Paleoproterozojais

Zemes fizikas pamatatšķirības

Tā kā Zeme bija tikai uz pusi vecāka par mūsdienām, pastāvēja dažas būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar mūsdienām. Siltums Zemes iekšienē bija lielāks nekā mūsdienās. Tas galvenokārt bija saistīts ar radioaktīvo izotopu, kas laika gaitā sadalās, lielāku daudzumu.

Augstāka temperatūra bija arī Zemes virskārtā, ko noteica starojums no Zemes iekšienes, kā arī metāna un oglekļa dioksīda siltumnīcas efekta atmosfērā. Iepriekšējā eonā, arheā, okeāni bija karsti (55-85 °C). To tikai daļēji līdzsvaroja fakts, ka Saules starojums tajā laikā bija mazāks.

Paleontoloģiskie dati par Zemes rotācijas vēsturi liecina, ka pirms aptuveni 1,8 miljardiem gadu gadā bija aptuveni 450 dienas, kas nozīmē 20 stundu garas dienas. Vēl senāk Zemes dienai bija aptuveni 17 stundas, un gadā bija 514±33 dienas. Zemes un Mēness attālums agrākajā paleoproteoroza periodā bija 51,9±3,3 Zemes rādiusi (salīdzinājumā ar 60,27 tagad).

Superkontinents

Pirms aptuveni 1,8 līdz 1,5 miljardiem gadu paleoproteoroza laikmetā pastāvēja globāls superkontinents (saukts par Kolumbiju jeb Nenu).

Klimats

Šajā laikmetā klimata pārmaiņas bija tikpat spēcīgas kā jebkad Zemes vēsturē. Sākot no globāli augstas temperatūras, sākās trīs milzīgi ledus laikmeti, kad ledus iestājās dziļi tropos.

Metāna daudzuma samazināšanās

Ir skaidras norādes, ka šajā laikmetā atmosfērā samazinājās metāna daudzums:

"Iespējams, ka metāna sabrukumam no agrāk augsta līmeņa arheiskā perioda atmosfērā ir liela nozīme ne tikai skābekļa veidošanās vēsturē, bet arī paleoproterozoja ledus laikmetu rašanās vēsturē. Dati norāda, ka pirms 2,4-2,3 miljardiem gadu notika "Lielais oksidēšanās notikums", kura laikā Zemes virsmas vide būtiski un neatgriezeniski mainījās".

Skābekļa uzkrāšanās

Cianobaktērijas saražoja skābekli, bet to lielākoties izmantoja ķīmiskie sūcēji. Tie bija neoksidēts sērs un dzelzs. Līdz aptuveni pirms 2,3 miljardiem gadu skābekļa līmenis, iespējams, bija tikai 1-2 % no pašreizējā. . ^p323

Pārklājuma dzelzs veidojumi, kas nodrošina lielāko daļu pasaules dzelzs rūdas, veidojās, skābeklim veidojot savienojumus ar dzelzi; lielākā daļa no tiem pārstāja uzkrāties pirms 1,9 miljardiem gadu. Sarkanie slāņi, ko iekrāso hematīts, liecina par atmosfēras skābekļa daudzuma palielināšanos pēc 2 miljardiem gadu atpakaļ; vecākos iežos tie nav sastopami.^p324 .

Ledus laikmeti

Bija trīs lieli ledus laikmeti, un ledus iestājās dziļi tropos. Neapšaubāmi, tie notika, jo atmosfērā samazinājās siltumnīcefekta gāzu daudzums un palielinājās skābekļa ražošana.

Pētnieki to dēvē par "mulsinošu ~ 1400 miljonu gadu intervālu bez apstiprināta apledojuma starp agrīnajiem paleoproteoroza ledājiem, kas Ziemeļamerikā, Dienvidāfrikā, Skandināvijā un Austrālijā sākās 2400-2200 mlj. gadu mijā, un neoproteoroza ledājiem, kas 800-600 mlj. gadu mijā skāra visus kontinentus".

Meteorīta triecieni

Šajā laikmetā notika lieli bolīdu triecieni, no kuriem divi izraisīja lielākos trieciena krāterus uz Zemes. Laika joslā no 3,0 līdz 1,2 miljardiem gadu atpakaļ ir arī trīs mazāki (vienāds vai lielāks par 30 km diametrs).

Skābekļa daudzums Zemes atmosfērā. Augšējā sarkanā un apakšējā zaļā līnija norāda aplēšu diapazonu. Posmi ir aptuveni šādi: 1. posms - arhejas eons, 2. posms - agrīnais paleoproteiterozojais, 3. posms - vēlais paleoproteiterozojais plus mezoproteiterozojais, 4. posms - neoproteiterozojais, 5. posms - fanerozojais.

Eikariontu izcelsme

Eikariotiskās šūnas rašanās bija pagrieziena punkts dzīvības evolūcijā, jo tās ietver visas sarežģītās šūnas un gandrīz visus daudzšūnu organismus. Šo notikumu virknes laiku ir grūti noteikt; Knolls uzskata, ka tās attīstījās aptuveni pirms 1,6-2,1 miljarda gadu. Dažas akritarhijas ir zināmas vismaz pirms 1650 miljoniem gadu, un iespējamā aļģe Grypania ir atrasta jau pirms 2100 miljoniem gadu.