Paleokonservatīvisms (dažkārt saukts arī par paleokonservatīvismu) ir konservatīva ideja, kas uzsver tradīcijas, ierobežotu valdību un pilsonisko sabiedrību, kā arī reliģisko, nacionālo un Rietumu identitāti. Paleokonservatīvisms parasti akcentē lokālas institūcijas — ģimeni, baznīcu, kopienu un vietējo pašvaldību — kā sabiedrības stabilitātes pamatus, uzsverot priekšroku tradicionālām morālajām vērtībām, tradicionālai ģimenes struktūrai un kultūras mantojuma saglabāšanai. Šī ideja galvenokārt izplatīta Amerikas Savienotajās Valstīs, taču tai ir intelektuālas saiknes ar Eiropas tradicionālisma un agrāro domu tradīcijām.

Kā norāda pētnieks Maikls Folijs (Michael Foley), paleokonservatīvie atbalsta stingrāku imigrācijas politiku, samazinātu atbalstu daudzkultūru programmām, ekonomisku protekcionismu (starptautiskās tirdzniecības ierobežošana un muitas nodokļu izmantošana vietējo rūpniecību aizsargāšanai), kā arī ārpolitikas izolacionismu vai neiejaukšanos citās valstīs. Paleokonservatīvie bieži kritizē globalizāciju, pārmērīgu federālo varu un to, ko viņi uzskata par liberālu kultūras koloniālismu vai kosmopolitismu. Viņu politiskās tēmas parasti ietver centrālo ideju — atgriezties pie tradicionālām sabiedrības lomām, stiprināt ģimenes un reliģiskās institūcijas, kā arī prioritizēt nacionālās intereses un suverenitāti.

Paleokonservatīvisma terminu attiecībā uz mūsdienu ASV kustībām popularizēja Pauls Gotfrīds pagājušā gadsimta 80. gados, lai aprakstītu konservatīvos tradicionālistus — tajā skaitā katoļus un agrāro Dienvidu inteliģenci — kas aukstā kara laikā un pēc tā kritizēja gan komunismu, gan jaunos liberālismus. Tomēr šīs domas saknes ir vecākas: intelektuālās ietekmes avoti ir tradīcijas, piemēram, Edmunda Bērka (Burke) un citu tradicionālo konservatīvo domu skolu idejas, kā arī ASV dienvidu agrārā kultūra un starpkaru tradicionālistu diskursi.

Galvenās iezīmes un politiskās nostādnes:

  • Nacionālisms un suverenitāte: uzsvars uz valsts robežām, kultūras saglabāšanu un prioritāti nacionālajām interesēm starptautiskajās attiecībās.
  • Neiejaukšanās ārpolitikā: skeptiska attieksme pret militāriem intervenčiem un globālām militārām misijām; akcentēta "America First" domāšana.
  • Protekcionisms ekonomikas politikā: atbalsts tarifēm, vietējā ražotāja aizsardzībai un rūpniecības atbalstam.
  • Sociālā konservatīvā morāle: prioritāte tradicionālajām vērtībām, reliģijai un ģimenes lomai sabiedrībā.
  • Lokālisms un ierobežota valdība: uzsvērta vietējo kopienu nozīme un kritika pret centralizētu federālo varu.

Paleokonservatīvisms bieži tiek salīdzināts ar citām konservatīvajām tendencēm. Galvenā atšķirība pret neokonservatīvismu ir ārpolitikas un starptautisko jautājumu jomā: neokons parasti atbalsta aktīvu militāru iesaisti, demokrātijas eksportu un spēcīgu ASV lomu pasaulē, kamēr paleokoni izvēlas piesardzīgāku, nacionālāk orientētu ārpolitiku. Ir arī atsevišķas krustojuma formas — piemēram, paleolibertārisms — kur kombinējas ekonomiskā liberālismā līdzīga skepsē pret valsts iejaukšanos ar sociālkonservatīviem uzskatiem.

Galvenie pārstāvji un vēsturiskā ietekme: 20. gs. otrajā pusē un 80.–90. gados paleokonservatīvajiem idejām pievērsās intelektuāļi un politiskie aktīvisti, un tās parādījās publiskajā diskursā ar tādām personībām kā Patiks (Pat) Bukansens (Patrick Buchanan), Pauls Gotfrīds un citi žurnālisti, rakstnieki un domātāji, kas pauda nacionālāku, tradicionālāku un protekcionistiskāku vektoru. Paleokonservatīvo ideju elements bija redzams arī vairākos prezidenta kandidātu kampaņu uzstādījumos un diskursos par imigrāciju un tirdzniecību.

Ietekme uz mūsdienu ASV politiku: Līdzīgi kā citas konservatīvās skolas, paleokonservatīvisms ir ietekmējis Republikāņu partijas domāšanu par imigrāciju, tirdzniecību un nacionālo suverenitāti. Pēdējās desmitgadēs daži paleokonservatīvie uzskati — īpaši protekcionisms un "America First" nostāja — kļuva redzamāki plašākā republikāņu platformā un politiskajā diskursā, tostarp arī 2016. un vēlāku gadu politiskajā attīstībā.

Kritika un pretrunas: kritiķi bieži norāda uz paleokonservatīvisma nativistiskajiem un izolacioniskajiem elementiem, apsūdzot to dažkārt ksenofobijā vai etniskā izslēgšanā. Citi iebilst pret stingru tradicionālo morāles uzsvēršanu kā pretrunā ar individuālajām brīvībām. Interni konservatīvajā telpā pastāv arī ass diskušu sadalījums starp paleokonservatīvajiem, neokonservatīvajiem un citiem konservatīvajiem virzieniem.

Secinot — paleokonservatīvisms ir konservatīva, tradicionāla un nacionāli orientēta ideoloģija ar uzsvaru uz kultūras saglabāšanu, ierobežotu federālo varu, ekonomisku protekcionismu un piesardzīgu ārpolitiku. Tā ir viena no konservatīvajām tradīcijām, kas ASV kopš 20. gadsimta beigām ir ietekmējusi gan intelektuālo diskursu, gan praktisko politiku.