Toniskais nekustīgums

Haizivis

Dažas haizivis var ievietot tonizējošā stāvoklī. Haizivs šajā paralīzes stāvoklī atrodas vidēji piecpadsmit minūtes, pirms tā atveseļojas. Zinātnieki ir izmantojuši šo parādību, lai pētītu haizivju uzvedību. Ir pētīta ķīmisko haizivju atbaidīšanas līdzekļu iedarbība, lai pārbaudītu efektivitāti un noteiktu devas lielumu, koncentrāciju un laiku, kas vajadzīgs, lai atdzīvotos.

Dažas haizivis kļūst toniski nekustīgas, kad tās tiek apgrieztas otrādi. Tīģeru haizivīm, kuru garums ir 3-4 metri (10 līdz 15 pēdas), tonisko nekustīgumu var panākt, viegli uzliekot rokas uz dzīvnieka purna sāniem, kas atrodas aptuveni ap acīm. Zinātnieki uzskata, ka haizivju toniskā nekustība var būt saistīta ar pārošanos, jo haizivju mātītes šķiet atsaucīgākas nekā tēviņi. Toniskās nekustības laikā muguras spuras iztaisnojas, un gan elpošana, gan muskuļu kontrakcijas kļūst vienmērīgākas un atslābinātākas.

Lielās baltās haizivis nav tik atsaucīgas kā citas sugas, kad tiek mēģināts panākt tonizējošu nekustīgumu. Interesantā aculiecinieku acīs Kalifornijas piekrastē tika novērota orkas mātīte, kas turēja haizivi ar galvu uz leju, lai izraisītu tonizējošu nekustīgumu. Tā noturēja haizivi nekustīgu piecpadsmit minūtes, izraisot tās nosmakšanu. Šis bija pirmais gadījums, kad aculiecinieks bija novērojis, ka savvaļā lielo balto haizivi plēsusi kāda cita suga, kas nav cilvēks. Vēl viens gadījums, kad orkas mērķtiecīgi izraisīja zivīm tonizējošu nekustīgumu, ir novērots Jaunzēlandē, kad tās bija saskārušās ar raju. Šajā gadījumā orkas pirms uzbrukuma apgriežas ar galvu uz leju, iesprostojot zivis mutē, tad ātri uztaisa sevi, savukārt apgāžot raju, izraisot tonisko nekustīgumu, padarot zivi par bezpalīdzīgu un vieglu ēdienu.

Vistas hipnoze

Vistu var "hipnotizēt" jeb ievest transā, turot tās galvu pret zemi un ar spieķi vai pirkstu zīmējot līniju gar zemi, sākot no knābja un virzoties taisni uz āru vistas priekšā. Ja vistu šādi hipnotizē, tā nekustīga paliek apmēram no 15 sekundēm līdz 30 minūtēm, turpinot skatīties uz līniju. Viena no teorijām ir, ka transu izraisa bailes, kas, iespējams, ir aizsargmehānisms, kura mērķis ir simulēt nāvi, lai gan diezgan vāji.

Pirmā zināmā rakstiskā atsauce uz šo metodi bija 1646. gadā Atanasija Kirhera grāmatā Mirabile Experimentum de Imaginatione Gallinae Romā.

Metodes

Vēl viens hipnozes paņēmiens ir turēt vistu ar seju uz augšu, muguru atbalstot pret zemi, un tad ar pirkstu virzīties uz leju no vistas purniņiem līdz tieši virs tās vēdera atveres. Vistas kājas ir atklātas, kas atvieglo zāļu lietošanu pret kājstarpēm u. c. Pukstēšana ar rokām vai maigs grūdiens vistu pamodinās.

Vistu var arī hipnotizēt, imitējot, kā tā guļ - ar galvu zem spārna. Izmantojot šo metodi, stingri turiet putnu, novietojot tā galvu zem spārna, pēc tam uzmanīgi šūpojiet vistu uz priekšu un atpakaļ un ļoti uzmanīgi novietojiet to uz zemes. Tai jāpaliek tādā pašā stāvoklī apmēram 30 sekundes. H. B. Gibsons savā grāmatā "Hipnoze: tās būtība un terapeitiskie pielietojumi" raksta, ka rekordaugsts laiks, ko vista var pavadīt hipnozē, ir 3 stundas un 47 minūtes.

Foreļu ķircināšana

Foreļu ķircināšana ir māksla ar pirkstiem berzēt foreles vēderu. Ja tas tiek darīts pareizi, pēc aptuveni minūtes forele nonāk transam līdzīgā stāvoklī, un pēc tam to var viegli izmest uz tuvākās sauszemes.

Toniskā nekustība kā zinātnisks instruments

Toniskā nekustīguma testa pamatojums ir tāds, ka eksperimentētājs imitē plēsēju, tādējādi izraisot pret plēsēju vērstu reakciju - "nāves imitācija". Pamatprincips ir tāds, ka plēsoņa dzīvnieks "izliekas" par mirušu, lai varētu aizbēgt, kad/ja plēsējs atslābst no viņa koncentrēšanās. Putni, kas izliekas miruši, bieži izmanto iespēju izbēgt; paipalu toniskā nekustība samazina varbūtību, ka putnus nomedīs kaķi.

Lai izraisītu tonisku nekustīgumu, dzīvnieku uz kādu laiku, piemēram, 15 sekundēm, viegli nostiprina uz sāniem vai muguras. To veic vai nu uz stingras, līdzenas virsmas, vai dažkārt speciāli izveidotā "V" vai "U" formas šūpulī. Reakciju grauzējiem dažkārt izraisa, papildus saspiežot vai piestiprinot skavu pie ādas kakla pakausī. Zinātnieki reģistrē uzvedību, piemēram, cik reizes (15 sekunžu ierobežošanas periodi) dzīvniekam ir jāpaliek nekustīgam, cik ilgi jāgaida līdz pirmajām lielākajām kustībām (bieži vien kāju kustībām ar velosipēdu), cik ilgi jāgaida līdz pirmajām galvas vai acu kustībām un cik ilgs ir nekustīgums, ko dažkārt sauc par "iztaisnošanās laiku".

Toniskā nekustība tika izmantota, lai pierādītu, ka vistas būros ir bailīgākas nekā vistas aizgaldos. Vistas, kas atrodas bateriju būru augšējos līmeņos, ir bailīgākas nekā tās, kas atrodas apakšējos līmeņos. Ar rokām pārnēsātas vistas ir bailīgākas nekā vistas, kas pārnēsātas ar mehānisko konveijeru. Vistas, kas pārvadātas ilgāku laiku, ir bailīgākas nekā tās, kas pārvadātas īsāku laiku.

Toniskā nekustība kā zinātnisks instruments ir izmantota arī ar pelēm, pelēkām, jūrascūciņām, žurkām, trušiem, trušiem, cūkām un pērtiķiem.