Penicilīns: antibiotika, veidi, lietošana un alerģijas risks

Uzziniet par penicilīnu: veidi, lietošana, rezistence un alerģiju riski — simptomi, ārstēšana un drošības ieteikumi.

Penicilīns ir plaši izplatīta antibiotika, ko lieto bakteriālu infekciju ārstēšanai. Tas bija viens no pirmajiem atklātajiem antibiotikām, kas labi iedarbojās pret stafilokokiem un streptokokiem. Daudzi baktēriju celmi tagad ir rezistenti. Ķīmiķi pastāvīgi maina daļu no tās struktūras, lai saglabātu tās iedarbību pret baktērijām.

Penicilīnu 1928. gadā atklāja skotu zinātnieks sers Aleksandrs Flemings, taču masveidā to sāka ražot tikai 1940. gadā. Antibiotiku dabiski ražo Penicillium ģints sēnītes. Tagad ir vesela grupa antibiotiku, kas iegūtas no Penicillium, tostarp penicilīns G, prokaīna penicilīns, benzatīna penicilīns un penicilīns V.

Penicilīnu dažkārt lieto sifilisa, tonsilīta, meningīta un pneimonijas, kā arī citu slimību ārstēšanai. To pirmo reizi plaši sāka lietot Otrā pasaules kara laikā

Penicilīnu atklāja, kad Flemings pamanīja pelējumu, kas Petri trauciņā neļāva baktērijām augt. Austrālijas zinātnieks Hovards Valters Florijs no penicilīna pelējuma izveidoja zāles. Kopā ar citu zinātnieku Ernstu Borisu Hainu Flemingam un Florijam 1945. gadā piešķīra Nobela prēmiju medicīnā.

Dažiem cilvēkiem ir alerģija pret penicilīnu. Simptomi ir slikta dūša, caureja vai izsitumi. Reti pacientiem, kuri ir alerģiski pret penicilīnu, rodas drudzis, vemšana vai nopietns ādas kairinājums. Tā kā tā ir tik populāra antibiotika, penicilīns ir visbiežākais nopietnu alerģisku reakciju cēlonis pret zālēm. Tagad tos regulāri lieto slimnīcās.

Kā darbojas penicilīns

Penicilīni pieder pie beta‑laktāmu grupas un darbojas, inhibējot baktēriju šūnu sienas sintēzi. Tie saistās ar penicilīnu saistošajiem proteīniem (PBP), traucējot peptidoglikāna sintēzi, kas noved pie baktēriju šūnu sieniņu vājuma un līšanas. Penicilīni ir visefektīvākie pret Gram‑pozitīvajām baktērijām, taču dažas modifikācijas paplašina to darbības spektru.

Penicilīnu veidi un piemēri

• Dabiski penicilīni: penicilīns G (benzilpenicilīns) un penicilīns V (fenoksimetilpenicilīns). Benzilpenicilīns bieži lietots intravenozi vai intramuskulāri; benzathīna (benzatīna) penicilīns tiek dots kā ilgstošas darbības injekcija, piemēram, sifilisa ārstēšanā.
• Aminopenicilīni: amoksicilīns, ampicilīns — plašs pielietojums elpceļu, urīnceļu un iekšķīgu infekciju ārstēšanā.
• Antistafilokoku penicilīni: meticilīna analogi (piem., nafcilīns, oksacilīns) — izstrādāti pret penicilīnāzes (beta‑laktamāzes) ražojošiem stafilokokiem.
• Paplašināta spektra penicilīni: piperacilīns — aktīvs pret vairākām Gram‑negatīvām baktērijām, bieži lietots kombinācijā ar inhibitoriem.
• Kombinācijas ar beta‑laktamāzes inhibitoriem: amoksicilīns‑klavulanāts, piperacilīns‑tazobaktams — inhibitors aizsargā penicilīnu no noteiktu baktēriju ražotām beta‑laktamāzēm.

Klīniskie lietojumi

Penicilīni ir izmantojami dažādu akūtu un hronisku bakteriālu infekciju ārstēšanā. Tipiski indikāciju piemēri:

• strep throat (streptokoku tonsilīts) un citas augšējo elpceļu infekcijas;
• sifiliss — benzathīna penicilīns ir terapijas stūrakmens;
• baktēriju meningīts (atkarībā no etioloģijas un jutīguma);
• pneimonija, ādas un mīksto audu infekcijas, endokardīts (atkarībā no izolētā mikroorganisma);
• urīnceļu un intraabdominālas infekcijas, kad tiek izvēlēts atbilstošs preparāts;
• profilakse noteiktos gadījumos, piemēram, reimatisma atkārtotas profilakses režīmi.

Devas un lietošanas formas

Penicilīni ir pieejami vairākās formās: perorāli (tabletes, šķīdumi), intramuskulāri (īpaši benzathīna vai prokaīna formas) un intravenozi (hospitalizētiem pacientiem). Deva un ilgums tiek noteikti pēc infekcijas veida, smaguma un pacientam pieejamās vielas jutīguma (antibiotiku jutības) rezultātiem.

Rezistence

Baktēriju rezistence pret penicilīniem ir izplatīta. Galvenie mehānismi:

• beta‑laktamāžu ražošana (enzīmi, kas inaktivē penicilīnu);
• mainīti penicilīnu saistošie proteīni (PBP), kas samazina zāļu piesaisti (piem., MRSA gadījumā);
• maiņas membrānas porās un aktivēti izsvīduma mehānismi Gram‑negatīvām baktērijām.

Risinājumi ietver jaunus beta‑laktamu kombinācijas preparātus un alternatīvus antibiotiku veidus, kā arī diagnostiku (antibiotiku jutīguma testi).

Blaknes un alerģijas

Alerģiskas reakcijas: alerģija pret penicilīnu var izpausties dažādi — no viegliem izsitumiem līdz dzīvībai bīstamai anafilaksei. Simptomi, kas minēti sākotnējā tekstā (slikta dūša, caureja, izsitumi), ir biežāk sastopamas nekaitīgas blakusparādības, tomēr alerģiskas reakcijas var ietvert arī elpceļu pietūkumu, strauju asinsspiediena krišanos un šoku.

Retas, bet nopietnas blakusparādības var būt:

• anafilaakse;
• smagi ādas izsitumi un Stevens‑Johnson sindroms (ļoti reti);
• hematoloģiskas reakcijas (piem., hemolītiska anēmija, leikopēnija);
• nieru vai aknu funkcijas traucējumi (retāk).

Krusta reaģēšana ar cefalosporīniem: tradicionāli uzskatīja, ka pacientiem ar penicilīna smagu alerģiju ir augsts risks reaģēt arī uz cefalosporīniem. Mūsdienu dati rāda, ka krusta reaģēšana ir mazāka, īpaši ar jaunākām cefalosporīnu paaudzēm, tomēr piesardzība un individuāla riska novērtēšana ir nepieciešama.

Penicilīna alerģijas pārbaude un menedžments

Daudzi pacienti tiek marķēti kā "alerģiski penicilīnam" pēc bērnības izsituma vai neskaidras reakcijas. Taču līdz pat 90% no šīm diagnozēm var nebūt patiesas ilgtermiņa alerģijas — alergija var izzust ar laiku. Pastāv iespējas:

• alerģijas ādas testi (penicilīna ādas griešanas/epikutālie testi vai intradermālas izmēģinājumi);
• asins testi specifiskiem IgE antitēliem (ierobežotā jutībā un pieejamībā);
• pakāpeniska (graded) provokācijas testa veikšana kontrolētos medicīniskos apstākļos.

Pareiza diagnostika palīdz izvairīties no nepiemērotas makrocikliskās vai mazāk efektīvas antibiotiku lietošanas, samazinot rezistences attīstības risku un ārstēšanas izmaksas.

Grūtniecība, zīdīšana un mijiedarbība

Penicilīni parasti tiek uzskatīti par drošiem grūtniecības laikā un zīdīšanas periodā, un tie ir bieži izvēlēta iespēja infekciju ārstēšanai grūtniecēm. Tomēr katrā gadījumā jāvērtē ieguvums pret iespējamo risku. Attiecībā uz zāļu mijiedarbību, penicilīni var ietekmēt zarnu mikrofloru un retos gadījumos mijiedarboties ar antikoagulantiem — tāpēc pacientiem uz warfarīna tipa medikamentiem nepieciešams rūpīgāks monitorings.

Praktiski ieteikumi un antibiotiku atbildīga lietošana

• lieto penicilīnu tikai tad, ja to iesaka ārsts un ja infekcijas izraisītājs vai klīniskais attēls to pamato;
• pabeidz noteikto terapijas kursu, pat ja simptomi uzlabojas agrāk, ja vien ārsts neiesaka citādi;
• pārliecinies par pierakstīto alerģijas vēsturi — ja tā ir veca vai neskaidra, apsver iespēju veikt alerģijas pārbaudi;
• ārstiem — izvērtē antibiotiku jutīgumu, lieto kombinācijas ar beta‑laktamāzes inhibitoriem, ja nepieciešams, un ievēro rezistences profilakses principus.

Penicilīns un tam radītās atvasinājumu grupas ir saglabājušas nozīmi medicīnā vairāk nekā 90 gadus pēc to atklāšanas. Lai gan rezistence un alerģiskas reakcijas prasa uzmanīgu pieeju, pareiza diagnostika un mērķtiecīga izmantošana ļauj saglabāt šo antibiotiku kā svarīgu ieroci cīņā pret bakteriālām infekcijām.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir penicilīns?

J: Kad tika atklāts penicilīns?

J: Kā Flemings atklāja penicilīnu?

J: Kurš izstrādāja penicilīna pelējumu par zālēm?

J: Kādu slimību ārstēšanai var izmantot penicilīnu?

J: Kad to sāka plaši lietot?

J: Kādi ir alerģiskas reakcijas uz penicilīnu simptomi?

Meklēt pēc burta