Teilora rinda — definīcija, formula un piemēri matemātikā

Uzzini Teilora rindas definīciju, formulu un saprotamus piemērus matemātikā — teorija, atvasinājumi un praktiskas ilustrācijas soli pa solim.

Autors: Leandro Alegsa

22-12-2025 23:02

Teilora virkne ir ideja, ko izmanto datorzinātnē, rēķināšanā, ķīmijā, fizikā un citos augstāka līmeņa matemātikas procesos. Tā ir rinda, ko izmanto, lai izveidotu aplēsi (minējumu) par to, kā izskatās kāda funkcija. Pastāv arī īpašs Teilora rindu veids, ko sauc par Maklērina rindu.

Teorija, kas ir Teilora rindu pamatā, ir tāda, ka, ja koordinātu plaknē (x un y asīs) tiek izvēlēts punkts, tad ir iespējams uzminēt, kā funkcija izskatīsies apgabalā ap šo punktu. To var izdarīt, ņemot funkcijas atvasinājumus un saskaitot tos kopā. Ideja ir tāda, ka ir iespējams saskaitīt bezgalīgi daudz atvasinājumu un iegūt vienu galīgo summu.

Matemātikā Teilora rinda parāda funkciju kā bezgalīgu rindu summu. Summas locekļi ir ņemti no funkcijas atvasinājumiem. Teilora rindu pamatā ir Teilora teorēma.

Kas ir Teilora virkne — definīcija un pamatformula

Teilora virkne funkcijas f ap punktu a (ja f ir pietiekami reizināmā ar atvasinājumiem) tiek dotā ar formulu:

f(x) = Σ_{n=0}^∞ f^{(n)}(a) / n! · (x − a)^n

Šeit f^{(n)}(a) apzīmē n‑to atvasinājumu novērtējumu punktā a, n! ir faktoriālis, un (x − a)^n ir attāluma pakāpe no centra a. Ja centra punkts a = 0, iegūst īpašu gadījumu, ko sauc par Maklērina virkni (Maclaurin):

f(x) = Σ_{n=0}^∞ f^{(n)}(0) / n! · x^n

Nosacījumi un konverģence

Lai izveidotu Teilora virkni, funkcijai jābūt pietiekami daudzkārt diferenciējamai punktā a. Tomēr tas, ka visas atvasinājumu vērtības eksistē, nenozīmē automātisku rindas konverģenci uz f(x) visiem x. Ja rinda konverģē uz f(x) ap kādu apkārtni ap a, tad funkciju sauc par analītisku.

Parasti pastāv radiuss R, tā ka rindes konverģence notiek, ja |x − a| < R. R var noteikt, izmantojot Cauchy–Hadamard formulu vai citus rīkus no kompleksās analīzes.

Rinda aproksimācijai — Teilora polinomi un atlikums

Praktiskai lietošanai bieži izmanto n‑to kārtu Teilora polinomu (sagriezumu):

T_n(x) = Σ_{k=0}^n f^{(k)}(a) / k! · (x − a)^k

Atlikuma (resta) apgalvojums ļauj novērtēt, cik precīza ir šī aproksimācija. Lagrange formā atlikums R_n(x) ir:

R_n(x) = f^{(n+1)}(ξ) / (n+1)! · (x − a)^{n+1},

kur ξ ir kāds punkts starp a un x. No šīs formulas var iegūt augšējo robežu kļūdai, ja zināma f^{(n+1)} maksimumvērtība starp a un x.

Piemēri populārām funkcijām

Eksponenciālā funkcija: e^x = Σ_{n=0}^∞ x^n / n! — konverģē visiem reāliem x.
Sine un cosine: sin x = Σ_{n=0}^∞ (−1)^n x^{2n+1} / (2n+1)!, cos x = Σ_{n=0}^∞ (−1)^n x^{2n} / (2n)! — abas rindas konverģē visiem x.
Logaritms (Maklērina, ap 0): ln(1+x) = Σ_{n=1}^∞ (−1)^{n+1} x^n / n, derīgs |x| < 1 (ar x = 1 nosacīti kālā).
Ģeometriskā rinda: 1/(1−x) = Σ_{n=0}^∞ x^n, derīgs |x| < 1.
Binomiālā sērija: (1+x)^α = Σ_{n=0}^∞ C(α,n) x^n, ar piemērotiem kombinatoriskiem koeficientiem C(α,n) un derīgu konverģences apgabalu atkarībā no α.

Kā praktiski lieto Teilora rindas

Aproksimāciju veidošanai: aprēķina T_n(x) un izmanto to skaitlisku vērtību, lai iegūtu tuvumu f(x) ar kontrolētu kļūdu.
Funkciju uzvedības analīzei pie konkrēta punkta: pēta, vai dominē nulles, pirmās vai otrās kārtas locekļi (lineāra/kvadrātiskā uzvedība).
Skaitļošanā: sarežģītas funkcijas aizvieto ar polinomu, ko vieglāk novērtēt, piemēram, ierobežotas precizitātes aparatūrā vai optimizācijās.

Padomi un brīdinājumi

Ja funkcija nav analītiska (piem., visas atvasinājumus pie a var būt nulles, bet funkcija nav identiski polinomiska), Teilora rinda var neatgriezt f(x). Tātad noteikti pārbauda rindes konverģenci un atlikuma uzvedību.
Izvēloties centru a, ņem vērā, kur nepieciešama precīza aproksimācija — parasti izvēlas a tuvu punkta x, kur vērtē funkciju.

Īss kopsavilkums

Teilora virkne ir spēcīgs instruments funkciju vietējai izteikšanai kā bezgalīgai polinomu summai, ar skaidru formulu no atvasinājumiem. Tā sniedz gan teorētisku ieskatu (analītiskums), gan praktiskas aproksimācijas rīkus (Teilora polinomi un kļūdu vērtējumi). Izmantošanas piemēri aptver gan tīru matemātiku, gan aplikācijas fizikā, chemijā, datorzinātnē un inženierijā.

Animācija, kurā parādīts, kā Teilora virkni var izmantot, lai aproksimētu kādu funkciju. Zilā līnija parāda eksponentes funkciju f ( x ) = e x {\displaystyle f(x)=e^{x}}. $f(x)=e^{x}$ . Sarkanās līnijas rāda n atvasinājumu summu, t. i., n+1 locekļu Teilora virknē. Palielinoties n, sarkanā līnija tuvojas zilajai līnijai.

Vēsture

Senās Grieķijas filozofs Zenons no Elejas pirmais nāca klajā ar šīs sērijas ideju. Tā rezultātā radās paradokss, ko sauc par "Zenona parodoksālo". Viņš uzskatīja, ka nav iespējams saskaitīt bezgalīgu vērtību skaitu un kā rezultātu iegūt vienu galīgo vērtību.

Cits grieķu filozofs, Aristotelis, sniedza atbildi uz šo filozofisko jautājumu. Taču matemātisku risinājumu piedāvāja Arhimeds, izmantojot savu izsmelšanas metodi. Viņš spēja pierādīt, ka, ja kaut kas ir sadalīts bezgalīgi daudzos sīkos gabaliņos, tad, tos visus saskaitot kopā, vienalga veidojas vienots veselums. To pašu vairākus simtus gadu vēlāk pierādīja senais ķīniešu matemātiķis Liu Hui.

Agrākie zināmie Teilora sērijas piemēri ir Mādhavas no Saņgamāgramas Indijā 1300. gados. Vēlākie indiešu matemātiķi rakstīja par viņa darbu ar trigonometrisko funkciju sinusa, kosīna, tangensa un arktangensa funkcijām. Mūsdienās nav saglabājies neviens no Mādhavas rakstiem vai ierakstiem. Citi matemātiķi balstījās uz Mādhavas atklājumiem un turpināja strādāt ar šīm virknēm līdz pat 1500. gadam.

1600. gados šajā jomā strādāja skotu matemātiķis Džeimss Gregorijs. Gregorijs pētīja Teilora sērijas un publicēja vairākas Maklērina sērijas. 1715. gadā Brūks Teilors atklāja vispārīgu metodi, kā virknes piemērot visām funkcijām. (Visi iepriekšējie pētījumi parādīja, kā šo metodi piemērot tikai konkrētām funkcijām.) Kolins Maklaurins 1700. gados publicēja īpašu Teilora rindu gadījumu. Šo rindu, kuras pamatā ir ap nulli, sauc par Maklērina rindu.

Definīcija

Teilora rindu var izmantot, lai aprakstītu jebkuru funkciju ƒ(x), kas ir gluda funkcija (jeb, matemātiski izsakoties, "bezgalīgi diferencējama").Funkcija ƒ var būt reāla vai kompleksa. Tad Teilora rindu izmanto, lai aprakstītu, kā šī funkcija izskatās kāda skaitļa a apkārtnē.

Šī Teilora sērija, kas rakstīta kā jaudas sērija, izskatās šādi:

f ( a ) + f ′ ( a ) 1 ! ( x - a ) + f ″ ( a ) 2 ! ( x - a ) 2 + f ( 3 ) ( a ) 3 ! ( x - a ) 3 + ⋯ . {\displaystyle f(a)+{\frac {f'(a)}{1!}}(x-a)+{\frac {f''(a)}{2!}}(x-a)^{2}+{\frac {f^{(3)}(a)}{3!}}(x-a)^{3}+\cdots . } $f(a)+{\frac {f'(a)}{1!}}(x-a)+{\frac {f''(a)}{2!}}(x-a)^{2}+{\frac {f^{(3)}(a)}{3!}}(x-a)^{3}+\cdots .$

Šo formulu var rakstīt arī sigma izteiksmē kā:

∑ n = 0 ∞ f ( n ) ( a ) n ! ( x - a ) n {\displaystyle \sum _{n=0}^{\infty }{\frac {f^{(n)}(a)}{n!}}}\,(x-a)^{n}}} $\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {f^{(n)}(a)}{n!}}\,(x-a)^{n}$

Šeit n! ir n faktoriāls. ƒ ⁽ⁿ⁾(a) ir ƒ n-tais atvasinājums punktā a. a {\displaystyle a} ir skaitlis funkcijas apgabalā. Ja funkcijas Teilora rinda ir vienāda ar šo funkciju, tad funkciju sauc par "analītisko funkciju".

Maclaurin sērija

Kad a = 0 {\displaystyle a=0} $a=0$ funkciju sauc par Maklaurina rindu. Maklērina rinda, kas rakstīta kā jaudas rinda, izskatās šādi:

f ( 0 ) + f ′ ( 0 ) 1 ! x + f ″ ( 0 ) 2 ! x 2 + f ( 3 ) ( 0 ) 3 ! x 3 + ⋯ . {\displaystyle f(0)+{\frac {f'(0)}{1!}}x+{\frac {f''(0)}{2!}}x^{2}+{\frac {f^{(3)}(0)}{3!}}x^{3}+\cdots . } $f(0)+{\frac {f'(0)}{1!}}x+{\frac {f''(0)}{2!}}x^{2}+{\frac {f^{(3)}(0)}{3!}}x^{3}+\cdots .$

Maklaurina virkne, rakstot sigma formā, ir:

∑ n = 0 ∞ f ( n ) ( 0 ) n ! x n {\displaystyle \sum _{n=0}^{\infty }{\frac {f^{(n)}(0)}{n!}}}\,x^{n}}} $\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {f^{(n)}(0)}{n!}}\,x^{n}$

Kopējā Teilora sērija

Dažas svarīgas Teilora un Maklērina sērijas ir šādas.

sin x = ∑ n = 0 ∞ ( - 1 ) n ( 2 n + 1 ) ! x 2 n + 1 = x - x 3 3 ! + x 5 5 ! - ⋯ visiem x {\displaystyle \sin x=\sum _{n=0}^{{\infty }{\frac {(-1)^{n}}}{(2n+1)!}}x^{2n+1}=x-{\frac {x^{3}}{3!}}+{\frac {x^{5}}{5!}}-\cdots {\text{ visiem}x\! } $\sin x=\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {(-1)^{n}}{(2n+1)!}}x^{2n+1}=x-{\frac {x^{3}}{3!}}+{\frac {x^{5}}{5!}}-\cdots {\text{ for all }}x\!$

cos x = ∑ n = 0 ∞ ( - 1 ) n ( 2 n ) ! x 2 n = 1 - x 2 2 ! + x 4 4 ! - ⋯ visiem x {\displaystyle \cos x=\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {(-1)^{n}}{(2n)!}}x^{2n}=1-{\frac {x^{2}}{2!}}+{\frac {x^{4}}{4!}}-\cdots {\text{ visiem}x\! } $\cos x=\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {(-1)^{n}}{(2n)!}}x^{2n}=1-{\frac {x^{2}}{2!}}+{\frac {x^{4}}{4!}}-\cdots {\text{ for all }}x\!$

sinh ( x ) = ∑ n = 0 ∞ 1 ( 2 n + 1 ) ! x 2 n + 1 visiem x {\displaystyle \sinh(x)=\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {1}{(2n+1)!}}x^{2n+1}{teksts{ visiem}x\! } $\sinh(x)=\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {1}{(2n+1)!}}x^{2n+1}{\text{ for all }}x\!$

cosh ( x ) = ∑ n = 0 ∞ 1 ( 2 n ) ! x 2 n visiem x {\displaystyle \cosh(x)=\sum _{n=0}^{{\infty }{\frac {1}{(2n)!}}x^{2n}{\text{ visiem }}x\! } $\cosh(x)=\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {1}{(2n)!}}x^{2n}{\text{ for all }}x\!$

e x = ∑ n = 0 ∞ 1 n ! x n = 1 + x + 1 2 ! x 2 + 1 3 ! x 3 + ⋯ visiem x {\displaystyle e^{x}=\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {1}{n!}}x^{n}=1+x+{\frac {1}{2!}}x^{2}+{\frac {1}{3!}}x^{3}+\cdots {\text{ visiem}x\! } $e^{x}=\sum _{n=0}^{\infty }{\frac {1}{n!}}x^{n}=1+x+{\frac {1}{2!}}x^{2}+{\frac {1}{3!}}x^{3}+\cdots {\text{ for all }}x\!$

1 1 1 - x = ∑ n = 0 ∞ x n = 1 + x + x 2 + x 3 + x 4 + ⋯ visiem | x | < 1 {\displaystyle {\frac {1}{1-x}}}=\sum _{n=0}}^{\infty }x^{n}=1+x+x^{2}+x^{3}+x^{4}+\cdots {\text{ visiem }}|x|<1} ${\frac {1}{1-x}}=\sum _{n=0}^{\infty }x^{n}=1+x+x^{2}+x^{3}+x^{4}+\cdots {\text{ for all }}|x|<1$

ln ( 1 + x ) = ∑ n = 1 ∞ ( - 1 ) n + 1 n x n visiem | x | < 1 {\displaystyle \ln(1+x)=\sum _{n=1}^{\infty }{\frac {(-1)^{n+1}}}{n}}x^{n}{\text{ visiem }}|x|<1} $\ln(1+x)=\sum _{n=1}^{\infty }{\frac {(-1)^{n+1}}{n}}x^{n}{\text{ for all }}|x|<1$

tan x = ∑ n = 1 ∞ B 2 n ( - 4 ) n ( 1 - 4 n ) ( 2 n ) ! x 2 n - 1 = x + x 3 3 3 + 2 x 5 15 + ⋯ for | x | < π 2 {\displaystyle \tan x=\sum _{n=1}^{\infty }{\frac {B_{2n}(-4)^{n}(1-4^{n})}{(2n)!}}x^{2n-1}=x+{{\frac {x^{3}}}{3}}+{\frac {2x^{5}}}{15}}}++\cdots {\teksts {\text{ for }}}|x|<{\frac {\pi }{2}}\! } $\tan x=\sum _{n=1}^{\infty }{\frac {B_{2n}(-4)^{n}(1-4^{n})}{(2n)!}}x^{2n-1}=x+{\frac {x^{3}}{3}}+{\frac {2x^{5}}{15}}+\cdots {\text{ for }}|x|<{\frac {\pi }{2}}\!$

Kur B n {\displaystyle B_{n}} $B_{n}$ ir n-tais Bernuļa skaitlis, bet ln {\displaystyle \ln } $\ln$ ir naturālais logaritms.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Teilora sērija?

A: Teilora virkne ir ideja, ko izmanto datorzinātnē, rēķināšanā, ķīmijā, fizikā un citos augstāka līmeņa matemātikas veidos. Tā ir rinda, ko izmanto, lai radītu aplēsi (minējumu) par to, kā izskatās kāda funkcija.

J: Kāda ir atšķirība starp Teilora rindu un Maklaurina rindu?

A: Pastāv arī īpašs Teilora rindu veids, ko sauc par Maklērina rindām.

J: Kāda ir Teilora rindu teorija?

A: Teorija, kas ir Teilora rindu pamatā, ir tāda, ka, ja koordinātu plaknē (x un y asīs) izvēlas kādu punktu, tad ir iespējams uzminēt, kā funkcija izskatīsies apgabalā ap šo punktu.

J: Kā tiek izveidota funkcija, izmantojot Teilora rindu?

A: To dara, ņemot funkcijas atvasinājumus un saskaitot tos visus kopā. Doma ir tāda, ka ir iespējams saskaitīt bezgalīgi daudz atvasinājumu un iegūt vienu galīgo summu.

J: Ko matemātikā parāda Teilora rinda?

A: Matemātikā Teilora rinda parāda funkciju kā bezgalīgu rindu summu. Summas locekļi ir ņemti no funkcijas atvasinājumiem.

J: No kurienes nāk Teilora virknes?

A.: Teilora rindu izcelsme ir Teilora teorēma.

J: Kurās jomās parasti izmanto Teilora virknes?

A: Teilora virknes parasti izmanto datorzinātnēs, rēķināšanā, ķīmijā, fizikā un citās augstāka līmeņa matemātikā.

Meklēt