Krampus: raksturojums, izcelsme un loma Ziemassvētku folklorā
Folklorā Krampus ir antropomorfs tēls ar ragiem, ko parasti attēlo kā puskozi, pusdemonu. Tradicionāli Krampus soda bērnus, kuri ir slikti uzvedušies Ziemassvētku laikā, tādējādi veidojot pretstatu Svētajam Nikolajam, kurš labi uzvedušos apbalvo ar dāvanām. Krampus bieži parādās kā viena no Svētā Nikolaja palīga figūrām vairākos alpu un apkārtējos reģionos — Austrijā, Bavārijā, Horvātijā, Čehijā, Ungārijā, Slovēnijā, Dienvidtirolē un dažviet Ziemeļitālijā.
Izskats un rekvizīti
Krampus tēlu raksturo vairākas atkārtojošas pazīmes:
- Ragi un kažoks: maska ar ragveida izciļņiem un kostīms, kas bieži izgatavots no kazas vai citām dzīvnieku kažokādām.
- Maskas: tradicionālās maskas ir roku darbs, bieži grieztas no koka un krāsotas, lai radītu biedējošu izskatu.
- Rekvizīti: ķēdes, lielas zvana formas bruņas, vītolu slota (vācu: Rute) vai mēdz būt soma vai grozs, ar ko simboliski “aiznest” ļaunos bērnus.
- Uzvedība: tēls kliedz, dzenas apkārt, kliedz un simboliski “soda” skatītājus — visu parasti izspēlē teatralizēti un droši, tomēr reizēm izraisot bailes.
Tradīcijas un notikumi
Visizplatītākā Krampusa parādīšanās notiek Ziemassvētku priekšvakarā — 5. decembra vakarā, kas pazīstams kā Krampusnacht (Krampusa nakts). Dažviet rīko Krampuslauf — masku gājienus un parādes, kurās dalībnieki ģērbjas par Krampusiem, pērkš un dzenas pa ielām, pievēršot uzmanību skaņām (zvaniem, ķēdēm) un jautrībai.
Izcelsme un skaidrojumi
Krampusa izcelsme nav pilnīgi skaidra. Daudzi folkloristi un antropologi uzskata, ka šim tēlam ir pirmskristiešu izcelsme un ka tas varētu izrietēt no Alpu reģiona ziemas rituāliem un garu jēdzieniem (piemēram, Perchten tradīcija). Vēlāk tas tika sinhronizēts ar kristiešu tradīcijām, kļūstot par kontrastu Svētajam Nikolajam — sodītāju pret apbalvotāju. Etymoloģiski vārds "Krampus" visticamāk cēlies no vācu izcelsmes saknes, kas saistīta ar "claw" vai "hook" (nagla, žoklis), akcentējot tēla rāpuļaino dabu.
Reģionālās variācijas
Krampusa tēls un tā iezīmes atšķiras pēc reģiona. Dažās vietās vairāk akcentēts izrēķins un rīcība, citur — masku amatniecība un parādes. Reģionālie pavadoņi Svētajam Nikolajam var tikt dēvēti dažādi — piemēram, Vācijas tradīcijā ir arī citi tēli, kā Knecht Ruprecht, bet Alpos gūtā pieredze parāda daudzveidību masku stila un uzvedības ziņā.
Mūsdienu loma un popularitāte
20. un 21. gadsimtā Krampus piedzīvoja atmodu — vietējie festivāli un Krampuslauf ir kļuvuši par tūrisma un kultūras notikumiem. Vienlaikus tēls parādās populārajā kultūrā (grāmatās, filmās, medijos), kas reizēm dramatiski izceļ tēla biedējošo pusi. Tas ir izraisījis arī diskusijas par komercializāciju un par to, cik teritoriāli/etiski pieņemama ir bērnu biedēšana publiskos pasākumos.
Simbolika un mūsdienu interpretācijas
Izpratnē par Krampusu ir vairāki slāņi: sociāls kontroldarbs (biedēšana kā uzvedības regulēšana), sezonāla ritošā funkcija (atvadīšanās no ziemas garu varoņiem) un psiholoģiskais elements (bailes kā mācību instruments). Mūsdienās daudzi uzsver, ka Krampuss ir vairāk teātris un folkloras izpausme nekā reāls drauds — pasākumos tiek rūpīgi sekots drošībai, un bērniem parasti tiek skaidrots, ka viss ir izrāde.
Drošība un ētika
- Ja apmeklējat Krampusa gājienu, pārbaudiet pasākuma norises noteikumus — daudzi svētki paredz drošības zonas un vecuma ierobežojumus.
- Vecākiem ieteicams sagatavot bērnus īsiem, paskaidrojošiem stāstiem, lai izvairītos no pārmērīgām bailēm.
- Dažādu kopienu ētika prasa, lai Krampusa atveidošana būtu teatralizēta, ne vardarbīga.
Kopumā Krampus ir daudzslāņu folkloras tēls ar dziļiem sakņojumiem Alpu reģiona tradīcijās — gan biedējošs, gan kultūras mantojuma elements, kas mūsdienās tiek interpretēts un izmantots dažādos veidos.
Krampuss soda bērnu, viņu nolaupot.
