudmenu: "Your Mother's Son-In-Law" un "Riffin' the Scotch". 1935. gadā viņa ierakstīja vēl vairākas dziesmas kopā ar pianista Tedija Vilsona vadīto grupu. Viņi ierakstīja "What a Little Moonlight Can Do" un "Miss Brown To You".

Džons Hamonds (John Hammond) parakstīja līgumu ar Brunswick Records, lai ierakstītu popmūzikas dziesmas jaunajā "svinga" stilā, kas paredzētas mūzikas automātiem. Viņiem bija atļauts improvizēt mūziku. Holidejam ļoti labi padevās improvizēt melodijas līniju, lai tā atbilstu emocijām.

30. gados Holideja rakstīja arī tādas dziesmas kā "Billie's Blues", "Tell Me More (And Then Some)", "Everything Happens For The Best", "Our Love Is Different" un "Long Gone Blues".

Holideju bieži pavadīja tenorsaksofonists Lesters Jangs. Viņš 1934. gadā bija viesojies viņas mātes mājā, un viņa ar viņu labi sapratās. Jangs viņai deva iesauku "Lady Day", bet viņa viņu sauca par "Prez". 1937. gadā viņa trīs mēnešus strādāja Klārka Monro namā Uptown House Ņujorkā. Trīsdesmito gadu beigās viņa strādāja arī kā bigbenda dziedātāja kopā ar Count Basie un Artie Shaw. Viņa bija viena no pirmajām melnādainajām sievietēm, kas strādāja ar balto orķestri (Artija Šova orķestri).

"Dīvaini augļi"

30. gados Holideja ierakstīja ierakstus ierakstu kompānijai Columbia Records. Viņa dzirdēja dziesmu "Strange Fruit". Tās pamatā bija dzejolis par linčēšanu, ko sarakstīja Bronksas ebreju skolotājs Ābels Meeropols. Dzejolim bija radīta mūzika, un tas tika atskaņots skolotāju arodbiedrības sanāksmēs. To dzirdēja naktskluba īpašnieks Barnijs Džozefsons, un viņš par to pastāstīja Holidijai. Viņa 1939. gadā dziedāja šo dziesmu Josephson klubā. Sākumā viņa bija noraizējusies, ka tas varētu cilvēkus sadusmot. Vēlāk viņa teica, ka dziesma viņai atgādinājusi par tēva nāvi un ka tas daļēji bijis iemesls, kāpēc viņa sākumā negribēja to izpildīt. Kādā 1958. gada intervijā viņa arī teica, ka daudzi cilvēki nesaprot, ko šī dziesma nozīmē: "Viņi lūgs mani dziedāt to seksīgo dziesmu par to, ka cilvēki šūpojas," viņa teica.

Columbia Records mūzikas producenti uzskatīja, ka dziesmas tēma (melnādaino cilvēku linčēšana) varētu satraukt cilvēkus. Mūzikas producents Milts Gablers (Milt Gabler) teica, ka Holiday varētu to ierakstīt viņa izdevniecībā Commodore Records. Tas tika izdarīts 1939. gada aprīlī, un Holiday dziedāja "Strange Fruit" nākamos divdesmit gadus. Dziesma netika atskaņota radio, taču joprojām labi pārdota. Gablers teica, ka tas bija tāpēc, ka ieraksta otrā puse bija "Fine and Mellow", kas bija jukebox hits. Vēlāk viņa vēlreiz ierakstīja "Strange Fruit" kompānijai Verve.

1944-1950

1944. gadā Holidejs sāka strādāt ierakstu kompānijā Decca Records, joprojām kopā ar Miltu Gableru. Viņai bija 29 gadi. Viņas pirmās dziesmas Decca studijai bija "Lover Man" un "No More". "Lover Man" bija dziesma, kas sarakstīta tieši viņai. Tā ir par sievieti, kas nekad nav iepazinusi mīlestību, un tā kļuva par vienu no viņas lielākajiem hitiem.

1944. gada novembrī Holideja ierakstīja trīs dziesmas: "That Ole Devil Called Love", "Big Stuff" un "Don't Explain". "Don't Explain" Holideja sarakstīja pēc tam, kad bija pieķērusi savu vīru Džimiju Monro ar lūpu krāsu uz apkakles. Pēc tam Holideja līdz 1945. gada augustam vairs neierakstīja nevienu dziesmu. Viņa ierakstīja "Don't Explain", "Big Stuff", "You Better Go Now" un "What is This Thing Called Love?". 1946. gadā viņa ierakstīja dziesmas "No Good Man" un "Good Morning Heartache", "The Blues Are Brewin" un "Guilty". 1947. gada februārī Holideja ierakstīja divus hitus - "There Is No Greater Love" un "Deep Song". Viņa ierakstīja arī dziesmas "Solitude" un "Easy Living", kuras bija ierakstījusi kopā ar Tediju Vilsonu 30. gados.

Nākamo ierakstu Holidija ierakstīja pēc tam, kad 1948. gadā iznāca no cietuma. Šoreiz viņa ierakstīja kopā ar vokālo grupu Stardusters. Viņa ierakstīja dziesmas "Weep No More" un "Girls Were Made to Take Care of Boys". Viņa uztraucās, ka cilvēkiem šie ieraksti nepatiks, un ierakstīja vēl divas dziesmas bez grupas - "My Man" un Geršvina "I Loves You Porgy". Tās kļuva ļoti populāras.

Nākamajā gadā Bilija guva vēl vairāk trāpījumu. Viņa dziedāja Besijas Smitas dziesmas versiju "T'Ain't Nobody's Business if I Do", "Gimme A Pigfoot (And A Bottle of Beer)", "Do Your Duty" un "Keeps on Rainin'", līdz viņas sulīgajām "You're My Thrill" un "Crazy He Calls Me". Viņa ierakstīja arī pašas sarakstītu dziesmu "Somebody's On My Mind".

Savā pēdējā ierakstā 1950. gadā viņa ierakstīja divas dziesmas. Abas no tām pavadīja stīgas, ragi un koris. Viņa ierakstīja savas dziesmas "God Bless the Child" un "This is Heaven to Me".

Billija Holideja, Ņujorka, apmēram 1947. gada februāris

Filma

1947. gadā Holidija filmējās kopā ar Luisu Ārmstrongu filmā "New Orleans". Muzikālajā drāmā Holidija dziedāja kopā ar Ārmstrongu un viņa grupu, un tās režisors bija Artūrs Lubins. Holideja nebija apmierināta, ka viņai bija jāspēlē kalpones loma. Savā autobiogrāfijā viņa teica:

"Es domāju, ka tajā spēlēšu sevi. Es domāju, ka būšu Billija Holideja, kas nodziedās pāris dziesmas naktsklubā, un viss. Man vajadzēja zināt labāk. Kad es ieraudzīju scenāriju, es to sapratu. Jūs tikai pastāstiet vienai melnādainai meitenei, kas ir filmējusies filmās, kura nav spēlējusi kalponi vai prostitūtu. Es tādu nepazīstu. Es uzzināju, ka man būs mazliet dziedāt, bet es tik un tā spēlēju kalpones lomu".

Holideja piedalījās arī 1950. gada Universal-International īsfilmā "Sugar Chile" Robinson, Billie Holiday, Count Basie and His Sextet, kur viņa dziedāja "God Bless the Child" un "Now, Baby or Never".

1947. gada arests un atgriešanās

1947. gada 16. maijā Holideju arestēja par narkotiku un narkotisko vielu glabāšanu viņas Ņujorkas dzīvoklī. 1947. gada 27. maijā viņai bija jādodas uz tiesu. Holidija atzina savu vainu (atzina, ka narkotikas ir viņas rīcībā) un tika notiesāta uz Aldersona federālo cietuma nometni Rietumvirdžīnijā. Holidija teica, ka Aldersona cietumā viņa nekad nav "nodziedājusi ne nots", lai gan cilvēki to vēlējās. Viņu atbrīvoja pirms termiņa (1948. gada 16. martā), jo viņa labi uzvedās. Kad viņa ieradās Ņuarkā, visi bija ieradušies, lai viņu sagaidītu atpakaļ, tostarp viņas pianists Bobijs Takers.

Viņas menedžeris Eds Fišmans (Ed Fishman) izdomāja ideju sarīkot atgriešanās koncertu Karnegī zālē. Holidija sākumā uztraucās, jo domāja, ka neviens viņu negribēs atpakaļ, bet viņa nolēma to darīt. 1948. gada 27. marta koncerts Karnegī zālē bija ļoti veiksmīgs. Viņa dziedāja tādas dziesmas kā Kola Portera "Night and Day" un "Strange Fruit". Koncerts netika ierakstīts.

1949. gada 22. janvārī Holideju atkal arestēja viesnīcā Sanfrancisko.

1950s

Holideja stāsta, ka cietās narkotikas viņa sāka lietot 40. gadu sākumā. 1941. gada 25. augustā viņa apprecējās ar trombonistu Džimiju Monro. Vēl būdama precējusies ar Monro, viņa sāka romantiskas attiecības ar trompetistu Džo Gaju, kurš bija arī viņas narkotiku dīleris. Viņa dzīvoja kopā ar viņu kā viņa sieva (saukta par kopdzīvi) un 1947. gadā izšķīrās no Monro. Viņa šķīrās arī no Gaja. Pēc tam, kad 1947. gadā viņa tika arestēta un notiesāta par narkotiku glabāšanu, viņa līdz mūža beigām nedrīkstēja strādāt Ņujorkas klubos. Vienīgā reize, kad viņa to varēja darīt, bija 1948. gadā, kad dziedāja Ebony klubā, kur viņai bija Džona Levija atļauja.

20. gadsimta 50. gados Holidejas veselība pasliktinājās alkohola lietošanas, narkotiku lietošanas un attiecību ar vardarbīgiem vīriešiem dēļ. Viņas balss kļuva raupja, bet daži cilvēki apgalvo, ka viņas dziedāšana kļuva emocionālāka.

1952. gada 28. martā Holideja apprecējās ar Luisu Makkeju, vīrieti, kurš strādāja mafijā. McKay, tāpat kā lielākā daļa vīriešu viņas dzīvē, bija vardarbīgs, taču viņš centās panākt, lai viņa pārtrauktu lietot narkotikas. Vēlāk viņi šķīrās.

1956. gada 10. novembrī viņa sniedza divus koncertus lielajai publikai Carnegie Hall.

Pirmo reizi Holidija devās koncerttūrē pa Eiropu 1954. gadā kopā ar Buddy DeFranco un Redu Norvo. Kad gandrīz pēc pieciem gadiem viņa atgriezās Eiropā, viņa piedalījās televīzijas raidījumā "Chelsea at Nine", ko veidoja Granada, Londonā. Šī bija viena no pēdējām viņas uzstāšanās reizēm televīzijā. Viņas pēdējie studijas ieraksti tika veikti MGM kompānijai 1959. gadā kopā ar Ray Ellis un viņa orķestri, kas arī pavadīja viņu Columbia albumā Lady in Satin 1958. gadā. MGM ieraksti tika izdoti pēc Holidejas nāves albumā ar nosaukumu Last Recordings.

Holidejas autobiogrāfija "Lady Sings the Blues" tika publicēta 1956. gadā. Tās autors bija Viljams Duftijs (William Dufty), Ņujorkas laikraksta "New York Post" rakstnieks un redaktors, kurš bija precējies ar Holidejas tuvu draudzeni Melisu Duftijs. Viņš grāmatu uzrakstīja ātri pēc sarunām ar Holideju viņa dzīvoklī, kā arī izmantojot iepriekšējo interviju sniedzējus. Viņš vēlējās ļaut Holidijai izstāstīt savu stāstu pa savam.

Holidijai nebija savu bērnu, taču viņai bija divi krustbērni: dziedātāja Billija Lorēna Feathera, Leonarda Feathera meita, un Bevans Duftijs, Viljama Duftija dēls.

Billija Holideja tiesā 1949. gada beigās. Viņa tika apsūdzēta par opija glabāšanu, lai gan tas piederēja viņas draugam.

Nāve

1959. gada 31. maijā Holideju nogādāja Metropolitēna slimnīcā Ņujorkā. Viņai bija aknu un sirds slimības. Pie viņas istabas durvīm bija policisti. Viņu arestēja par narkotiku glabāšanu, kad viņa gulēja mirstoša, un policija veica kratīšanu viņas slimnīcas istabā. Viņi viņu slimnīcā apsargāja, līdz 1959. gada 17. jūlijā viņa nomira no aknu cirozes. Pēdējos dzīves gados viņa pakāpeniski bija zaudējusi savus ienākumus, un viņa nomira ar 0,70 dolāriem bankā un 750 dolāriem skaidrā naudā.