Viljams Hārvijs bija angļu ārsts un viens no medicīnas zinātnes pionieriem. Viņš dzimis 1578. gada 1. aprīlī Folkestonā, Kentā, Anglijā. Hārvijs bija pirmais, kurš skaidri pierādīja un izskaidroja, kā asinis pa ķermeni pārvieto sirds, aprakstot asinsrites principus, kas kļuva par pamatu mūsdienu fizioloģijai. Viņš nomira 1657. gada 3. jūnijā Rohemptonā.

Izglītība un agrīnā karjera

Hārvijs mācījās Kenterberijas Karaliskajā skolā, pēc tam studēja Kembridžas Gonvila un Kaiusa koledžā. Lai padziļinātu anatomijas un medicīnas zināšanas, viņš devās uz Itāliju un 1602. gadā ieguva medicīnas grādu Padujas Universitātē. Pēc atgriešanās Anglijā viņš strādāja gan privāti, gan slimnīcās, ātri iegūstot atzinību kā rūpīgs pētnieks un prasīgs klīniskās prakses pārstāvis.

Personīgā dzīve

Pēc atgriešanās no Padujas Hārvijs apprecējās ar Elizabeti Braunu, Elizabetes I galma ārsta meitu. Viņu laulība nodrošināja ciešākas saites ar medicīniskajiem un augstākās sabiedrības lokiem, kas nāca par labu gan praktiskajai darbībai, gan pētniecībai.

Galvenie atklājumi un zinātniskā metode

Hārvija lielākais ieguldījums bija 1628. gadā publicētais darbs "Exercitatio Anatomica de Motu Cordis et Sanguinis in Animalibus" (par sirds un asins kustību dzīvniekos), kurā viņš sistemātiski pamatoti demonstrēja, ka sirds darbojas kā pompa, kas uztur asinsritību pa slēgtu asinsvadu sistēmu. Viņš izmantoja rūpīgi kontrolētus eksperimentus — tostarp ligatūru (nosiešanas) eksperimentus uz dzīvniekiem un novērojumus par venozo vārstuļu darbību — lai parādītu asins plūsmas virzienu un sirds ritma lomu.

Hārvija secinājumi nosodīja daudzas līdzšinējās teorijas un ieviesa eksperimentālu pieeju medicīnai: viņš akcentēja novērojumu, eksperimentu un matemātisku aprēķinu nozīmi. Lai gan sīkos kapilāru savienojumus starp artērijām un vēnām pirmie novēroja Marcello Malpighi 1661. gadā (mikroskopa palīdzību izmantojot), Hārvijs paredzēja, ka tādas mazās saites pastāv, un viņa principi pilnībā mainīja izpratni par asinsriti.

Profesija un pienākumi

No 1609. gada līdz 1643. gadam Hārvijs strādāja par ārstu Svētā Bartolomeja slimnīcā Londonā. Savā karjerā viņš arī ieņēma amatus galmas praksē un bija atzīts par vienu no svarīgākajiem sava laika medicīnas praktiķiem.

Mantojums

Par godu viņa ieguldījumam, Hārvija vārdā ir nosaukta slimnīca Ešfordā, Kentā. Viņa pētījumi par asinsriti un metodoloģiskā uzsvara ieviešana eksperimentālo pierādījumu izmantošanai padarīja viņu par vienu no mūsdienu fizioloģijas un klīniskās medicīnas pamatlicējiem. Hārviju bieži dēvē par modernās kardiovaskulārās fizioloģijas aizsācēju, un viņa darbi joprojām tiek minēti medicīnas vēsturē kā pagrieziena punkts, kas atdalīja autoritārisma skolu no eksperimentālas, pierādījumos balstītas prakses.