Persiešu zilā krāsa — definīcija, izcelsme un vēsture

Persijas zilā krāsa ir nosaukta pēc dažu persiešu keramikas izstrādājumu zilās krāsas un mošejās un pilīs Irānā un citviet Tuvajos Austrumos izmantoto flīžu krāsas. Persijas zilā krāsa ir no Persijas un Afganistānas nākušā minerāla lazūra lazūra krāsas atveidojums. (Pēc minerāla lazurīts ir nosaukta arī lazurīta krāsa.)

Pirmo reizi persiešu zilā krāsa kā krāsas nosaukums angļu valodā tika lietota 1669. gadā.

Šaha mošejas interjers Isfahānas pilsētā Irānā ir grezni rotāts ar persiešu zilas krāsas flīzēm.

Kas ir Persijas zilā krāsa

Persijas zilā apzīmē intensīvu, dziļi zilu toni, kas bieži asociējas ar Rietumpersijas un Afganistānas tradicionālajām flīzēm un glazūrām. Tā nav vienādi saprotama kā tikai viens ķīmisks pigments — vēsturiskajos Tuvajiem Austrumos šo nokrāsu panāca gan izmantojot dabiski iegūtu minerālu lazurītu (daļa no lapis lazuli ģimenes), gan dažādas keramiskās glazūras un krāsvielu sajaukumus.

Izcelsme un minerāls

Minerāls lazurīts (lazurite) dod bagātu zilu krāsu, ko gadsimtiem ilgi izmantoja izrotājot mošejas, pilis un keramikas izstrādājumus. Pazīstamākie lazurīta ieguves avoti vēsturiski atrodas Afganistānā (piem., Badakhšan reģions), no kurienes dabiskais akmens tika transportēts uz Persiju un citām Tuvāko Austrumu daļām. No smalki samalta lazurīta ieguva pigmentus glezniecībai vai to izmantoja kā glazūras sastāvdaļu keramika un flīžu ražošanā.

Vēsture un lietojums

Persijas zilā raksturīga arhitektūrā — galvenokārt mošeju un piļu flīzēs, kupolos un dekoratīvos paneļos. Šādas flīzes tika izgatavotas ar dažādām keramikas tehnikām: faience tipa glazūrām, mozaīkām un apdedzinātām ķieģeļu virsmām, tā radot noturīgu un spilgtu zilumu, kas redzams arī attālumā.

Eiropas glezniecībā no smalki sasmalcināta lazurīta ieguva nosaukumu un nodrošināja pigmentu ultramarīns, kas ilgus laikus bija ļoti dārgs. 19. gadsimta sākumā tika izstrādāta arī mākslīgā ultramarīna ražošana, kas padarīja šo toni pieejamāku plašākai lietošanai.

Raksturojums un atšķirības

• Tonis: Persijas zilā parasti ir dziļāks un siltāks nekā tīri ķīmiskais "kobalta zils" vai mākslīgi iegūtais ultramarīns, taču konkrētais toņa variants var atšķirties atkarībā no materiāla un apdedzināšanas tehnoloģijas.
• Noturība: Pareizi izgatavotas flīzes un glazūras saglabā krāsu gadsimtiem, tāpēc redzam šo zilumu arī senās celtnēs.
• Izteiksmība: Šī zilā bieži simbolizē debesis, garīgumu un varu, tādēļ to plaši izmantoja reliģiskajā un pilskalnu arhitektūrā.

Simbolika un mūsdienu izmantošana

Persijas zilā tradicionāli tika saistīta ar dievišķumu, debess prātību un aizsardzību — īpaši islāmiskā mākslā un arhitektūrā. Mūsdienās šis toņs tiek izmantots interjera dizainā, tekstilizstrādājumos un vizuālajā mākslā, kur tas saista ar vēsturi, luksu un austrumu estētiku. Dizaineri un ražotāji bieži atsaucas uz "Persijas zilo" kā krāsas nosaukumu gan krāsu paletēs, gan komerciālos produktoz nosaukumos.

Kopsavilkums

Persijas zilā ir ne tikai konkrēts krāsas tonis, bet arī kultūrvēsturiska parādība: tās saknes meklējamas dabiskajā lazurītā, tās izmantošanā arhitektūrā un dekoratīvajā mākslā Persijā un apkārtnē, un tās ietekme ir jūtama vēl šodien gan mākslā, gan dizainā.

Meklēt pēc burta