Dabiskās tiesības: definīcija, vēsture un nozīme
Dabiskās tiesības: definīcija, vēsture un nozīme sabiedrībā — no antīkām idejām līdz Loka un Neatkarības deklarācijai. Uzziniet vairāk.
Dabiskās tiesības ir tiesības, kas, pēc to aizstāvju uzskata, pieder cilvēkam neatkarīgi no valsts likumiem un sociālajām normām, jo tās izriet no cilvēka dabiskās situācijas vai no plašākām ētiskām un racionālām atziņām. Šīs tiesības bieži tiek uzskatītas par neatņemamām — tas nozīmē, ka tās nedrīkst patvaļīgi atņemt vai atcelt. Pastāv dažādas interpretācijas par to, no kā tieši tās izriet (dievišķas gribas, universālas morāles normas, cilvēka racionāla daba vai sabiedriskais līgums), un vēsturē šis jēdziens ir attīstījies un mainījies atkarībā no filozofiskajiem un politiskajiem kontekstiem.
Vēsturiska attīstība
Idejas saknes meklējamas jau antīkajā domā — stoici un daži romiešu juristi runāja par universālām morāles normām, kas stāv pāri vietējai likumdošanai. Viduslaikos teoloģiskie domātāji, piemēram, Tomass Akvīns, sasaistīja dabiskās tiesības ar dievišķo kārtību, bet 17. gadsimtā un vēlāk šo ideju sekulāri attīstīja juristi un filozofi kā Hugo Grotius un citi.
Pirmo reizi šī ideja radās jau antīkajos laikos, bet visplašāk par to runāja angļu filozofs Džons Loks sešpadsmitajos gadsimtos. (Piezīme: Dž. Loka galvenie darbi un ietekme ir 17. gadsimtā — 1600. gados.) Loka slavenākā formulācija izcēla trīs būtiskākās dabiskās tiesības: dzīvība, brīvība un īpašums. Šī doma ietekmēja arī politiskās revolūcijas un konstitucionālo domāšanu Rietumos.
Praktiska ietekme un piemēri
Ideja par dabiskajām tiesībām bija nozīmīga, piemēram, Amerikas kolonistu domāšanā, kuri uzskatīja, ka britu valdība rīkojas netaisnīgi un pārkāpj cilvēku dabiskās tiesības. Tā Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības deklarācijā par dabiskajām tiesībām ir minētas "dzīvība, brīvība un laimes meklēšana" — formulējums, kas ietekmējās no Loka mācībām un kuru ieviesa Džefersona redakcija. Pēc neatkarības deklarācijas uzrakstīšanas koloniālās ASV izveidoja apvienotos štatus un kļuva par valsti.
Šis princips parādās arī Eiropas ilustrācijas un revolūciju dokumentos — piemēram, Francijas "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā" — un vēlākos starptautiskajos cilvēktiesību tekstos, tostarp Cilvēka tiesību deklarācijā (Vispārējā cilvēktiesību deklarācija), kas padarīja ideju par universālām tiesībām par pamatu mūsdienu cilvēktiesību sistēmām.
Nozīme mūsdienu tiesību un politikas kontekstā
- Konstitucionālais pamats: daudzās valstīs konstitūcijas un pamattiesību deklarācijas ir balstītas uz ideju, ka cilvēkam pieder pamattiesības, kuras valsts var tikai aizsargāt, nevis radīt.
- Starptautiskā tiesība: universālās cilvēktiesības doktrīna, kas izauga no dabiskajām tiesībām, ir ietekmējusi starptautiskās konvencijas un institūcijas (piem., ANO, Eiropas Cilvēktiesību tiesa).
- Etiķete un ētika: debates par to, kādas tiesības ir neatņemamas un kā tās līdzsvarot (piem., vārda brīvība pret drošību), turpina veidot publisko politiku.
Kritika un ierobežojumi
Dabisko tiesību koncepcijai ir arī kritiķi un ierobežojumi. Galvenie iebildumi ir:
- Metafiziskais raksturs: kritiķi apgalvo, ka dabiskās tiesības balstās uz nepiepildāmiem vai subjektīviem pieņēmumiem par "dabisko kārtību" vai dievišķo gribu.
- Kultūras un vēsturiskā relatīvisma iebildumi: dažādas sabiedrības atšķirīgi interpretē, kuras tiesības ir "universālas".
- Juridiskā pozitīvisma: juristi, kas atbalsta likuma kā vienīgā avota autoritāti, uzsver, ka tiesības pastāv tikai tad, ja tās ir noteiktas ar likumu.
- Sociālās praksēs radušās nesakritības: vēsturē dabiskās tiesības nereti netika piemērotas visu sabiedrības grupu interesēs (piem., sievietēm, vergiem, kolonizētajiem tautām), kas liecina par to, ka "universālās" idejas nereti tika selektīvi pielietotas.
Secinājums
Dabiskās tiesības ir centrāla ideja mūsdienu cilvēktiesību un konstitucionālajā domāšanā. Tās sniedz ētisku un filozofisku pamatu prasībām pēc cienīgas attieksmes pret cilvēku un viņa brīvībām, taču vienlaikus prasa kritisku izvērtējumu — gan par to izcelsmi, gan par to, kā šīs tiesības tiek piemērotas praksē. Diskusijas par to, kādus principus izvēlēties un kā tos līdzsvarot ar citiem sabiedriskiem mērķiem, turpinās arī mūsdienu politikā un tiesību teorijā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir dabiskās tiesības?
A: Dabiskās tiesības ir tiesības, kas, mūsuprāt, ir svarīgas visiem cilvēkiem un dzīvniekiem un kuras nekad nevar atņemt.
J: Kas ir Džons Loks?
A: Džons Loks bija angļu filozofs, kurš visvairāk ir slavens ar dabisko tiesību idejas apspriešanu 1600. gadā.
Kādas ir vissvarīgākās dabiskās tiesības pēc Loka domām?
A: Saskaņā ar Loku vissvarīgākās dabiskās tiesības ir "dzīvība, brīvība un īpašums".
J: Kā dabiskās tiesības ir pieminētas Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības deklarācijā?
A: Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības deklarācijā dabiskās tiesības ir "dzīvība, brīvība un laimi meklēt".
J: Kāds ir valdības mērķis pēc Loka un Džefersona domām?
A: Saskaņā ar Loka, Džefersona un citu autoru teikto valdības mērķis ir aizsargāt cilvēku dabiskās tiesības.
J: Kas ir sabiedriskais līgums?
A: Sabiedrības līgums ir netieša vienošanās starp sabiedrības locekļiem sadarboties, lai gūtu sociālu labumu.
J: Vai vēsturē ir bijuši dabisko tiesību pārkāpumi?
A: Jā, vēsturē ir bijuši daudzi gadījumi, kad dabiskās tiesības ir pārkāpušas gan valdības, gan atsevišķi cilvēki.
Meklēt