Betts v. Brady, 316 U.S. 455 (1942), bija nozīmīga lieta, ko 1942. gadā izlēma ASV Augstākā tiesa. Lieta bija saistīta ar "indigentiem" (nabadzīgiem) cilvēkiem, kuri tika tiesāti par noziegumiem, bet kuriem nebija pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par advokātu. Tiesa nolēma, ka personai nav nepieciešams advokāts, lai saņemtu taisnīgu tiesu. Tiesa arī nolēma, ka valstīm nav jāmaksā par bezmaksas advokātiem nabadzīgajiem apsūdzētajiem.

Fakti un tiesvedības gaita

Faktiskie apstākļi šajā lietā bija tādi, ka apsūdzētais lūdza tiesu piešķirt valsts apmaksātu aizstāvi, jo nevarēja atļauties advokāta pakalpojumus. Šādu pieprasījumu vairākas reizes noraidīja, un apsūdzētais tika tiesāts bez advokāta un notiesāts. Lietu izskatīja štata tiesas, un pēc tam tā nonāca ASV Augstākajā tiesā, kurā bija jāizlemj, vai Sestā grozījuma (par tiesībām uz advokātu) aizsardzība attiecas uz štatiem caur Četrpadsmitā grozījuma tiesiskās garantijas (incorporation doctrine), tādējādi piespiežot štatus nodrošināt advokātus nabadzīgajiem apsūdzētajiem.

Tiesas spriedums un loģika

Augstākā tiesa atteicās vispārēji piemērot Sestā grozījuma prasību par bezmaksas advokātu visos štatu kriminālprocesos. Tiesa pieņēma, ka Sestā grozījuma tiesības uz advokātu tieši attiecas uz federālajām tiesām, taču tās nav automātiski un absolūti piespiedušas štatus nodrošināt advokātu katrā kriminālprocesā. Vietā tam tiesa noteica, ka štatiem var būt jāpiedāvā aizstāvība tikai īpašos gadījumos, kur tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu taisnīgu procesu — piemēram, ja apsūdzētā situācija ir īpaši sarežģīta vai apsūdzētais ir nespējīgs aizstāvēt sevi.

Šis princips bieži tiek saukts par "special circumstances" (īpašu apstākļu) testu: tiesai jāizvērtē katra lieta atsevišķi, lai noteiktu, vai advokāta piešķiršana ir nepieciešama taisnīgai tiesai. Šāds tests deva lielu diskreciju valsts tiesām, un rezultātā prakse dažādos štatos atšķīrās.

Sekas, kritika un reformas

  • Betts lēmums radīja praktiskas sekas: daļā štatu nabadzīgajiem apsūdzētajiem netika nodrošināta valsts apmaksāta aizstāvība, kas kritiķiem šķita pretrunā ar vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu.
  • Lēmums izraisīja plašu tiesību aizstāvju un reformu kustību spiedienu pēc plašāka valsts atbalsta aizstāvībai, kas vēlāk veicināja publisko aizstāvju sistēmu izveidi daudzos štatos.
  • Juristi un tiesību akadēmiķi kritizēja Betts lēmumu par to, ka tas neatbilstoši ierobežo Sestā grozījuma nozīmi un noved pie nevienlīdzīgas prakses starp federālajām un štatu tiesām.

Atcelšana — Gideon v. Wainwright (1963)

1963. gadā Tiesa atcēla savu lēmumu Betts lietā, kad tā pieņēma spriedumu lietā Gideon v. Wainwright, 372 U.S. 335 (1963). Gideon nolēma, ka Sestā grozījuma tiesība uz advokātu ir fundamentāla tiesība, kas caur Četrpadsmitā grozījuma tiesiskās garantijas principu attiecas arī uz štatiem. Tas nozīmē, ka štati ir pienākums nodrošināt advokātu nabadzīgiem apsūdzētajiem krimināllietās (parasti smagos noziegumos/felonijās).

Gideon lēmums būtiski mainīja ASV kriminālprocesa praksi: tas izveidoja skaidru, universālu normu par tiesībām uz valsts apmaksātu aizstāvību, kas novērsa pieejamības atšķirības, ko radīja Betts doktrīna.

Svarīgums mūsdienās

Pat ja Betts v. Brady ir juridiski atcelts, tās vietukrītošā vēsture ir nozīmīga, jo tā ilustrē, kā Augstākās tiesas interpretācijas un "incorporation" doktrīna var mainīties laika gaitā. Betts lēmums parādīja agrāko tiesu gatavību saglabāt plašu štatu brīvību kriminālprocesa regulēšanā, kamēr Gideon nostiprināja centrālu federālu aizsardzību individuālajām tiesībām uz advokātu nolūkā nodrošināt taisnīgu tiesu.

Šo precedentu attīstība deva pamatu mūsdienu publiskā aizstāvja (public defender) sistēmu plašākai ieviešanai un uzsvēra valsts atbildību nodrošināt efektīvu aizstāvību tiem, kuri nevar atļauties advokātu.