Svētais Nikolajs (270. g. - 6. g. 343. g. decembris) jeb Nikolajs no Miras bija Miras bīskaps.

Viņš dzimis grieķu kolonijā Patarā, Mazāzijā. Myra atrodas netālu no Antālijas, mūsdienu Turcijā.

11. gadsimtā viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Bari, Itālijā, lai pasargātu tās no turku (musulmaņu) iebrucējiem.

Viņš ir ļoti daudzu grupu, tostarp zagļu un slepkavu, patrons. Cik zināms, viņš šajā ziņā aizsargāja nepatiesi apsūdzētos.

Viņu godina gan Austrumu pareizticīgo, gan katoļu baznīcās.

Dzīve un vēsturiskais fons

Nikolajs, kurš dzimis ap 270. gadu, nāca no turīgas ģimenes; pēc vecāku nāves viņš izšķīrās ziedot savu mantu nabadzīgajiem un kļūt par priesteri, bet vēlāk — par bīskapu Miras pilsētā. Par viņa dzīvi lielākoties zināms no hagiogrāfiskiem avotiem, tāpēc daļa datu ir tradīcijas un leģendu krustpunkts. Dažas tradīcijas uzskata, ka viņš piedalījies Nikajas koncila sēdēs 325. gadā, taču šis jautājums akadēmiski tiek risināts ar piesardzību.

Leģendas un brīnumi

Nikolaja hagiogrāfija ir pilna ar stāstiem par brīnumiem un žēlsirdību. No pazīstamākajām leģendām:

  • Viņš slepeni iedevās zelta maisiņus trīs nabadzīgām meitenēm, lai tām būtu līdzekļi precībām — stāsts, kas radīja tradīciju par slepenu dāvināšanu.
  • Pastāvēja stāsts par Nikolaju, kurš atdzīvināja trīs nogalinātus zēnus, kas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš tiek uzskatīts par bērnu un bērnu aizbildni.
  • Viņš bieži tiek attēlots kā aizstāvis pret jūras briesmām — stāsti par glābšanu no kuģu satricinājumiem dēvē viņu par jūrnieku un ceļotāju patronu.
  • Daļa leģendu attēlo Nikolaju kā aizstāvi nepatiesi apsūdzētajiem, reizēm pat pretiniekus tieši izlīdzinot vai aizstāvot tiesu prāvās.

Neskatoties uz bagātību leģendu, vēsturnieki brīdina, ka daudzas no šīm liecībām ir viduslaiku vai vēlākas izcelsmes un nav tieši pārbaudāmas no laikabiedru dokumentiem.

Kults, ikonogrāfija un patronāti

Nikolaju godā gan pareizticīgie (kur viņu nereti sauc par Nikolaju Brīnumdari), gan katoļi. Viņa ikonogrāfijā viņš parasti redzams kā bīskaps ar bīskapa tērpu, bieži turot trīs zelta bumbiņas vai maisu — simbols leģendai par līdzekļu dāvināšanu trīs meitenēm. Citi atribūti ir enkurs (jūras patrons), grāmata (mācība, baznīca) un reizēm attēlojumi ar trim atdzīvotajiem zēniem.

Viņš tiek uzskatīts par patronu ļoti dažādām cilvēku grupām; biežāk minētie patronāti:

  • jūrnieki un ceļotāji
  • bērni un skolēni
  • tirgotāji un pārliecības amatnieki
  • nelabvēlīgi apsūdzētie un ieslodzītie
  • neprecētās meitenes (dēļ leģendas par līdzekļiem precībām)
  • krājkases un lombardi (pārbēdzīgi asociēts ar naudu un drošību)

Relikvijas un svinēšana

Kā norādīts iepriekš, 11. gadsimtā daļa viņa relikviju tika pārnestas uz Bari, kur atrodas slavenā Bazilika di San Nikola. Šo pārvešanu veica jūras braucēji no Itālijas, lai tās pasargātu no musulmaņu kaujiniekiem, kas kontrolēja reģionu. Bari joprojām ir svarīgs Nikolaja kulta centrs, tur katru gadu pulcējas svētceļnieki.

Dažās vietās pastāv arī pretenzijas uz viņa relikvijām citur (piem., Venēcijā), taču Bari bazilika saglabā galveno nozīmi.

Svētku dienas un mantojums

Katoļu baznīcā Svetā Nikolaja piemiņas diena parasti ir 6. decembris. Austrumu pareizticīgo baznīcās, sevišķi tās, kas lieto jūlija kalendāru, piemiņa var iekrīt 6. decembrī pēc jūlija kalendāra (kas atbilst 19. decembrim pēc Gregora kalendāra). Zakons un tautas paražas saistīti ar šo dienu ietver dāvanu došanu bērniem, labdarību un īpašus dievkalpojumus.

No Nikolaja leģendām attīstījās arī Ziemassvētku dāvanu tradīcijas — holandiešu Sinterklaas un tālāk angļu un amerikāņu St. Nicholas / Santa Claus varoņi ir tiešā mantojumā no svētā tēla, lai gan mūsdienu Santa kļuva par plašāku tautas kultūras fenomenu ar laika gaitā mainītiem elementiem.

Vēsturiskā perspektīva

Vēsturnieki uzskata, ka daļa informācijas par Nikolaju ir hagiogrāfiska un radīta, lai iedvesmotu ticīgos. Tomēr tas nemazina viņa lomu kristīgajā tradīcijā, kultūras mantojumā un sociālajās paražās. Nikolaja tēls apvieno žēlsirdību, aizsardzību un brīnumdarības elementus — tas ir iemesls, kāpēc viņa popularitāte saglabājusies vairākus gadsimtus un ir attīstījusi daudzveidīgas vietējas tradīcijas visā Eiropā un ārpus tās.