Notre Dame (Parīze) 2019: ugunsgrēks, postījumi un atjaunošana

Notre Dame (Parīze) 2019 — ugunsgrēka dramatiskie postījumi, glābšanas operācija un atveseļošanās: ceļš no drupām līdz atjaunošanai.

2019. gada 15. aprīlī ap pulksten 18:50 pēc vietējā laika Parīzes Dievnamā izcēlās ugunsgrēks. Notre Dame ir Parīzes Romas katoļu katedrāle. Tā atrodas pilsētas centrā. Ugunsgrēka rezultātā krita jumts un galvenais tornis. Ēkas velvju akmens griesti noturēja degošo jumtu, kad tas sabruka, novēršot lielākus postījumus iekštelpās.

Ap plkst. 23.00 pēc vietējā laika Parīzes ugunsdzēsēju preses pārstāvis paziņoja, ka ēku, visticamāk, izdosies glābt. Tas attiecas arī uz ziemeļu torni; brīžiem bija bažas, ka tiks skarts arī ziemeļu tornis.

Ugunsgrēka dzēšanā palīdzēja vairāk nekā 400 cilvēku. Viņi izmantoja 18 īpaši uzbūvētas ugunsdzēsības šļūtenes, lai liesmas apdzēstu ar ūdeni. Divi policisti tika ievainoti, bet viens ugunsdzēsējs guva smagus ievainojumus, un viņš tika ārstēts tuvējā slimnīcā.

Ugunsgrēka gaita un cēloņu izmeklēšana

Ugunsgrēks izcēlās ēkas jumta konstrukcijā, kurā notika restaurācijas un uzturēšanas darbi. Zināms, ka katedrāles jumts — tā dēvētā «mežs» (fr. la forêt) — sastāvēja no lieliem ozola baļķiem, kas datējami viduslaikiem (12.–13. gadsimts), tāpēc sadegšana ātri izraisīja plašu jumta sabrukumu un galvenā spiraļa (torņa) krišanu. Velvju akmens griesti iekšpusē daļēji izturēja spiedienu un novērsa plašāku iekštelpu iznīcināšanu.

Oficiālās izmeklēšanas gaitā tika konstatēts, ka ugunsgrēka cēlonis, visdrīzāk, bija nelaimes gadījums, saistīts ar restaurācijas darbiem vai elektrisko instalāciju, tomēr precīza atbildība un apstākļi tika pētīti ilgstoši.

Postījumi — arhitektūra, māksla un relikvijas

• Strukturālie bojājumi: nopietni cieta jumta konstrukcija un spire; tomēr galvenās akmens velves, fasādes un divi zvanu torņi saglabājās kopumā ierobežotā stāvoklī.
• Māksla un interjers: daudzus priekšmetus un mākslas darbus skāra dūmi un ūdens; tomēr ievērojama daļa inventāra — tostarp liela daļa altāru, gleznas un statujas — tika ātri iznesti vai pasargāti.
• Relikvijas: svarīgākās relikvijas, tostarp Ērkšķu vainags (Crown of Thorns) un citas svētības, tika izglābtas un nodotas drošā vietā.
• Vanšu un orķestra ērģeles: slavenās 13. gadsimta ērģeles lielākoties tika saglabātas struktūriski, taču tām tika nodarīts ūdens un siltuma radīts bojājums, kas prasīja padziļinātu restaurāciju.

Glābšanas darbi un veselības / vides jautājumi

Dzēšanas un glābšanas darbos piedalījās simtiem ugunsdzēsēju un glābēju, kas riskēja ar savu drošību, lai iznēsātu vērtīgākās relikvijas un samazinātu īslaicīgu iekštelpu bojājumu. Pēc ugunsnelaimes radās vides problēmas — izkausēta jumta svina dēļ apkārtējā teritorijā tika fiksētas paaugstinātas svina daļiņas, kas prasīja plašu vietējo teritoriju dekontamināciju un īpašu piesardzību attiecībā uz darbinieku veselību.

Sabiedrības atbilde un finansējums atjaunošanai

Ugunsnelaime izraisīja plašu starptautisku rezonansi; tika izteikti aicinājumi, solījumi par ziedojumiem un finansiālu atbalstu atjaunošanai. Franču valdība un privātie donorsākumi solīja ievērojamu finansējumu rekonstrukcijai, kā arī tika izveidotas īpašas programmas ēkas stabilizācijai, artefaktu konservācijai un drošības pasākumu pastiprināšanai.

Atjaunošanas darbi un nākotnes plāni

Pēc ugunsgrēka uzsākta plaša stabilizācijas un konservācijas kampaņa: tika noņemta bojātā skāde, nostiprinātas saglabātās akmens konstrukcijas, tīrīti mākslas priekšmeti un veikta svina piesārņojuma likvidēšana. Diskusijas par spires atjaunošanas dizainu un arhitektūras risinājumiem iesaistīja gan profesionāļus, gan plašāku sabiedrību — galvenā vadlīnija bija saglabāt katedrāles vēsturisko raksturu, vienlaikus nodrošinot ilgtspējīgu un drošu rekonstrukciju.

Ietekme un kultūras nozīme

Notre Dame ir ne tikai religisks centrs, bet arī viens no pazīstamākajiem Eiropas arhitektūras pieminekļiem un daļa no Parīzes Senas krasta UNESCO Pasaules mantojuma teritorijas. Ugunsgrēks aktualizēja plašāku diskusiju par vēsturisko ēku saglabāšanu, restaurācijas metodēm, darba drošību restaurācijas projektos un par to, kā sabiedrība un valsts var kopīgi rūpēties par pasaules nozīmes kultūras pieminekļiem.

Atjaunošanas darbi turpinājās ilgstoši, un to grafiks bija atkarīgs no drošības, arhitektonisko lēmumu pieņemšanas un nepieciešamo restaurācijas tehnoloģiju pielietošanas. Katedrāles atjaunošana kļuva par simbolu gan Parīzei, gan plašāk — kā piemērs tam, kā valsts un starptautiskā sabiedrība reaģē uz kultūras mantojuma krīzēm.

Meklēt pēc burta