Sers Frederiks Viljams Heršels FRS (1738. gada 15. novembris — 1822. gada 25. augusts) bija vācu un britu astronoms, uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem novērojumu astronomiem savā laikmetā. Viņš ir vislabāk pazīstams ar Urāna atklāšanu 1781. gadā, taču viņa ieguldījums astronomijā būtiski pārsniedz vienu atklājumu. Heršels atklāja arī infrasarkano starojumu, sistemātiski pētīja divzvaigžņu zvaigznes un publicēja plašus zvaigžņu un miglāju katalogus. Lai veiktu savus novērojumus, viņš pats uzbūvēja daudzus teleskopus, tajā skaitā tolaik pasaulē lielāko — slaveno 40 pēdu (apmēram 12 m) reflektoru.
Agrīnās gaitas un mūzikas karjera
Heršels jaunībā bija arī aktīvs mūziķis. Viņš pārcēlās no Hanoveras uz Angliju un nodzīvoja vairākus gadus kā profesionāls mūziķis un orķestra vadītājs. Viņš spēlēja čellu, oboju, klavesīnu un ērģeles, vadīja koncertus un komponēja. Heršels sacerēja daudzus skaņdarbus, tostarp 24 simfonijas un vairākus koncertus, kā arī baznīcas mūziku. Mūzikas izpratne un precizitāte, iespējams, ietekmēja arī viņa rūpīgo pieeju instrumentu izgatavošanā un sistemātiskiem novērojumiem.
Pāreja uz astronomiju un teleskopu būvēšana
Interese par astronomiju pakāpeniski aizēnoja Heršela mūzikas karjeru. Viņš sāka pats slīpēt un veidot spoguļus reflektoriem, izmantojot tā laika materiālus — spekulārmēslu (speculum metal). Pateicoties plašām praktiskajām iemaņām instrumentu ražošanā, Heršels uzbūvēja virkni arvien jaudīgāku teleskopu. Viņa darbs ar lielajiem teleskopiem ļāva atklāt objektus un parādības, kas iepriekš nebija redzamas, un viņa metode — sistemātiska „pārvazāšana” (sweeping) — kļuva par pamatu daudzām novērošanas programmām.
Galvenie atklājumi un pētījumu metodes
Urāna atklāšana 1781. gadā notika, novērojot zvaigžņainu objektu, kurš pamazām parādīja planētas kustību pret zvaigznēm. Šis atklājums paplašināja Saules sistēmas pazīstamo planētu loku un atnesa Heršelam plašu atzinību un valsts patronāžu. Pēc atklājuma viņu atbalstīja Lielbritānijas karalis, kas ļāva Heršelam turpināt pētījumus ar labākiem resursiem.
1800. gadā Heršels veica pazīstamu eksperimentu ar prizmu, mērījumu termometru un spektru: viņš novietoja termometru ārpus redzamā sarkanā spektra daļas un atklāja, ka tur ir siltuma palielinājums — t. s. infrasarkanais starojums. Šis eksperimentālais atklājums pierādīja, ka gaisma pārsniedz redzamo diapazonu, kas bija liels solis fizikā un optikā.
Heršels intensīvi pētīja arī divzvaigžņu zvaigznes, atklājot, ka daļa no tām nav vienkārši kursējoši līnijskatā šķietami tuvas zvaigznes, bet gan gravitācijas saistītas sistēmas — bināras zvaigznes — kuras kustība norāda uz savstarpēju gravitācijas mijiedarbību. Viņa novērojumi un mērījumi sniedza pirmos tiešos pierādījumus par zvaigžņu dinamiku un gravitācijas ietekmi zvaigžņu sistēmās.
Turklāt Heršels publikēja plašus zvaigžņu un miglāju katalogus, kuros sistemātiski apkopoti simtiem līdz tūkstošiem novērojumu. Šie darbi kļuva par svarīgu pamatu turpmākiem pētījumiem un katalogizācijai, un viņa sistēma ietekmēja arī nākamās paaudzes astronomus.
Sadarbība, atzinība un pēctecība
Heršela pētījumos būtisku lomu spēlēja viņa māsa Karolīna Heršele, kura palīdzēja veikt novērojumus, apkopot datus un pati atklāja vairākas komētas un objektus. Viņa dēls Džons (John Herschel) turpināja ģimenes astronomiskās tradīcijas un paplašināja katoļu pētījumus 19. gadsimtā. Heršels saņēma plašu atzinību: viņam bija sabiedrisks un zinātnisks gods, viņš saņēma karalisku atbalstu un dažādas goda titulus, kas apliecināja viņa nozīmīgo ieguldījumu zinātnē.
Mantojums
Viljams Heršels ir atstājis mantojumu kā gan izcils novērojumu astronoms, gan izcils instrumentu meistars. Viņa metodes, katalogi un uzbūvētie teleskopi būtiski paplašināja cilvēku izpratni par Visumu un veicināja astronomijas pāreju uz sistemātisku, kvantitatīvu zinātni. Viņa atklājumi — īpaši Urāns un infrasarkanais starojums — joprojām ir nozīmīgi gan vēsturiskā, gan zinātniskā skatījumā.
