Alfrēds Lotārs Vegeners (Alfred Lothar Wegener, 1880. gada 1. novembris - 1930. gada 13. novembris) bija vācu zinātnieks un meteorologs. Vislielāko ievērību izpelnījies ar savu 1912. gada decembrī izvirzīto teoriju par kontinentu dreifu. Tā bija doma, ka kontinenti lēni dreifē ap Zemi. Viņam bija arī idejas par to, kāpēc kontinenti dreifē, ko citi zinātnieki uzskatīja par neiespējamu. Viņa hipotēze netika pieņemta līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem. Tad vairāki atklājumi sniedza pierādījumus par kontinentu dreifu un tā patiesajiem cēloņiem.

Vegeners dzimis Berlīnē, un 1904. gadā viņš ieguva doktora grādu astronomijā Berlīnes Universitātē. Kā Vācijas armijas rezerves virsnieks viņš 1914. gadā tika iesaukts cīnīties Pirmajā pasaules karā. 1914. gadā viņš tika smagi ievainots Beļģijā un pārcelts uz armijas meteoroloģisko dienestu. Pēc kara viņš galvenokārt nodarbojās ar meteoroloģisko darbu.

Kontinentu dreifa teorijas pamatideja un pierādījumi

1912. gadā Vegeners publiski izteica ideju, ka kontinenti reiz bijuši salipuši vienā kopējā zemes masa — vienā urkontinentā, ko vēlāk parasti sauc par Pangeju. Savu vispārināto un populārāko formas variantu teorija ieguva grāmatā Die Entstehung der Kontinente und Ozeane (1915), kurā viņš apkopoja vairāku neatkarīgu pierādījumu līnijas:

  • krastmalu atbilstība (piemēram, Dienvidamerikas un Āfrikas piekrastes "saderība"),
  • fosīliju izplatība — tādi paši fosīliju raksti (piem., mesosaurus) atrodamas ļoti attālos kontinentos,
  • identiskas vai ļoti līdzīgas ģeoloģiskās struktūras un iežu rindas pāri kontinentiem (piem., kalnu sistēmu korelācijas),
  • paleoklimatiskas liecības — piemēram, ledusieži un ogļu slāņu izplatība vietās, kur mūsdienās valda citas klimatiskās zonas.

Vegeners secināja, ka šos novērojumus vislabāk izskaidro, ja kontinenti pārvietojušies pa Zemes virsmu vienas kopīgas masas sadalīšanās rezultātā.

Pretrunas un trūkstošais mehānisms

Lai gan pierādījumi par līdzību starp kontinentiem bija iespaidīgi, Vegenera teorija tika plaši noraidīta galvenokārt tāpēc, ka viņš nespēja piedāvāt pārliecinošu mehānismu, kas varētu pārvietot milzīgas kontinentu masas pāri Zemes rievotajai virsmai. Vegeners ierosināja, ka kustību varētu izraisīt Zemes rotācijas spēki un Mēness pievilkšanās iedarbība, taču šīs idejas lielākajai daļai ģeologu šķita nepietiekamas. Tāpēc daudzi laikabiedri turpināja uzskatīt, ka kontinenti ir stacionāri un ka mūsdienu kontūri radījušies citu procesu rezultātā.

Vegeners zinātniskā darbība ārpus teorijas

Bez darbu par kontinentu dreifu Vegeners bija aktīvs meteorologs un klimatologs. Viņš strādāja ar augstākās atmosfēras parādībām, izstrādāja meteoroloģiskus novērošanas paņēmienus un piedalījās zinātniskos lauka pētījumos. Vegeners arī aktīvi piedalījās Arktikas ekspedīcijās — viņa pētījumi Grenlandē sniedza gan meteoroloģisku, gan ģeoloģisku un ledusaviļņu informāciju, kas papildināja viņa plašākos secinājumus par Zemes vēsturisko attīstību.

Atzīšana un mantojums

Vegenera idejas sāka iegūt plašāku atzinību tikai pēc Otrā pasaules kara, kad 1950. un 1960. gados notika virkne atklājumu, kas deva mehānismam skaidrību un izraisīja paradigmas maiņu ģeoloģijā. Galvenie jaunie atklājumi bija:

  • okeānu grunts izpēte un vidus-okeānu ridži,
  • paleomagnetiskās studies, kas parādīja magnētisko joslu simetriju abās ridžu pusēs (magnetisko reversiju ieraksti),
  • seafloor spreading (okeāna grunts izvirdumi) un idejas par litosfēras plāksņu kustību dziļākās mantijas konvekcijas dēļ.

Šie atklājumi 1960. gados noveda pie mūsdienu plakņu tektonikas paradigmas, kas sniedza gan mehānismu, gan plašāku teorētisko ietvaru Vegenera sākotnējiem novērojumiem. Šādā ziņā Vegeners tiek uzskatīts par vienu no modernās ģeoloģijas pamatlicējiem — viņa plašo, starpdisciplināro pierādījumu apkopošana būtiski ietekmēja to, kā saprotam Zemes ģeoloģisko vēsturi.

Dzīves pēdējie gadi un nāve

Vegeners turpināja lauka darbību un pētījumus arī 1920.—1930. gados, aktīvi piedaloties ekspedīcijās uz Grenlandi. 1930. gada novembrī, atgriežoties no pēdējās ekspedīcijas, viņš mira Grenlandes ledainajos apstākļos. Viņa nāve nāca savlaicīgi, taču viņa darbs vēlāk palīdzēja ierosināt un pamatot plašākas ģeoloģiskas pārdomas un atklājumus.

Mantojums: Vegeners paliek atmiņā kā zinātnieks, kurš uzdrošinājās apvienot dažādas datu kopas — no ģeoloģijas līdz paleontoloģijai un klimatoloģijai —, lai piedāvātu visaptverošu skaidrojumu Zemes attīstībai. Lai gan sākotnējais mehānisms viņa laikā nebija pierādāms, vēlākie atklājumi parādīja, ka viņš pratis pamanīt svarīgas likumsakarības, kas noveda pie fundamentālas izmaiņas mūsu skatījumā uz Zemi.