Stāsts par trim lāčiem

Stāsts

Trīs lāču tēviņi - "Mazs, mazs, mazs lācēns... vidēja lieluma lācēns... un Liels, milzīgs lācēns" - dzīvo mājā mežā. Katram no viņiem ir pa kādam putras katlam, krēslam un gultai. Kādu rītu viņi dodas pastaigā pa mežu, kamēr putra atdziest. Lāču prombūtnes laikā mājā ierodas kāda veca sieviete - "nekaunīga, slikta veca sieviete". Viņa apēd lācīša putru, salauž viņa krēsliņu un aizmigst viņa mazajā gultā. Lāči atgriežas mājās un atklāj, ka vecā sieviete guļ. Viņa pamostas, ierauga lāčus, izlec pa logu un krīt bojā - un vairs nekad vairs netiek redzēta.

Izcelsme

"Stāstu par trim lāčiem" sarakstīja angļu rakstnieks Roberts Southey. Tas tika publicēts 1837. gadā viņa četru sējumu eseju un stāstu krājumā The Doctor. Iespējams, ka šo stāstu Southey dzirdēja no sava tēvoča Viljama Tailersa, būdams zēns. Iespējams, ka tieši šī versija bija pamatā stāstam, ko Southey iekļāva "Doktorā". Nav zināms, kur un kā tēvocis šo stāstu uzzināja. Southey šo stāstu zināja jau ilgu laiku pirms tā publicēšanas. Viņš to bija stāstījis ģimenei un draugiem kopš 1813. gada.

Ļoti līdzīga stāsta versija ir tapusi pirms Southey 1837. gadā publicētās versijas. 1831. gadā kāda dāma vārdā Eleonora Mūra (Eleanor Mure) uzrakstīja šo stāstu rindētā dzejolī sava brāļadēla ceturtajai dzimšanas dienai. Gan Southey, gan Mure versijā varonis, kas ienāk lāču mājā, ir neglīta veca sieviete. Abas versijas atšķiras tikai dažās nelielās detaļās: Piemēram, Southey lāčiem ir putra, bet Mure lāčiem ir piens.

Tajā pašā gadā, kad Southey publicēja šo stāstu, Viljams Nikols (William Nicol) uzrakstīja ebreju versiju. Southey 1837. gada 3. jūlijā rakstīja, ka ir saņēmis Nicol versiju. Viņam tā patika. Viņš domāja, ka tā pievērsīs stāstam lielāku bērnu uzmanību. Nikola versija ar ilustrācijām tika publicēta 1841. gadā.

Daži^[who?] uzskata, ka stāsts par trim lāčiem atgādina daļu no "Sniegbaltītes" vai Norvēģijas stāsta par princesi un trim lāču ādās tērptiem prinčiem. Čārlzs Dikenss savā 1865. gada romānā "Mūsu savstarpējais draugs" iekļāva stāstu par gobliniem, kas arī atgādina "Trīs lāčus". Iespējams, ka "Trīs lāči" oriģināls ir stāsts ar nosaukumu "Scrapefoot". Šajā stāstā lāču mājā iebrucējs ir lapsa (nevis cilvēks).

Ilustrācijā no izdevuma More English Fairy Tales (1894) ir attēlots no loga izkrītošais lapsa Scrapefoot.

Goldilocks

Aptuveni 12 gadus pēc Southey stāsta publicēšanas rakstnieks Joseph Cundall savā grāmatā Treasury of Pleasure Books for Young Children (Izklaides grāmatu krātuve maziem bērniem) pārveidoja veco sievieti par mazu meiteni. Kundols veica šo izmaiņu, jo tajā laikā bija daudz bērnu grāmatu par vecām sievietēm. Kad stāstā parādījās meitenīte, viņa tur arī palika. Gadu gaitā viņa bija pazīstama kā Silverhair, Silverlocks, Goldenlocks un citos vārdos. Visbeidzot, 20. gadsimta sākumā viņa kļuva par Zeltiņu.

Ar laiku trīs lāču tēviņi no Southey's oriģināla kļuva par Papa, Mama un Baby Bear. Tas, kas kādreiz bija baiss stāsts par ziņkārīgu, neglītu vecu sievieti un trim lāču tēviņiem, kļuva par mājīgu stāstu par ziņkārīgu, jauku meitenīti un lāču ģimeni. Viktorijas laikmeta stāsta versijās Southey rakstītais "[T]here she sate until the bottom of the chair came out, and down came her's, plump upon the ground" tika mainīts un tā vietā lasāms "un viņa nokrita". Visas norādes uz cilvēka "dibenu" tika dzēstas.

Interpretācijas

Hārvardas profesore Marija Tatara grāmatā The Annotated Classic Fairy Tales (2002) raksta, ka šis stāsts dažkārt tiek uzskatīts par pamācošu pasaku. Tā brīdina bērnus par briesmām, kas draud, dodoties nezināmās vietās. Viņa norāda, ka mūsdienās stāsts bieži tiek pasniegts kā stāsts par to, kas ir "tikai pareizi". Tomēr agrāk stāsts bija par iejaukšanos kāda cita īpašumā.

Bērnu psihologs Bruno Bettelheims grāmatā The Uses of Enchantment (1976) stāsta par Goldilokas cīņu, lai pārvarētu Edipa problēmas un stātos pretī pusaudža identitātes problēmām. Bettelheims raksta, ka stāsts neveicina bērnus atrisināt pieaugšanas problēmas un nebeidzas ar tradicionālo "laimīgi līdz mūža galam" solījumu tiem, kas atrisina savas Edipa problēmas. Viņš uzskata, ka pasaka neļauj bērnu lasītājam iegūt emocionālo briedumu.

Tatars raksta: "[Bettelheima] lasījums, iespējams, ir pārāk vērsts uz pasaku instrumentalizēšanu, tas ir, uz to pārvēršanu par līdzekli, kas nodod vēstījumu un nosaka bērna uzvedības modeļus. Lai gan šī pasaka, iespējams, neatrisina Edipa jautājumus vai brāļu un māsu sāncensību, kā to, pēc Bettelheima domām, dara "Pelnrušķīte", tā norāda, cik svarīgi ir cienīt īpašumu un kādas sekas var radīt, ja vienkārši "izmēģini" lietas, kas tev nepieder."

Šis stāsts atbalsta Freida anālās stadijas interpretāciju. In ""Trīs lāči": Elmss (Alan C. Elms), Kalifornijas Deivisa Universitātes emeritētais profesors, sniedz šādu interpretāciju un kā pārliecinošu pierādījumu norāda uz stāsta uzsvaru uz sakārtotību - vienu no Freida rakstura iezīmēm, kas saistīta ar anālo cilvēka attīstības stadiju. Elmss stāsta analitāti saista ar Southey un viņa netīrumu apsēsto tanti, kas savu apsēstību "nedaudz maigākā formā" nodeva viņam.

Ilustrācija no "Bērnības mīļākie un pasaku stāsti

Pielāgojumi

Walt Disney un Metro-Goldwyn-Mayer studijas ir uzņēmušas animācijas filmas par Trīs lāčiem - Disney 1922. gadā un MGM 1939. gadā. Coronet Films 1958. gadā uzņēma īsfilmu, kurā tēlus atveidoja īsti lāči un īsts bērns. Teātris Faerie Tale Theatre 1984. gadā uzņēma televīzijas versiju. Tajā galveno lomu spēlē Tatums O'Nīls (Tatum O'Neal).

Kurts Šverciks uzrakstīja 35 minūšu garu operu "Roalda Dalla Zeltiloki". Mazais lācēns tiek apsūdzēts par uzbrukumu Zeltiņas slēdzenes kundzei. Tiesas prāva izvēršas, kad aizstāvība pierāda, ka lāčiem ir bijušas lielas nepatikšanas šī "nekaunīgā mazā krāpnieka" Goldiloksa dēļ. Pirmo reizi izrāde tika izrādīta 1997. gadā Glāzgovas Karaliskajā koncertzālē.