Maratu impērija (konfederācija): vēsture un ietekme Indijā
Maratu impērija (Maratu konfederācija): padziļināta vēsture un ietekme Indijā — Šivadži, karu gaitas, Mogulu krišana un ietekme uz reģiona politiku un kultūru.
Maratu impērija jeb Maratu konfederācija bija plaša Indijas valstu savienība, kas 17. un 18. gadsimtā ieņēma dominējošu lomu lielā daļā Indijas subkontinenta. Impērija formāli pastāvēja no 1674. līdz 1818. gadam. Maratām tiek piedēvēta liela daļa nopelnu par Mogulu valdīšanas vājināšanu un reģionālās varas pārdali Indijā.
Izcelsme un agrīnā vēsture
Marati bija karotāju un lauksaimnieku tautas grupas iedzīvotāji no Dekāna plakankalnes rietumu daļas (mūsdienu Maharaštras). 17. gadsimtā politisko vakuumu, ko radīja Mogulu impērijas vājināšanās un vietējo dinastiju konflikti, izmantoja vietējie līderi, savācot atbalstu un izveidojot neatkarīgas valdības. Šo posmu visvairāk saista ar Šivadži (Shivaji) vārdu — viņš izveidoja stingru bāzi, sakārtoja administrāciju un izcīnīja svarīgus cietokšņus.
Šivadži un Maratu valsts veidošanās
Šivadži (reign 1674–1680) tiek uzskatīts par Maratu politiskās organizācijas un militārās tradīcijas dibinātāju. Viņš pasludinājās par čhatrapati — suverēnu — un par galvaspilsētu izveidoja Raigadu. Šivadži ieviesa efektīvu pārvaldības sistēmu, kas apvienoja vietējos ierēdņus, cietokšņu aizsardzību un mobilu kavaleriju. Viņa taktika — ātras uzbrukuma un atkāpšanās operācijas, labi izstrādātas izlūkošanas metodes un spēcīgi nocietinājumi — vēlāk kļuva par maratu karaspēka pazīmes zīmi.
Konfederācijas struktūra un Pešvu vara
Pēc Šivadži un viņa tiešo pēcteču nāves Maratu vara kļuva decentralizētāka. 18. gadsimtā par reālu varu kļuva Pešva (Peshwa) — premjera amats, kas sākumā bija Šivadži pakļautībā, bet vēlāk Pešvu dinastija no Pune centric pārņēma vadību. Konfederāciju veidoja vairākas ambiciozas ģimenes un līderi (saukts par "maratha sardār"), piemēram, Scindia (Šinde), Holkar, Bhonsle un Gaekwad, kuri kontrolēja reģionus kā semiautonomas vienības. Šāda organizācija deva spēku un izturību, bet reizē radīja arī iekšējas sadursmes un grūtības centralizēt vienotu politiku.
Militārie principi un pārvaldība
Maratu militārā formula balstījās uz vieglo kavaleriju, ātrām uzbrukuma operācijām un lokāliem partizānu paņēmieniem (ganimi kava). Maratu karavīri izcēlās ar mobilitāti, spēju izdarīt ātras kustības pāri sarežģītiem reljefiem un izmantot cietokšņus kā bāzes. Maratu flote un jūras kapteiņi, piemēram, Kanhoji Angre, kontrolēja rietumu piekrasti un nodrošināja tirdzniecības un jūras aizsardzības interešu pārstāvību.
Pārvaldības ziņā marati ieviesa nodokļu sistēmas, piemēram, chauth un sardeshmukhi (procenti no ienākumiem vai laupījums kā “aizsardzības” nodeva), kas deva finansiālu pamatu konfederācijas darbībai. Vietējā administrācijā bieži izmantoja zemnieku eliti un vietējos ierēdņus (watan), tā saglabājot saikni ar reģionālo sabiedrību.
Attiecības ar Moguliem un citām varām
Maratu un Mogulu attiecības bija sarežģītas — tās ietvēra gan bruņotus konfliktus, gan sadrumstalotu diplomātiju un laikinus alianses. 18. gadsimtā, kad Mogulu centrs Delhiem vāja, marati paplašināja savu ietekmi uz ziemeļiem, līdz pat Delis un Pencjabam dažādos laikos. Tajā pašā laikā Maratu vadītāji veidoja attiecības ar vietējiem maharādžām, britu Austindijas kompāniju un citiem Eiropas spēkiem.
Anglo-Maratu kari un sabrukums
Maratu konflikti ar Britu Austrumindijas kompāniju beidzās ar trijiem rezultātā izšķirošiem kariem: Pirmais (1775–1782), Otrais (1803–1805) un Trešais (1817–1818). Trešais Anglo-Maratu karš lika pēdējo punktu Maratu konfederācijas neatkarībai: briti sistemātiski sagrauja pretiniekus, piespieda līgumus un iekļāva maratu teritorijas savā pārvaldē. 1818. gadā ar militāru sakāvi un piespiedu līgumiem daudzos reģionos beidzās Maratu suverenitāte, un briti nostiprināja kontroli pār lielu daļu subkontinenta.
Cultura, arhitektūra un mantojums
Maratu laikmeta mantojums ir daudzveidīgs: stipri vietējie institūti, fortu tīkli (piemēram, Raigads, Sinhagars, Pratapsingh forti), ievērojama vietējā arhitektūra, un latviešiem līdzīgā terminiem — maratu literatūra un valoda (marathi) pamatīgi attīstījās. Maratu laiks arī nostiprināja hindu identitātes un vietējās elites lomu reģionālajā politikā. Mūsdienu Maharashtra un citi reģioni joprojām cieši asociē savu vēsturisko identitāti ar maratu tradīcijām.
Novērtējums un vēsturiskā nozīme
Maratu impērija nav viegli raksturojama kā centralizēts valsts veidojums; tā bija dinamiska konfederācija, kur noteicošo lomu spēlēja vietējie sardāri un Pešvu birokrātija. Tā tomēr būtiski mainīja varas līdzsvaru Indijā, paātrināja Mogulu varas sabrukumu un veicināja jaunu reģionālo spēku izveidi, kam sekas jūtamas līdz mūsdienām. Maratu militārās metodes un administratīvās prakses ir nozīmīgs posms Indijas agrīnās moderno valstu veidošanās vēsturē.
Saistītās lapas
Meklēt