Morālā izpratne — definīcija, attīstība un teorijas (Kolbergs, Turiels)

Izzini morālās izpratnes definīciju, attīstību un Kolberga un Turiela teorijas — skaidrojums, salīdzinājums un praktiski piemēri psiholoģijā un ētikā.

Morālā argumentācija ir psiholoģijas un morāles filozofijas tēma. Tā pēta, kā cilvēki domā par morāles jautājumiem, dilemām un konfliktiem, kā viņi pamato savus spriedumus un kā mainās šī domāšana dzīves laikā. Psihologi, kas to pētījuši, ir, piemēram, Lorenss Kolbergs (Lawrence Kohlberg) un Eliots Turiels (Elliot Turiel). Kolbergs apgalvoja, ka morālā izpratne attīstās trīs galvenajos posmos, cilvēkam kļūstot vecākam, savukārt Turiels uzsvēra, ka pastāv vairākas morālās jomas, kas attīstās paralēli un neatkarīgi. Šīs teorijas palīdz izprast, kā veidojas spēja atšķirt "pareizu" no "nepareiza", kā arī kā rodas empātija, taisnīguma izjūta un morālā atbildība.

Kas ir morālā izpratne?

Morālā izpratne nozīmē spēju identificēt morālas problēmas, izvērtēt rīcības sekas attiecībā uz citu labklājību un formulēt argumentus par to, kas būtu pareizi vai nepareizi. Tā ietver:

• vērtību un normu atpazīšanu;
• spēju empātiski saprast citu cilvēku intereses;
• priekšstatu par atbildību un taisnīgumu;
• argumentācijas prasmi — pamatot savas morālās izvēles.

Kolberga teorija — līmeņi un posmi

Lorensa Kolberga pieeja ir viena no ietekmīgākajām attīstības psiholoģijā. Viņš izmantoja morāles dilemmas (piemēram, slaveno "Heinca dilemmu") un analizēja, kā cilvēki pamato savus spriedumus. Kolbergs aprakstīja trīs galvenos līmeņus, kuros ietilpst kopumā seši posmi:

• Prekonvencionālais līmenis
  • 1. posms — sods un paklausība: pareizs ir tas, kas novērš sodu;
  • 2. posms — instrumentālais hedonisms: rīcība tiek vērtēta pēc personīgās ieguvuma vai apmaiņas, "Tu man — es tev".
• Konvencionālais līmenis
  • 3. posms — labas attiecības/un labais bērns: morāle balstās uz sociālo apstiprinājumu un vēlmi atbilst citu gaidām;
  • 4. posms — sabiedrības kārtība: liela nozīme ir likumiem, pienākumiem un sociālajai kārtībai.
• Postkonvencionālais (principu) līmenis
  • 5. posms — sociālie līgumi un tiesības: likumi tiek uztverti kā līgumi, kurus var kritiski pārskatīt;
  • 6. posms — universāli ētiski principi: rīcība balstās uz universāliem morāles principiem, piemēram, cilvēka cieņa un taisnīgums.

Kolbergs apgalvoja, ka cilvēki ne vienmēr sasniedz augstākos posmus, un attīstība pārsvarā seko secīgai progresijai, kas saistīta ar kognitīvās domāšanas attīstību.

Turiela (Turiel) domas par morāles jomām

Elliots Turiels kritizēja ideju, ka morālā domāšana attīstās tikai pa lineāriem posmiem. Viņš izteica domēnu pieeju, sagrupējot sociālās izpratnes veidus trīs jomās, kas attīstās paralēli:

• Morālā joma — jautājumi par ļaunu, kaitējumu, taisnīgumu un citu cieņu. Šeit spriedumi parasti tiek balstīti uz cieņu pret citu labklājību;
• Sociāl-konvencionālā joma — jautājumi par pienākumiem, tradīcijām un sociālajām normām, kas vada rīcību, bet nav saistīti ar tiešu kaitējumu;
• Personiskā joma — individuālās izvēles un privātie ieradumi, kas nav obligāti morālas vai sociālas dabas.

Turiels parādīja ar pētījumiem, ka cilvēki — arī bērni — spēj atšķirt morālos pārkāpumus (piem., sitiens vai zādzība) no sociāl-konvencionālajiem pārkāpumiem (piem., šķīvju kārtība klasē), un attieksme pret šīm situācijām ir atšķirīga.

Pētījumu metodes un piemēri

Abi pētnieki izmantoja kvalitatīvas intervijas un kontroldilemmu analīzi. Bieži lietotais instruments ir morāles dilemmu variants (piem., Heinca stāsts), kurā tiek lūgts ne tikai pateikt, vai rīcība ir pareiza, bet arī to pamatojumu. Pētījumi iekļāva dažādu vecumu grupas, dažādas kultūras un sociālās vides, lai pārbaudītu attīstības modeļus un universālumu.

Kritika un ierobežojumi

• Kolberga secīgā modeļa kritiķi norāda, ka nav obligāti redzama skaidra robeža starp posmiem un ka cilvēki var rīkoties atšķirīgi praksē nekā argumentācijā;
• abiem pētījumu virzieniem pārmests pārāk liels uzsvars uz domāšanu, nevis uz rīcību — cilvēki bieži izvēlas rīkoties pēc spiediena, emocijām vai situācijas īpatnībām;
• kultūras atšķirības var ietekmēt morāles spriedumus — daži principi, kas citās kultūrās šķiet universāli, var tikt savādāk interpretēti.

Praktiska nozīme

Morālās izpratnes pētījumi ietekmē izglītību, sociālo darbu un tiesību principus. Skolās un audzināšanā šīs teorijas palīdz veidot mācību programmas, kas attīsta kritisko domāšanu, empātiju un spēju risināt dilemmas. Tās arī norāda uz nepieciešamību mācīt ne tikai noteikumus, bet arī to pamatojumu — kāpēc ir svarīgi ievērot tiesības un godīgumu.

Secinājums

Morālā izpratne ir daudzdimensionāls fenomens, ko skaidro gan attīstības līmeņi (Kolbergs), gan domēnu pieejas (Turiels). Lai pilnīgāk izprastu cilvēka morālo domāšanu, ir svarīgi kombinēt teorētiskos modeļus ar empīriskiem pētījumiem, ņemot vērā kognitīvās spējas, sociālo vidi un kultūras kontekstu.

Morāles filozofija jeb ētika sniedz konceptuālu ietvaru šiem pētījumiem: tā ir mācība par vērtību un kvalitāti, analizējot tādus jēdzienus kā "pareizi", "nepareizi", "labs", "ļauns" un "atbildība". Savienojot psiholoģiskos atklājumus ar ētikas principiem, var izveidot praktiskas pieejas, kā audzināt morālo domāšanu un veicināt atbildīgu rīcību sabiedrībā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir morāla argumentācija?

J: Kas ir daži psihologi, kuri ir pētījuši morālo domāšanu?

J: Ko Lorenss Kolbergs teica par morālo domāšanu?

J: Ko par morālo izpratni teica Elliots Turiels?

J: Kas ir morāles filozofija jeb ētika?

J: Kādas tēmas aptver morāles filozofija vai ētika?

J: Kā morāles filozofijas vai ētikas studijas ir saistītas ar morālo domāšanu?

Meklēt pēc burta