Neoimpresionisms — Žoržs Seurē, pointilisms un kustības vēsture

Neoimpresionisms: Žoržs Seurē, pointilisms un kustības vēsture — punktu tehnika, zinātniskas krāsu spēles un Parīzes mākslas revolūcija.

Neo-impresionisms ir termins, ko 1886. gadā franču mākslas kritiķis ieviesa, lai apzīmētu mākslas virzienu, ko izveidoja Žoržs Seurē. Seurāta izcilākais meistardarbs "Svētdienas pēcpusdiena Lielās Žates salā" iezīmēja šīs kustības aizsākumu, kad tas parādījās Société des Artistes Indépendants izstādē Parīzē. Kustība atšķīrās no tiešā impresionisma tur, kur akcentēja sistemātisku krāsu tīrību un optisko sajūtu radīšanu, nevis tikai ātru, brīvu gleznošanas manieri.

Vēsture un konteksts

Ap 1880. gadu daudzi mākslinieki meklēja jaunas paņēmienus, kas spētu precīzāk attēlot gaismu un krāsu attiecības. Neoimpresionisma piekritējus piesaistīja modernas pilsētu ainas, kā arī ainavas un jūras krasti. Zinātniski pamatota līniju un krāsu interpretācija ietekmēja neoimpresionistu mūsdienu mākslas raksturojumu. Bieži tiek pieminēts pointilisms, jo tā bija dominējošā tehnika kustības sākumā. Mākslas kritiķis Fēlikss Fēneons (Félix Fénéon) pirmo reizi terminu neoimpresionisms lietoja 1886. gadā rakstā beļģu žurnālam L'art Moderne. Ar šo terminu viņš vēlējās parādīt, ka Seurē gleznošanas veids atšķiras no impresionisma glezniecības veidiem. Kopumā šī kustība ilga aptuveni piecus gadus, taču tās idejas ietekmēja arī vēlākas avangarda kustības.

Tehnika un teorija

Neoimpresionisma pamatā bija vēlme izmantot optisko sajaukšanos — skatītāja acs sajauc atsevišķas krāsu "punktu" vai laukumu krāsas, radot tīrāku, dzīvāku tonālu efektu nekā jauktas krāsas uz paletes. Par zinātniskajiem pamatiem kalpoja teorijas par krāsu kontrastu un vizuālo uztveri, kuras attīstīja tādi pētnieki kā M. E. Chevreul un O. N. Rood (Ogden Rood). Šo pieeju bieži sauc gan par pointilismu (punktu tehnika), gan par divisionismu (sadalījuma tehnika) — atšķirība ir niansēta:

• Pointilisms — krāsu virsma veidota no maziem, atsevišķiem punktiem vai triepiem, kuri vizuāli saplūst skatītāja acu priekšā.
• Divisionisms — plašāks jēdziens, kas attiecas uz krāsas sadalīšanu atsevišķos laukumos vai triepienos, balstoties uz krāsu teoriju, nevis uz tradicionālo maisīšanu uz paletes.

Galvenie mākslinieki un darbi

Galvenais kustības radītājs bija Žoržs Seurē, bet vienlīdz nozīmīgs bija Pols Signaks (Paul Signac), kurš bija Seurē tuvākais sekotājs un ideju izplatītājs. Citi, kas pievērsās šai metodei vai iedvesmojās no tās, ir Camille Pissarro, Henri-Edmond Cross un citi mākslinieki, kuri paņēma no neoimpresionisma gan gleznieciskos paņēmienus, gan sociālu redzējumu par mūsdienu dzīvi. Seurāta "Svētdienas pēcpusdiena Lielās Žates salā" palika par kustības simbolu, demonstrējot gan tehnisko meistarību, gan kompozīcijas stingro organizāciju.

Ietekme un mantojums

Neoimpresionisms, lai arī formāli īsslaicīgs, atstāja nozīmīgu ietekmi uz 20. gadsimta mākslas attīstību. Tā metodes un krāsu teorijas ietekmēja fovismus, kubismu un citus modernisma virzienus, kā arī turpmākus māksliniekus, kuri strādāja ar optiskām ilūzijām un gaismas efektu sasniegšanu. Daži mākslinieki izmantoja šo tehniku arī sociālu un politisku ideju paudē — piemēram, Signacs bija iesaistīts anarhistiskos aprindās un redzēja mākslu kā līdzekli sabiedriskām pārmaiņām.

Īsumā, neoimpresionisms bija mēģinājums apvienot estētiku ar zinātni — sistemātiska pieeja krāsai un gaismai, kas deva jaunas iespējas vizuālajam izteiksmei un atstāja paliekošu ietekmi uz turpmāko modernās mākslas attīstību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir neoimpresionisms?

J: Kad radās neoimpresionisms?

J: Kādas gleznas meklēja neoimpresionisma piekritēji?

J: Kā neoimpresionismu ietekmēja zinātne?

J: Kas ir pointilisms saistībā ar neoimpresionismu?

J: Kas radīja terminu neoimpresionisms?

J: Cik ilgi ilga bija neoimpresionisma kustība?

Meklēt pēc burta