Žoržs Luī Leklērs, grāfs de Bufons (Georges-Louis Leclerc, Comte de Buffon, 1707. gada 7. septembris - 1788. gada 16. aprīlis), parasti dēvēts par Bufonu, bija franču dabaszinātnieks. Viņš bija arī matemātiķis, kosmologs un enciklopēdiju autors.
Viņa apkopotā informācija ietekmēja nākamās divas dabaszinātnieku paaudzes, tostarp Žanu Batistu Lamarka un Žoržu Kvēriē.
Savas dzīves laikā Bufons publicēja 35 dabas vēstures sējumus, bet pēc viņa nāves tika izdoti vēl deviņi sējumi, kopā 44 sējumi. "Patiesi, Bufons bija visas 18. gadsimta otrās puses dabas vēstures domas tēvs". p330
Bufons ieņēma Intendanta (direktora) amatu Jardin du Roi, ko tagad sauc par Jardin des Plantes (Augu dārzs); tas ir franču ekvivalents Kew Gardens. Viņa vārdā ir nosaukts Bufona licejs Parīzē.
Darbi un galvenās idejas
Bufona galvenais darbs ir monumentālā sērija Histoire Naturelle, générale et particulière, kurā viņš centās apkopot un aprakstīt visu zināmo par dzīvniekiem, augiem, minerāliem un cilvēku vietu dabā. Šī enciklopēdiskā pieeja apvienoja empīriskus novērojumus, salīdzinošo anatomiju, eksperimentus un plašu filozofisku spriedumu. Viņš rādīja, kā novērojumi un eksperimenti var papildināt viens otru, — pieeja, kas būtiski ietekmēja vēlākos dabas pētniekus.
Bufons izteica arī daļēji jaunas, reizēm strīdīgas idejas par sugu izmaiņām un dzīvības vēsturi. Viņš uzskatīja, ka apkārtējā vide var ietekmēt organismu īpašības un ka sugas nav absolūti nemainīgas; tomēr viņš neizstrādāja pilnīgu teoriju par evolūciju tādā formā, kā to vēlāk darīja Darvins. Bufons arī piedāvāja hipotezi par Saules sistēmas izcelšanos, domājot, ka planētas var rasties no Saules un komētas mijiedarbības — agrīna mēģinājuma kosmogonijas skaidrojumam.
Matemātika, eksperimentālās metodes un slaveni jēdzieni
Kā matemātiķis Bufons ieguva atpazīstamību ar praktiskiem problēmjautājumiem; slavenākais no tiem ir tā saucamais "Bufona adatas" eksperiments — varbūtības problēma, kas ļauj ar atkārtotām adatas metienu simulācijām iegūt pieņēmumu par skaitli π. Šis piemērs demonstrē viņa interesi par statistiku un varbūtību izmantošanu reālās pasaules jautājumu risināšanā.
Biogeogrāfijā Bufons formulēja novērojumus, kas vēlāk kļuva par pazīstamu tēzi — tā dēvēto Bufona likumu (Buffon's law): viņš uzsvēra, ka līdzīgās vides apstākļos dažādos ģeogrāfiskos reģionos sugas var būt atšķirīgas, kas ved pie secinājumiem par sugu vēsturi un izplatību. Šie novērojumi palīdzēja izprast, ka ģeogrāfija ir būtisks faktors bioloģiskajā daudzveidībā.
Ieguldījums, atzīšana un mantojums
Bufons bija viena no centrālajām figūrām Apgaismības Zinātņu aprindās — viņa darbi popularizēja dabaszinātnes un iedrošināja sistemātisku dabas pētīšanu. Viņa plašais rakstības stils, apvienojumā ar zinātnisku noskaņojumu, padarīja Histoire Naturelle pieejamu arī plašākai publikai.
Viņa ietekme bija jūtama nākamajās zinātnes paaudzēs: dabas pētnieki, kā Lamarks un Kvēriē, attīstīja savas teorijas un metodes, balstoties daļēji uz Bufona novērojumiem un jautājumiem. Bufona vārds saglabājies arī dabas objektu nosaukumos un institūcijās — piemēram, par godu viņam nosaukta Bufona fāzene (Buffon's pheasant), un Parīzē pastāv Bufona licejs.
Kopumā Bufons atstājis plašu mantojumu: viņš palīdzēja pārvērst dabas vēsturi par sistemātisku, salīdzinošu un eksperimentālu disciplīnu, ietekmēja domāšanu par sugu izcelsmi un izplatību, un atstāja konkrētus matemātiskus un empiriskus instrumentus, kas joprojām tiek pieminēti mūsdienu dabaszinātnēs.
