Betts v. Brady (1942): ASV Augstākās tiesas lēmums par advokāta tiesībām
Betts v. Brady (1942): ASV Augstākās tiesas lēmums par advokāta tiesībām nabadzīgajiem un tā atcelšana ar Gideon v. Wainwright — vēsture, nozīme un juridiskā ietekme.
Betts v. Brady, 316 U.S. 455 (1942), bija nozīmīga lieta, ko 1942. gadā izlēma ASV Augstākā tiesa. Lieta bija saistīta ar "indigentiem" (nabadzīgiem) cilvēkiem, kuri tika tiesāti par noziegumiem, bet kuriem nebija pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par advokātu. Tiesa nolēma, ka personai nav nepieciešams advokāts, lai saņemtu taisnīgu tiesu. Tiesa arī nolēma, ka valstīm nav jāmaksā par bezmaksas advokātiem nabadzīgajiem apsūdzētajiem.
Fakti un tiesvedības gaita
Faktiskie apstākļi šajā lietā bija tādi, ka apsūdzētais lūdza tiesu piešķirt valsts apmaksātu aizstāvi, jo nevarēja atļauties advokāta pakalpojumus. Šādu pieprasījumu vairākas reizes noraidīja, un apsūdzētais tika tiesāts bez advokāta un notiesāts. Lietu izskatīja štata tiesas, un pēc tam tā nonāca ASV Augstākajā tiesā, kurā bija jāizlemj, vai Sestā grozījuma (par tiesībām uz advokātu) aizsardzība attiecas uz štatiem caur Četrpadsmitā grozījuma tiesiskās garantijas (incorporation doctrine), tādējādi piespiežot štatus nodrošināt advokātus nabadzīgajiem apsūdzētajiem.
Tiesas spriedums un loģika
Augstākā tiesa atteicās vispārēji piemērot Sestā grozījuma prasību par bezmaksas advokātu visos štatu kriminālprocesos. Tiesa pieņēma, ka Sestā grozījuma tiesības uz advokātu tieši attiecas uz federālajām tiesām, taču tās nav automātiski un absolūti piespiedušas štatus nodrošināt advokātu katrā kriminālprocesā. Vietā tam tiesa noteica, ka štatiem var būt jāpiedāvā aizstāvība tikai īpašos gadījumos, kur tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu taisnīgu procesu — piemēram, ja apsūdzētā situācija ir īpaši sarežģīta vai apsūdzētais ir nespējīgs aizstāvēt sevi.
Šis princips bieži tiek saukts par "special circumstances" (īpašu apstākļu) testu: tiesai jāizvērtē katra lieta atsevišķi, lai noteiktu, vai advokāta piešķiršana ir nepieciešama taisnīgai tiesai. Šāds tests deva lielu diskreciju valsts tiesām, un rezultātā prakse dažādos štatos atšķīrās.
Sekas, kritika un reformas
- Betts lēmums radīja praktiskas sekas: daļā štatu nabadzīgajiem apsūdzētajiem netika nodrošināta valsts apmaksāta aizstāvība, kas kritiķiem šķita pretrunā ar vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu.
- Lēmums izraisīja plašu tiesību aizstāvju un reformu kustību spiedienu pēc plašāka valsts atbalsta aizstāvībai, kas vēlāk veicināja publisko aizstāvju sistēmu izveidi daudzos štatos.
- Juristi un tiesību akadēmiķi kritizēja Betts lēmumu par to, ka tas neatbilstoši ierobežo Sestā grozījuma nozīmi un noved pie nevienlīdzīgas prakses starp federālajām un štatu tiesām.
Atcelšana — Gideon v. Wainwright (1963)
1963. gadā Tiesa atcēla savu lēmumu Betts lietā, kad tā pieņēma spriedumu lietā Gideon v. Wainwright, 372 U.S. 335 (1963). Gideon nolēma, ka Sestā grozījuma tiesība uz advokātu ir fundamentāla tiesība, kas caur Četrpadsmitā grozījuma tiesiskās garantijas principu attiecas arī uz štatiem. Tas nozīmē, ka štati ir pienākums nodrošināt advokātu nabadzīgiem apsūdzētajiem krimināllietās (parasti smagos noziegumos/felonijās).
Gideon lēmums būtiski mainīja ASV kriminālprocesa praksi: tas izveidoja skaidru, universālu normu par tiesībām uz valsts apmaksātu aizstāvību, kas novērsa pieejamības atšķirības, ko radīja Betts doktrīna.
Svarīgums mūsdienās
Pat ja Betts v. Brady ir juridiski atcelts, tās vietukrītošā vēsture ir nozīmīga, jo tā ilustrē, kā Augstākās tiesas interpretācijas un "incorporation" doktrīna var mainīties laika gaitā. Betts lēmums parādīja agrāko tiesu gatavību saglabāt plašu štatu brīvību kriminālprocesa regulēšanā, kamēr Gideon nostiprināja centrālu federālu aizsardzību individuālajām tiesībām uz advokātu nolūkā nodrošināt taisnīgu tiesu.
Šo precedentu attīstība deva pamatu mūsdienu publiskā aizstāvja (public defender) sistēmu plašākai ieviešanai un uzsvēra valsts atbildību nodrošināt efektīvu aizstāvību tiem, kuri nevar atļauties advokātu.
Vēsture
Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas Sestajā grozījumā teikts, ka "visos kriminālprocesos apsūdzētajam ... ir jānodrošina advokāta palīdzība viņa aizstāvībai". ("Advokāts" ir cits vārds, kas nozīmē "advokāts").
Tomēr pagājušā gadsimta 30. gados Augstākā tiesa pieņēma vairākus lēmumus, kas samazināja to ASV pilsoņu skaitu, kuriem bija tiesības uz advokātu.
1932. gadā Tiesa izlēma lietu Powell v. Alabama, 287 U.S. 45 (1932). Tiesa nolēma, ka pavalstīm ir jāpiešķir bezmaksas advokāti trūcīgiem apsūdzētajiem, bet tikai tad, ja viņi tiek tiesāti par noziegumiem, par kuriem piespriests nāvessods. (Noziegumi ar nāvessodu ir noziegumi, par kuriem var piespriest nāvessodu.)
Tad 1938. gadā Augstākā tiesa lietā Johnson v. Herbst nolēma, ka federālajās tiesās ikvienai personai, kas apsūdzēta noziegumā un nevar samaksāt par advokātu, advokāts ir jāpiešķir bez maksas. Tomēr Tiesa arī nolēma, ka Sestais grozījums attiecas tikai uz federālajām tiesām, nevis štatu tiesām.
Tas nozīmēja, ka gadījumā, ja persona tika apsūdzēta noziegumā valsts tiesā un nevarēja atļauties advokātu, viņai pašai bija jāaizstāvas tiesā.
Lietas pamatinformācija
1941. gadā Merilendas tiesa Betsam izvirzīja apsūdzību (oficiālu apsūdzību) laupīšanā. Bettss nevarēja samaksāt par advokātu. Viņš lūdza tiesai piešķirt viņam bezmaksas advokātu. Tiesnesis atteicās. Viņš teica, ka tiesa bezmaksas advokātus ieceļ tikai tiem, kas apsūdzēti izvarošanā vai slepkavībā.
Bettsam nācās aizstāvēties pašam, bez advokāta palīdzības. Viņš apgalvoja, ka laupīšanas laikā viņš atradies citā vietā. Viņš izsauca lieciniekus, kuri apgalvoja, ka tā ir taisnība. Tomēr tiesnesis neticēja Bettsam. Viņš piesprieda Bettsam astoņus gadus cietumā.
Apelācijas
Bettss iesniedza habeas corpus prasību Merilendas apelācijas tiesā. Habeas corpus rakstā tiek lūgts atbrīvot viņu no netaisnīga ieslodzījuma. Bettss apgalvoja, ka viņa ieslodzījums bija netaisnīgs, jo viņam nebija nodrošināts advokāts. Viņa lūgumraksts tika noraidīts.
Pēc tam Bettss iesniedza habeas corpus prasību Merilendas Apelācijas tiesā, kas ir ietekmīgākā tiesa Merilendā. Arī tā noraidīja viņa lūgumrakstu.
Visbeidzot Bettss iesniedza prasību Amerikas Savienoto Valstu Augstākajā tiesā, lūdzot izskatīt viņa lietu. Tiesa piekrita.
Juridiskie jautājumi
Betts lietā Tiesai bija jāizlemj daži svarīgi juridiski jautājumi.
Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas Sestajā grozījumā teikts, ka "visos kriminālprocesos apsūdzētajam ... ir jānodrošina advokāta palīdzība viņa aizstāvībai".
Turklāt 14. grozījums nosaka, ka neviena valsts nedrīkst atņemt nevienam cilvēkam "dzīvību, brīvību vai īpašumu bez pienācīga tiesas procesa, kā arī nedrīkst liegt nevienai personai ... vienlīdzīgu likumu aizsardzību".
Tiesa jau bija nolēmusi, ka tiesības uz advokāta palīdzību attiecas uz visām personām, kuras tiek tiesātas federālajā kriminālprocesā, personām, kuras tiek tiesātas štatos par izvarošanu vai slepkavību, un visiem, kuri var samaksāt par advokātu. Tagad vajadzēja izlemt, vai arī nabadzīgiem cilvēkiem ir tiesības uz advokātu, pat ja viņi nevar par to samaksāt.
| " | [Lielākajā daļā pavalstu iedzīvotāji, viņu pārstāvji un tiesas ir uzskatījuši, ka advokāta iecelšana nav pamattiesības un nav būtiska taisnīgas tiesas procesa nodrošināšanai. | " |
Viņiem bija jāizlemj arī šie jautājumi:
- Ja trūcīgam cilvēkam nebūtu advokāta, vai viņš varētu saņemt taisnīgu tiesu?
- Vai bez advokāta nabadzīga persona saņemtu "pienācīgu tiesas procesu", kā to prasa Konstitūcija?
- Ja nabadzīgie cilvēki nevarētu saņemt advokātus, vai viņi saņemtu "vienlīdzīgu likumu aizsardzību"?
Lēmums
1942. gada 1. jūnijā Augstākā tiesa nobalsoja 6-3 pret Bettsu. Tiesa nolēma, ka viņa notiesāšana bija taisnīga.
Tiesa nolēma, ka advokāta pakalpojumi nav pamattiesības. Tiesa norādīja, ka parasti apsūdzētajam nav nepieciešams advokāts, lai panāktu taisnīgu tiesu.
Savā lēmumā Tiesa tomēr noteica, ka ir īpaši gadījumi, kad tiesai ir jāpiešķir advokāts. Šajos īpašajos gadījumos, ja advokāta nav, apsūdzētajam būtu grūti panākt taisnīgu tiesu. Katrā gadījumā tiesnesim bija jārunā ar atbildētāju, lai noskaidrotu, vai pastāv kāds no šiem "īpašajiem apstākļiem". Piemēram, vai apsūdzētais bija garīgi spējīgs sevi aizstāvēt? Vai viņam ir pietiekama izglītība? Vai viņš saprata, kas notiek tiesas procesa laikā?
Svarīgums
Betts 21 gadu bija izveidojis precedentu, kas ļāva atsevišķām tiesām un tiesnešiem lemt par to, vai trūcīgiem cilvēkiem tiks piešķirti advokāti vai ne.
Visbeidzot, 1963. gadā Augstākā tiesa pieņēma lēmumu lietā Gideon v. Wainwright, 372 U.S. 335 (1963). Gideona lietā Tiesa atzina, ka tā ir pieņēmusi nepareizu lēmumu Betts lietā. Lai nodrošinātu taisnīgu tiesu, ir nepieciešams advokāts.
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Betts v. Brady?
A: Betts v. Brady bija nozīmīga lieta, ko 1942. gadā izlēma Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa.
J: Ar ko bija saistīta lieta Betts v. Brady?
Betts v. Brady bija saistīts ar "indigentiem" (nabadzīgiem) cilvēkiem, kuri tika tiesāti par noziegumiem, bet kuriem nebija pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par advokātu.
J: Kādu spriedumu pieņēma tiesa lietā Betts v. Brady?
A: Tiesa nolēma, ka personai nav nepieciešams advokāts, lai saņemtu taisnīgu tiesu.
Vai tiesa nolēma, ka valstij bija jāmaksā par bezmaksas advokātiem trūcīgiem apsūdzētajiem lietā Betts v. Brady?
A: Nē, Tiesa nolēma, ka valstij nav jāmaksā par bezmaksas advokātiem trūcīgiem apsūdzētajiem lietā Betts v. Brady.
J: Kad Tiesa atcēla savu lēmumu lietā Betts?
A: Tiesa mainīja savu lēmumu lietā Betts 1963. gadā, kad tā pieņēma lēmumu lietā Gideon v. Wainwright.
J: Kāds bija spriedums lietā Gideon v. Wainwright?
A: Spriedums lietā Gideon v. Wainwright bija tāds, ka valstij ir jānodrošina bezmaksas juridiskā palīdzība apsūdzētajiem, kuri nevar atļauties advokātu.
J: Kādēļ bija svarīga lieta Betts v. Brady?
A: Betts v. Brady bija svarīgs, jo tajā tika noteikts, ka tiesības uz advokātu nav absolūtas trūcīgiem apsūdzētajiem un ka valstīm nav jānodrošina bezmaksas advokāti. Šis lēmums vēlāk tika atcelts lietā Gideon v. Wainwright.
Meklēt