ASV Konstitūcijas 23. grozījums — Kolumbijas apgabala vēlētāju tiesības

1. iedaļa.
Apgabals, kas ir Amerikas Savienoto Valstu valdības mītne, ieceļ amatā tā, kā to nosaka Kongress:

Prezidenta un viceprezidenta vēlētāju skaits, kas ir vienāds ar visu senatoru un pārstāvju skaitu Kongresā, uz kādu apgabalam būtu tiesības, ja tas būtu štats, bet nekādā gadījumā ne vairāk kā vismazāk apdzīvotajam štatam; tie ir papildus štatu ieceltajiem vēlētājiem, bet prezidenta un viceprezidenta ievēlēšanas nolūkā tos uzskata par štata ieceltajiem vēlētājiem; tie tiekas apgabalā un pilda pienākumus, kas paredzēti divpadsmitajā grozījumu pantā.

2. iedaļa.
Kongress ir pilnvarots īstenot šo pantu, pieņemot attiecīgus tiesību aktus.

Kad tika ratificēta Konstitūcija, valsts galvaspilsēta bija Ņujorka. Tomēr Konstitūcijas 1. panta8. iedaļas 17. punkts nosaka: {{citāts:Kongresam ir pilnvaras... veikt ekskluzīvu likumdošanu visos gadījumos attiecībā uz tādu ­apgabalu (ne vairāk kā desmit jūdžu kvadrātmetru), kas pēc atsevišķu štatu cesijas un ­Kongresa ­piekrišanas var ­kļūt par ­Amerikas Savienoto Valstu valdības­ mītni..­.}}}.

Jaunās galvaspilsētas atrašanās vietas izvēle bija politisks kompromiss. Pirmais Valsts kases sekretārs Aleksandrs Hamiltons un baņķieri, galvenokārt no ziemeļaustrumiem, panāca, ka ASV banka atradās Filadelfijā. Apmaiņā pret to īpašs Kolumbijas apgabals atradīsies pie Potomakas upes, tuvāk dienvidu štatiem, un to kontrolēs Kongress.

Vašingtonas pilsēta tika dibināta 1790. gada 16. jūlijā Džordža Vašingtona izvēlētajā vietā. Viņš iecēla trīs komisārus, lai sagatavotu pilsētu jaunās valdības izveidei, kas bija paredzēta 1800. gadā. Kamēr tas notika, no 1790. līdz 1800. gadam galvaspilsēta bija Filadelfija.

1800. gadā, kā bija plānots, Kolumbijas apgabals kļuva par valsts galvaspilsētu. Tajā laikā tajā dzīvoja tikai aptuveni 5000 iedzīvotāju. Tā kā Kolumbija bija apgabals un federālā teritorija, iedzīvotājiem nebija ne vietējās, ne štata valdības. Viņi arī nevarēja balsot federālajās vēlēšanās.

Grozījums XXIII, ko Kongress pieņēma 1960. gada 17. jūnijā un štati ratificēja 1961. gada 29. martā, attiecībā uz Vēlētāju kolēģiju Kolumbijas apgabalam piemēro tādu pašu režīmu kā štatam. Tas dod tiesības apgabala pilsoņiem balsot prezidenta vēlēšanās. Grozījums nepadara apgabalu par štatu, bet gan piešķir tā iedzīvotājiem tādu pašu vēlētāju skaitu, kāds būtu, ja tas būtu štats. Taču saskaņā ar grozījumu ne vairāk kā mazākajam štatam. Grozījums nepiešķir apgabala iedzīvotājiem nekādu pārstāvību Kongresā. Kongress turpina pārvaldīt apgabalu.

Lai gan 1961. gadā, kad likums tika pieņemts, Kolumbijas apgabals tika uzskatīts par politiski neitrālu, kopš tā pieņemšanas apgabals krasi noslīdēja Demokrātu partijas virzienā. Afroamerikāņi ir balsojuši lielākā skaitā nekā 40. un 50. gados. Saskaņā ar 1970. gada tautas skaitīšanas datiem 71 % federālā apgabala iedzīvotāju bija melnādainie, kas ir dramatisks lēciens. Tā rezultātā kopš 1964. gada visās prezidenta vēlēšanās apgabals ir sūtījis savas 3 elektorāta balsis demokrātu kandidātam. Tomēr apgabala vēlētāju balsis vēl nav izrādījušās izšķirošas prezidenta vēlēšanās. Kopš divdesmit trešā grozījuma ratificēšanas demokrātu prezidents ir ieguvis vismazāko elektoru kolēģijas balsu vairākumu - 56 balsis, ko 1976. gadā ieguva Džimijs Kārters.