Edgara Allana Po "The Tell-Tale Heart" (1843) — gotikas stāsta skaidrojums
Edgara Allana Po "The Tell-Tale Heart" (1843) — gotikas stāsta skaidrojums par vainu, apsēstību un simboliku; dziļas interpretācijas, motīvi un kultūras ietekme.
"The Tell-Tale Heart" ir 1843 Edgara Allana Po īsstāsts, kas bieži tiek minēts kā viens no autora izcilākajiem darbiem. Stāsta centrā ir anonīms stāstītājs, kurš atzīstas, ka nogalinājis vecu vīru ar dīvainu, "grifa" aci. Slepkavība ir rūpīgi izplānota: slepkava ielien upura istabā naktīs, gaida īsto brīdi un tad nogalina vīru; pēc tam viņš slepkavājam uzvelk virsū guļamistabas gultu un slēpj ķermeni zem grīdas. Līdz ar slepkavību stāstītājs sāk justies vainīgs par noziegumu, un viņa vainas apziņa pakāpeniski pārvēršas pārdzīvojumā — viņš iztēlojas, ka dzird nogalinātā sirdi, kas joprojām pukst zem grīdas, līdz šis trokšņa izdomājums noved pie viņa pašnoplēsīgas atzīšanās.
Sižets īsumā
Stāsts rakstīts pirmajā personā, un lasītājs redz notikumus caur galvenā varoņa acīm. Nav skaidrs, kāds tieši ir viņu saistību raksturs — varbūt vecais vīrs ir radinieks vai vienkārši līdzīpašnieks. Stāstītājs uzsver, ka viņš nav traks, tomēr viņa darbības un argumentācija pierāda pretējo: viņš apraksta savu tirānisko uzmanību pret vecā vīra aci un savu neatlaidīgo vēlmi to iznīcināt. Pēc nozieguma viņš smaida un izturas pārliecināti, līdz ierodas policija; sarunas laikā viņa pašnāvnieciskā paranoja aug tik ļoti, ka viņš neatļauj sev klusēt un beigu beigās atzīstas.
Galvenās tēmas un simboli
- Acis kā simbols: vecā vīra "grifa acs" tiek interpretēta dažādi — kā provocējošs, pārraudzības simbols, kā spogulis, kas atklāj stāstītāja paša izkropļojumus, vai arī kā metafora psiholoģiskai atklāsmei.
- Neuzticams stāstītājs: stāstītāja centieni pierādīt savu skaidrību un loģiku atrāda tieši pretējo — viņš ir psiholoģiski traucēts, kas rada spriedzi un šausmu efektu.
- Gara un ķermeņa attiecības: skaņa (sirds puksti) pārvēršas par dominējošu pieredzi, kas pārsniedz vizuālo un fizisko — Po uzmanība pievērsta audiouztverei pastiprina hallucinatorisko noskaņu.
Stila īpatnības
The Tell-Tale Heart raksturo koncentrēta, intensīva valoda, īsi teikumi un atkārtojumi, kas rada pulsējošu ritmu un palielina spriedzi. Po izmanto pirmo personu, lai tuvinātu lasītāju stāstītāja iekšējai pasaulei — tas ļauj izjust viņa paranoju un patoloģisko loģiku. Tekstā dominē sensoriskā pieredze (dzirdes uzsvars), nevis detaļu apraksts, kas pastiprina visceralitāti un šausmas sajūtu.
Gotikas elementi
Stāsts bieži tiek iekļauts kā klasisks gotikas žanra paraugs, jo tas izmanto tipiskas iezīmes: tumšu atmosfēru, iekšēju trakošanu, māju kā slepenas vides metaforu un pārdabisku noskaņu, kurā realitāte un halucinācija saplūst. Tieši šo elementu kombinācija padara darbu par spēcīgu psiholoģiskas šausmas piemēru.
Publicēšana un ietekme
Stāsts pirmo reizi publicēts Džeimsa Rasela Laovela žurnālā The Pioneer 1843. gada janvārī un kopš tā laika ir kļuvis par vienu no populārākajiem Po darbiem. "The Tell-Tale Heart" ir ietekmējis gan literatūru, gan dažādus citus medijus: to adaptējuši kino, radio, teātri un mūzikas darbi, un tas turpina kalpot par piemēru stāstniecībai, kas izjauc robežas starp realitāti un psiholoģisko uztveri.
Interpretācijas
Lasītāji un kritiķi stāstu interpretē dažādi:
- Klasiska psiholoģiskā lasīšana — stāstītājs ir traks, un sirds puksti ir viņa halucinācijas, kas atspoguļo vainas izjūtu.
- Sociāla lasīšana — acs un novērošana kā simbols sabiedrības spriedzei vai kontroles mehānismiem.
- Eksistenciāāla interpretācija — stāsts par identitātes zaudēšanu un iekšējo fragmentāciju.
Kāpēc stāsts joprojām svarīgs
"The Tell-Tale Heart" turpina piesaistīt lasītājus, jo tas kompakti un spēcīgi parāda cilvēka prāta trauslumu. Po meistarība valodā, psiholoģiskajā niansē un stāstītāja balss izmantošanā padara šo īso darbu gan baisu, gan dziļdomīgu — darbu, ko var lasīt atkārtoti, ikreiz atklājot jaunas nianses par vainu, atmiņu un realitātes izjūtu.
Stāsts
"The Tell-Tale Heart" ir pirmās personas stāsts, kas nozīmē, ka stāstītājs stāsta par savām izjūtām un rīcību. Stāstā nav norādīts, vai stāstītājs ir vīrietis vai sieviete.
Stāstītājs dzīvo kopā ar vecu vīrieti ar duļķainu, grifam līdzīgu aci. Stāstītājs izjūt paranoju un sāk baidīties no vecā vīra dīvainās acs. Acs tik ļoti uztrauc stāstnieku, ka viņš iecer veco vīru nogalināt. Vairāk nekā nedēļu stāstnieks naktīs ielīst vecā vīra istabā, vērodams un gaidīdams īsto brīdi, lai uzbruktu. Tomēr vecais vīrs aizver acis, slēpjot duļķaino aci, un stāstnieks zaudē vēlmi nogalināt.
Taču kādu nakti vecais vīrs pamostas, kamēr stāstītājs to vēro, un atklāj aci. Stāstītājs uzbrūk, nosmacējot veco vīru ar savu matraci. Stāstītājs sasmalcina ķermeni un paslēpj tā gabalus zem grīdas dēļiem. Pēc tam stāstnieks sakopj vietu, lai noslēptu visas nozieguma pēdas. Kad stāstītājs ziņo, ka policija (nav skaidrs, vai tas ir māns vai reāli) atsaucas uz kaimiņu izsaukumu, kuri dzirdējuši trauksmainu kliedzienu, stāstītājs aicina viņus apskatīties apkārt, būdams pārliecināts, ka viņi neatradīs nekādas slepkavības liecības. Viņi sēž ap vecā vīra istabu, tieši virsū mirstīgās atliekas slēptuvei, tomēr viņiem nav nekādu aizdomu.
Tomēr stāstītājs sāk dzirdēt vāju troksni. Kad troksnis kļūst aizvien skaļāks, stāstītājs halucinē, ka tas ir vecā vīra sirdsdarbs, kas nāk no grīdas dēļu apakšas. Šī paranoja pastiprinās, jo policisti, šķiet, nepievērš uzmanību skaņai, kas ir pietiekami skaļa, lai stāstnieks atzītu, ka to dzirdējis. Šokēts no nepārtrauktās sirds pukstēšanas un sajūtas, ka policistiem ir jāapzinās sirdsdarbība, stāstnieks zaudē kontroli un atzīstas, ka ir nogalinājis veco vīru, un liek viņiem saplēst grīdas dēļus, lai atklātu ķermeni.
Visa stāsta laikā stāstnieks uzstāj, ka ir vesels, taču vienlaikus rada iespaidu, ka viņam ir nopietnas halucinācijas vai paranoja, ko, iespējams, izraisa vainas apziņa, ka viņš ir nogalinājis kādu vecu cilvēku.
Analīze
"The Tell-Tale Heart" sākas in medias res, notikuma vidū. Sākums ir notiekoša saruna starp stāstītāju un citu personu, kas netiek identificēta. Tiek spekulēts, ka stāstītājs izzinās cietuma priekšniekam, tiesnesim, laikraksta reportierim, ārstam vai psihiatram. Lai kas tas arī būtu, tas izraisa stāstītāja vajadzību detalizēti paskaidrot sevi. Stāsta pirmais vārds "Patiesība!" ir viņa vainas atzīšana.
Viens no šī stāsta sākuma un visa stāsta virzītājspēkiem ir nevis stāstītāja uzstājība uz savu nevainību, bet gan uz savu veselo saprātu. Tomēr viņa vēlme pārliecināt ir pašiznīcinoša, jo viņš pilnībā atzīst, ka ir vainīgs slepkavībā. Viņa neprātības noliegums balstās uz viņa sistēmisku rīcību un precizitāti - racionālu iracionālas uzvedības (slepkavības) izskaidrojumu. Tomēr šo racionalitāti grauj viņa motivācijas trūkums ("Objekta nebija. Kaislības nebija."). Tomēr, neskatoties uz to, viņš saka, ka doma par slepkavību "vajāja mani dienu un nakti". Tomēr stāsta noslēguma aina ir stāstītāja vainas izjūtas rezultāts. Līdzīgi kā daudziem gotiskās tradīcijas varoņiem, viņa nervi diktē viņa patieso dabu. Neraugoties uz visām pūlēm sevi aizstāvēt, stāstītāja "pārlieku asās sajūtas", kas viņam palīdz sadzirdēt grīdas dēļos pukstošo sirdi, pārliecina lasītāju, ka viņš patiešām ir ārprātīgs. Po laika lasītājus tas būtu īpaši ieinteresējis 1840. gados, kad 1840. gados norisinājās strīdi par aizstāvību pret neprātību.
Tomēr nav skaidrs, vai stāstītājam patiešām piemīt ļoti asas maņas, vai arī viņš tikai iedomājas. Ja viņa stāvoklis tiek uzskatīts par patiesu, tad tas, ko viņš dzird stāsta beigās, iespējams, nav vecā vīra sirds, bet gan nāves sardzes vaboles. Pirmo reizi stāstītājs atzīst, ka dzird nāves sardzi sienā pēc tam, kad ir pārsteidzis veco vīru no miega. Saskaņā ar māņticību nāves vēži ir tuvojošās nāves zīme. Viena no nāves sargu vaboļu šķirnēm ar galvu triec pret virsmām, iespējams, pārošanās rituāla ietvaros, bet citas izdod tikšķošu skaņu.
Attiecības starp veco vīru un stāstītāju ir neskaidras, tāpat kā viņu vārdi, nodarbošanās un dzīvesvieta. Patiesībā šī neskaidrība papildina stāstu kā ironisks pretstats stingrajai uzmanībai pret detaļām sižetā. Stāstītājs var būt vecā vīra kalps vai, kā biežāk tiek pieņemts, viņa dēls. Tādā gadījumā vecā vīra "grifa" acs simbolizē vecāku uzraudzību un, iespējams, tēvišķos pareizā un nepareizā principus. Tādējādi acs nogalināšana ir sirdsapziņas atņemšana. Acs var arī simbolizēt noslēpumainību, atkal spēlējoties ar neskaidro detaļu trūkumu par vīrieti vai stāstītāju. Tikai tad, kad pēdējā naktī acs beidzot tiek atrasta atvērta, izlaužoties cauri noslēpumainības plīvuram, slepkavība tiek īstenota.
Bijušais dzejas laureāts Ričards Vilburs (Richard Wilbur) ir izteicis pieņēmumu, ka šī pasaka ir alegorisks Po dzejoļa "Zinātnei" atveidojums. Dzejolis parāda cīņu starp iztēli un zinātni. "The Tell-Tale Heart" vecais vīrs pārstāv zinātnisko racionālo prātu, bet stāstnieks - iztēli.
Publikāciju vēsture
"The Tell-Tale Heart" pirmo reizi tika publicēta Bostonas žurnālā The Pioneer 1843. gada janvārī, ko rediģēja Džeimss Rasels Loulzs. Par to Poe, visticamāk, saņēma tikai 10 dolārus. Pēc atkārtotas publicēšanas 1845. gada 23. augusta izdevumā "Broadway Journal" tas tika nedaudz pārstrādāts. Pū dzīves laikā tas tika vairākkārt pārpublicēts.
Pielāgojumi
- 2007-09-01 datubāzē Internet Movie Database ir 21 adaptācija.
- UPA animācijas filmas versija, ko lasa Džeimss Meisons, The Tell-Tale Heart (1953) ir iekļauta starp ASV Nacionālajā kino reģistrā saglabātajām filmām.
- The Tell-Tale Heart, 1960. gada versija.
- 1998. gadā Vinifreda Filipsa (Winifred Phillips) šo stāstu nolasīja ar savu komponēto mūziku NPR sērijas "Tales by American Masters" ietvaros, un tas tika izdots vietnē DH Audio.
- 1980. gada 1. augustā Kanādas radio programma Nightfall demonstrēja adaptāciju.
Darbi iedvesmoja
Mūzika
- "The Tell-Tale Heart" ir viena no vairākām dziesmām, ko iedvesmojuši Poe stāsti albumā "Tales of Mystery and Imagination" (oriģinālversija). 1976, CD remikss 1987), kuras autors ir The Alan Parsons Project. Dziesmu dzied Artūrs Brauns.
- In 2003Lū Rīds izdeva konceptuālo albumu "The Raven", kurā iekļauti vairāki Poe iedvesmoti darbi, tostarp dziesma "The Tell-Tale Heart".
- Insane Clown Posse 1995. gada albuma The Riddlebox dziesmas "Ol' Evil Eye" iedvesmas avots ir šis stāsts.
- Kalifornijā bāzētās post-hardcore grupas From First to Last dziesma Ride the Wings of Pestilence ir līdzīga dziesmai The Tell-Tale Heart. Tomēr tas nekad nav apstiprinājies.
Televīzija
- Simpsonu seriāla epizodē ("Lizas sāncense", 1994. gada 11. septembris) Liza un jaunais students atriebās, iedvesmojoties no "Tell-Tale Heart". Šajā epizodē Līza paslēpj konkurējošā skolēna diorāmu un aizstāj to ar īstu dzīvnieka sirdi. Viņas vainas apziņa pieaug, un viņai šķiet, ka viņa dzird diorāmas sirdi pukstam zem grīdas dēļiem.
- Seriāla SpongeBob SquarePants 1. sezonas epizodē "Squeaky Boots" Krabsa kungs zem grīdas dēļiem aprok čīkstošu zābaku pāri, tikai tad sāk dzirdēt troksni arvien vairāk un vairāk, bet pēc tam tos izrok, sakot: "Tas ir šausmīgo zābaku čīkstēšana!".
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir "The Tell-Tale Heart"?
A: "The Tell-Tale Heart" ir Edgara Allana Po (Edgar Allan Poe) īss stāsts, kas publicēts 1843. gadā.
J: Kas šajā stāstā tiek nogalināts?
A: Stāstā tiek nogalināts vecs vīrs ar dīvainu aci.
J: Kā notiek slepkavība?
A: Slepkavība tiek pastrādāta, uzvelkot vecajam vīram virsū gultu un paslēpjot ķermeni zem grīdas.
J: Kā slepkava jūtas pēc slepkavības?
A: Slepkava jūtas vainīgs par slepkavību.
J: Ko slepkava iedomājas, ka var dzirdēt pēc slepkavības?
A: Slepkava iedomājas, ka dzird mirušā vīrieša sirdi, kas joprojām pukst zem grīdas.
Vai mēs zinām, vai vecais vīrs un slepkava ir radinieki?
A: Nē, nav zināms, vai viņi ir radinieki.
Jautājums: Par ko tiek uzskatīta "The Tell-Tale Heart"?
A: "The Tell-Tale Heart" tiek uzskatīts par klasisku gotiskās fantastikas žanra darbu un vienu no slavenākajiem Po stāstiem.
Meklēt