Skābekļa terapija: definīcija, indikācijas, veidi un lietojums

Skābekļa terapija, saukta arī par papildu skābekļa terapiju, ir tad, kad ārstēšanai izmanto skābekļa gāzi (O₂ ), ievadot to pacientam inhalācijā. To var izmantot tādu slimību ārstēšanai kā hipoksija, oglekļa monoksīda toksicitāte un klastera galvassāpes. To var lietot ilgstoši cilvēkiem, kuri slimo ar slimībām, kas pazemina skābekļa līmeni asinīs, piemēram, HOPS un cistisko fibrozi. To var ievadīt dažādos veidos, piemēram, caur deguna kaniulu, sejas masku vai hiperbariskajā kamerā. Skābekļa līmenim jābūt pietiekami augstam, lai elpošana uzturētu pacienta veselību un normālu šūnu vielmaiņu.

Ko nozīmē skābekļa terapija

Skābekļa terapija nozīmē papildu skābekļa piegādi, lai uzlabotu audu oksigenizāciju un novērstu hipoksiju. Tā mērķis ir nodrošināt pietiekamu artēriju skābekļa spiedienu (PaO₂) un hemoglobīna piesātinājumu (SpO₂), lai saglabātu normālu šūnu metabolismu un izvairītos no orgānu bojājumiem.

Indikācijas

Akūta vai hroniska hipoksija (zems SaO₂/SpO₂).
Akūtas plaušu infekcijas, pneimonija vai HOPS saasinājums, kad skābeklis ir zems.
Smagas elpošanas mazspējas epizodes, akūta plaušu tūska vai ARDS.
Oglekļa monoksīda (CO) intoksikācija — bieži nepieciešama hiperbariskā skābekļa terapija.
Decompression sickness (dekompresijas slimība), gaisa embolija un daži hroniski stāvokļi (piem., cistiskā fibroze), kuriem nepieciešama ilgtermiņa skābekļa terapija.
Akūtas stāvokļi, piemēram, šoks vai sirds mazspēja, ja skābekļa piesātinājums ir zems.
Dažos gadījumos — klastera galvassāpes kā simptomu ārstēšana.

Skābekļa ievadīšanas veidi

Deguna kaniula — visizplatītākais veids; ērta un piemērota ilgstošai lietošanai. Parasti 1–6 L/min, atkarībā no nepieciešamā spiediena un mērķa FiO₂.
Vienkāršā sejas maska — nodrošina augstāku FiO₂ nekā kaniula īsāku laiku.
Venturi maska — ļauj precīzi kontrolēt piegādāto skābekļa koncentrāciju (bieži lieto pacientiem ar hroniskām plaušu slimībām).
Neatgriezeniskā (non-rebreather) maska — sniedz ļoti augstu FiO₂ akūtās situācijās.
Augsta plūsmas deguna kaniula (HFNC) — nodrošina mitrinātu un sildītu gaisu ar augstu skābekļa koncentrāciju; piemērota smagām elpošanas grūtībām.
Neinvazīvā ventilācija (CPAP/BiPAP) ar skābekļa pieslēgumu — uzlabo oksigenizāciju un alveolāro ventilāciju.
Mehāniskā ventilācija intensīvās terapijas apstākļos.
Hiperbariskā skābekļa terapija (HBO) — pacients tiek ievietots spiediena kamerā, kur saņem 100% skābekli paaugstinātā atmosfēriskā spiedienā; indikācijas ietver CO intoksikāciju, dekompresijas slimību, smagus infekciju un nepietiekami dzīstošas brūces.

Mērķi un mērīšana

Skābekļa terapijas galvenais mērķis ir sasniegt un uzturēt drošu SpO₂ līmeni, novēršot hipoksijas izraisītus bojājumus.
Parasti mērķa SpO₂ līmenis veselam pacientam ir aptuveni 94–98%. Pacientiem ar risku uz hiperkapniju (piem., daudzi HOPS pacienti) mērķis bieži ir 88–92% — šo mērķi nosaka un pielāgo ārstējošais ārsts.
Monitoringam izmanto pulsa oksimetriju (SpO₂) un, nepieciešamības gadījumā, arterālo asins gāzu analīzi (PaO₂, PaCO₂, pH).

Drošība un blakusparādības

Skābekļa toksicitāte: ilgstoša augstas koncentrācijas skābekļa lietošana var izraisīt plaušu bojājumus un oksidatīvo stresu.
Hiperkapnija (PaCO₂ paaugstināšanās): daži hroniski plaušu slimnieki (piem., HOPS) var reaģēt uz augstu skābekļa devu ar CO2 uzkrāšanos; tāpēc jāveic rūpīga monitorings un deva jāregulē.
Absorbcijas atelectasis: ilga augsta FiO₂ lietošana var samazināt slāpekļa daudzumu plaušās un veicināt alveolu sabrukumu.
Mutes un deguna sausums, kairinājums un elpošanas ceļu sausināšanās — risināma ar mitrinātu gaisu un pareizu aprīkojumu.
Ugunsbīstamība: skābeklis veicina degošanos — aizliegts smēķēt un lietot atklātu uguni vai eļļas produktus pacientam tuvu esošās skābekļa iekārtas tuvumā.

Mājas skābekļa terapija un ilgtermiņa lietošana

Mājas terapijai parasti lieto skābekļa koncentratorus, skābekļa balonus vai šķidro skābekli. Lēmumu par mājas skābekli pieņem ārsts pēc izmeklējumiem un ilgstošas hipoksijas pierādījuma.
Pastāv ambulatorā/izklaidējošā skābekļa terapija pacientiem, kuri hipoksiju piedzīvo īpašas slodzes laikā (piem., pastaigas).
Pacientiem jāsaņem instrukcijas par aprīkojuma lietošanu, drošību un kad vērsties pie mediķiem (piem., slikta pašsajūta, SpO₂ samazināšanās).

Specifiskas situācijas

Oglekļa monoksīda intoksikācija: sākotnēji tiek dots 100% skābeklis; bieži izvērtē hiperbariskās terapijas nepieciešamību.
Akūta miokarda išēmija vai insults: skābeklis tiek lietots, ja SpO₂ ir zems; nav universāla ieteikuma lietot skābekli, ja piesātinājums jau ir normāls.
Bērni: nepieciešama pielāgota pieeja, plūsmas un ierīču izvēle; dažkārt lieto skābekļa kapuces vai īpašas maskas.
Grūtniecība: skābeklis var būt nepieciešams hipoksijas gadījumā, jo augļa oksigenizācija ir atkarīga no mātes stāvokļa.

Kad vērsties pie ārsta vai neatliekamās palīdzības

Ja ir elpas trūkums, krūtīs spiežam sajūta, ātra SpO₂ krīte vai citas smagas pazīmes — nekavējoties meklēt neatliekamo palīdzību.
Ja mājas skābekļa ierīce nedarbojas vai ir aizdomas par gāzes noplūdi vai ugunsbīstamību — pārtraukt lietošanu un sazināties ar pakalpojuma sniedzēju vai ārstu.

Kopsavilkums

Skābekļa terapija ir būtisks rīks gan akūtos, gan hroniskos stāvokļos, lai novērstu hipoksiju un aizsargātu orgānus un audus. Tās droša un efektīva lietošana prasa pareizu ierīču izvēli, mērķa SpO₂ noteikšanu, regulāru monitoringu un izpratni par iespējamiem riskiem. Visas izmaiņas skābekļa devā jāveic ārsta uzraudzībā.