Max Wertheimer — geštaltpsiholoģijas pamatlicējs un psihologs

Max Wertheimer — geštaltpsiholoģijas pamatlicēja biogrāfija: dzīve, darbi un "produktīvā domāšana" no Frankfurtes līdz Ņujorkai, viņa atziņas un ietekme psiholoģijā.

Makss Vertheimers (1880. gada 15. aprīlī Prāgā - 1943. gada 12. oktobrī Ņūrokeles pilsētā Ņujorkā) bija psihologs, viens no trim geštaltpsiholoģijas pamatlicējiem, kopā ar Kurtu Koffku un Volfgangu Kēleru.

No 1929. līdz 1933. gadam Vertheimers bija Frankfurtes Universitātes profesors. Kad 1933. gadā par Trešā reiha kancleru kļuva Ādolfs Hitlers, Vertheimieram kļuva skaidrs, ka viņam ir jāpamet Vācija. Galu galā viņš pieņēma piedāvājumu mācīt Ņujorkas Jaunajā skolā (The New School).

Ņujorkā viņš turpināja pētīt problēmu risināšanu jeb to, ko viņš labprātāk dēvēja par "produktīvu domāšanu". Saistība starp šo grāmatu un viņa iepriekšējiem darbiem bija šāda: visas grāmatas problēmas, izņemot vienu, varēja atrisināt, aplūkojot ģeometriskās diagrammas. Citiem vārdiem sakot, pēc būtības tās bija daļēji vizuālas, un tās varēja attēlot un daļēji atrisināt vizuāli. Šis pavediens vijās cauri daudziem geštalta darbiem.

Šo grāmatu (savu vienīgo grāmatu) Vertheimers pabeidza 1943. gada septembra beigās un tikai trīs nedēļas vēlāk nomira no sirdslēkmes. Vertheimers tika apglabāts Beechwood kapsētā Ņūrohelē, Ņujorkā.

Biogrāfija un akadēmiskā karjera

Makss Vertheimers dzimis 1880. gadā Prāgā. Viņš studēja psiholoģiju un filozofiju, un drīz kļuva par ievērojamu eksperimentālās psiholoģijas pētnieku. Lielāko daļu agrīnā darba viņš veica Vācijā, kur 1929.–1933. gadā bija Frankfurtes Universitātes profesors. 1933. gada politiskie notikumi — Trešā reiha nākšana pie varas — lika viņam emigrēt; Vertheimers pieņēma piedāvājumu mācīt Ņujorkā, The New School, un turpināja pētniecību ASV.

Pamatidejas un galvenie pētījumi

Vertheimers ir plaši pazīstams kā viens no geštaltpsiholoģijas pamatlicējiem. Galvenās idejas var īsi raksturot šādi:

• Geštalts princips: perceptuālā vienība (geštalts) nav vienkārši daļu summa — visu uztvere kārtoties kā veselumu, kam piemīt savas īpašības.
• Figura un fons: uzmanība izdara atšķirību starp to, ko mēs uztveram kā priekšplānu (figūru) un kā fonu.
• Saistību principi: tuvums, līdzība, nepārtrauktība un slēgtība ietekmē to, kā mēs grupējam stimulējošos elementus vienotās struktūrās.

Viena no Vertheimera nozīmīgākajām eksperimentālajām atklāsmēm bija phi-fenomens (1912) — optiska ilūzija, kurā divi ātri mainīgi gaismas punkti rada kustības sajūtu, lai gan patiesā kustība nenotiek. Šis atklājums parādīja, ka kustības uztvere rodas no organisma interpretācijas procesiem, nevis vienkārši no atsevišķiem receptoru impulsiem.

Problēmu risināšana un “produktīvā domāšana”

Vertheimers intensīvi pētīja, kā cilvēki risina problēmas, uzsverot, ka izpratne par problēmas struktūru un tās pārkārtošana reizēm noved pie pēkšņas insaita jeb atklāsmes, kas ļauj atrisināt uzdevumu ātri un efektīvi. Viņa termins produktīvā domāšana apzīmē tieši šo radošo, strukturālu risināšanas veidu, atšķiroties no vienkāršas reproduktīvās vai asociatīvās metodes, kas balstās uz iepriekšēju pieredzi un lēnām atkārto darbības.

Vertheimera vienīgā grāmata, kuru viņš pabeidza 1943. gada septembrī, bija veltīta šai tēmai; tā tika publicēta pēc viņa nāves. Grāmatā daudz problēmu tika ilustrētas ar ģeometriskām diagrammām, uzsverot vizuālā pārstrukturēšanas nozīmi problēmu risināšanā.

Ietekme un mantojums

Makss Vertheimers un geštaltpsiholoģija atstāja pastāvīgu ietekmi uz vairākām jomām:

• percepcijas un kognitīvās psiholoģijas teorijas;
• problemu risināšanas un mācīšanās pētījumi;
• dizaina un vizuālās komunikācijas principi (piemēram, kompozīcijas un formu grupēšanas likumi);
• psihoterapijas virzieni — lai gan geštaltpsiholoģija nav tieši tas pats, no šīs skolas idejām vēlāk iedvesmojās arī geštaltterapija.

Vertheimera darbi uzsvēra, ka cilvēka uztvere un domāšana ir aktīvi organizējoši procesi. Viņa pētījumi parādīja, ka izpratne par struktūru un attiecībām starp elementiem bieži ir svarīgāka par atsevišķu detaļu apstrādi.

Noslēgums

Makss Vertheimers nomira 1943. gadā no sirdslēkmes drīz pēc savas grāmatas pabeigšanas. Viņa darbi turpina iedvesmot pētniekus, dizainerus un praktiķus, kuri interesējas par to, kā cilvēks organizē uztveri un risina problēmas. Vertheimera idejas par veselumu, attiecībām un strukturālu pārkārtošanu joprojām ir centrālas mūsdienu kognitīvajā psiholoģijā un saistītajās disciplīnās.

Phi parādība

Phi fenomens ir optiska ilūzija, ko 1912. gadā aprakstīja Vertheimers un kurā redzes noturība tika izmantota kinofilmā, ko 1916. gadā izmantoja Hugo Minsterbergs. Šīs optiskās ilūzijas pamatā ir princips, ka cilvēka acs spēj uztvert kustību no informācijas fragmentiem, piemēram, attēlu virknes. Citiem vārdiem sakot, no slaidrādes, kas sastāv no sastingušo attēlu grupas ar noteiktu attēlu ātrumu sekundē, mēs novērojam pastāvīgu kustību.

Phi fenomena gadījumā attēlu virkne izraisa kustības sajūtu. Tas nav Wertheimera izmantotais uzstādījums, taču ideja ir līdzīga.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Makss Vertheimers?

Q: Kur Vertheimers pasniedza?

J: Kāpēc Vertheimers pameta Vāciju?

J: Kur Vertheimers devās pēc aizbraukšanas no Vācijas?

J: Ko Vertheimers pētīja Ņujorkā?

J: Par ko bija veltīta vienīgā Vertheimera grāmata?

J: Kad Vertheimers nomira un kur viņš tika apglabāts?

Meklēt pēc burta