Primārā un sekundārā likumdošana: definīcija, atšķirības un ES konteksts

Parlamentārās pārvaldes sistēmās pastāv divi pamatveidi, kā tiek radīti tiesību akti: primārie tiesību akti un sekundārie tiesību akti. Primārie tiesību akti parasti ir parlamenta akti jeb statūti — likumi, kas pieņemti likumdevēja institūcijā un nosaka galvenos principus, tiesību normas un plašas uzvedības prasības. Eiropas Savienībā primārā un sekundārā likumdošana ir divi no trim tiesību procesiem; trešais ir papildu likumdošana (sk. zemāk), kas aptver starptautiskās normas un citas tiesiskās regulēšanas formas.

Kas ir primārā likumdošana?

Primārā likumdošana iekļauj konstitūcijas, pamatlikumus un parlamenta pieņemtos likumus. Tās raksturojums:

• Augstākais tiesību avots nacionālajā tiesību sistēmā (izņemot konstitucionālos ierobežojumus).
• Nosaka tiesisko ietvaru un piešķir pilnvaras izpildvarai un administrācijai.
• Parasti tiek pieņemta saskaņā ar sarežģītākām procedūrām un prasa parlamentāru lēmumu.

Kas ir sekundārā likumdošana?

Sekundārā likumdošana (dažkārt saukta arī par deleģēto likumdošanu) ir likuma līmenī piešķirtas pilnvaras īstenošanai vai precizēšanai, ko īsteno citas valsts institūcijas (ministrijas, aģentūras u.c.). To iezīmes:

• Izriet no primārā tiesību akta — tā nevar tam pretoties.
• Forma var būt ministru noteikumi, rīkojumi, normatīvie akti, administratīvi noteikumi u.c.
• Nodrošina praktisku regulējumu, tehniskus standartus, izpildes kārtību un detaļas, kas nav nepieciešamas iekļaut likumā.

Galvenās atšķirības

• Pieņemšanas procedūra: primārie akti — parlamentāra procedūra; sekundārie — ārpus parlamenta, saskaņā ar likumā paredzētajām pilnvarām.
• Saturs un apjoms: primārie — vispārīgas normas un principi; sekundārie — detaļas, tehniskie noteikumi.
• Juridiskā hierarhija: sekundārie akti atvasināti no primārajiem un tiem jāpakļaujas.
• Tiesiskā atbildība un kontrole: gan primārie, gan sekundārie akti var tikt pārsūdzēti tiesā; tiesu uzraudzība nodrošina savietojamību ar augstākas ranga tiesību aktiem (konstitūcija, likumi).

ES konteksts: primārā, sekundārā un papildu likumdošana

Eiropas Savienībā sadalījums ir specifisks. Eiropas Savienībā parasti izšķir:

• Primārā likumdošana — ES pamatlīgumi (piem., Līgums par Eiropas Savienību, Līgums par Eiropas Savienības darbību) un dalībvalstu ratificētie starptautiskie līgumi. Tie nosaka ES institucionālo struktūru, kompetences un pamatprincipus.
• Sekundārā likumdošana — regulas, direktīvas, lēmumi, ieteikumi un atzinumi, kā arī deleģētie un īstenošanas akti. To mērķis ir īstenot un detalizēt primāro likumdošanu; dažas sekundārās normas ir tieši piemērojamas (regulas), citas — jātransponē nacionālajos tiesību aktos (direktīvas).
• Papildu likumdošana — aptver starptautiskās tiesības un citas normas, kas aizpilda nepilnības starp primāro un sekundāro līmeni. Šajā kategorijā var iekļaut arī Eiropas Kopienu tiesību mijiedarbību ar starptautiskajiem līgumiem un cilvēktiesību normām.

• Pārsvarā (supremacy): ES tiesību akti, kas ir piemērojami dalībvalstīs, var būt priekšā konfliktējošām nacionālajām normām.
• Tiesu uzraudzība: Eiropas Savienības Tiesa (CJEU) skata saskaņu starp ES primāro un sekundāro tiesību aktu interpretāciju un piemērošanu.
• Deleģētie un īstenošanas akti: Komisijai (vai citām institūcijām) var tikt piešķirtas juridiskas pilnvaras pieņemt aktus, kas papildina vai īsteno likumdevēja lēmumus.

Praktiska nozīme un tiesiskā kontrole

Gan nacionālajā, gan ES līmenī pastāv mehānismi, kas nodrošina, lai sekundārie akti nepārsniegtu dotās pilnvaras:

• Konstitucionālas vai administratīvas tiesas var atcelt sekundārus aktus, kas neatbilst likumiem vai konstitūcijai.
• ES līmenī CJEU var izvērtēt, vai sekundārais akts atbilst ES līgumiem un sekundārajos aktos noteiktajām procedūrām.
• Demokrātiskā kontrole: parlamenti var ierobežot deleģētās pilnvaras vai pieprasīt pārskatīšanu.

Kopsavilkums

Īsi sakot: primārā likumdošana nosaka plašos principus un piešķir pilnvaras, bet sekundārā likumdošana nodrošina šo principu praktisku izpildi un detaļas. ES tiesiskajā sistēmā pastāv vēl trešais slānis — papildu likumdošana — kas iekļauj starptautiskās normas un risina plaisas starp primāro un sekundāro regulējumu. Abiem slāņiem ir savas procedūras, kontroles mehānismi un tiesu pārbaude, lai nodrošinātu tiesiskuma un saskaņotības principu ievērošanu.

Meklēt pēc burta