Johannes Peter Müller (1801. gada 14. jūlijs – 1858. gada 28. aprīlis) bija vācu fiziologs, salīdzinošais anatoms, ihtiologs un herpetologs. 1833. gadā viņš kļuva par fizioloģijas profesoru Berlīnes Universitātē, kur organizēja mācību un pētījumu darbu, ieviešot stingru eksperimentālu pieeju un struktūras un funkcijas sasaisti medicīnas un dabaszinātņu izglītībā.
Izglītība un agrīnie pētījumi
Müller studēja medicīnu un dabaszinātnes, drīz specializējoties anatomijā un fizioloģijā. Agrīnajā karjerā viņš apvienoja detalizētas mikroskopiskas studijas ar lauka novērojumiem, kas ļāva attīstīt visaptverošu redzējumu par orgānu struktūru un to funkcijām. Müller bija pazīstams ar rūpīgu salīdzinošās anatomijas pieeju — salīdzinot dažādu sugu formas, viņš meklēja vispārīgus principus, kas skaidrotu dzīvības procesus.
Galvenie zinātniskie ieguldījumi
Müller autoritāri ietekmēja fizioloģijas attīstību. Viņa plašā mācību grāmata par cilvēka fizioloģiju (rokasgrāmatas tipa darbi) kļuva par standartu un sistematizēja daudzus līdz tam fragmentārus pētījumus. Viena no viņa nozīmīgākajām idejām ir doktrīna par nervu īpašajām enerģijām (konkrēto nervu enerģiju likums), kas skaidro, kā nervu ceļi nosaka maņu uztveres kvalitāti neatkarīgi no ārējā stimula avota.
Müller plaši strādāja arī salīdzinošajā anatomijā un zooloģijā. Viņa intereses bija īpaši vērstas uz zivīm un jūras bezmugurkaulniekiem. Viņš veica daudzus lauka braucienus — 19 reisus uz Baltijas un Ziemeļjūru, Adrijas jūru un Vidusjūru, lai pētītu sālsūdens faunu, vācot kolekcijas un aprakstot anatomiskās atšķirības starp sugām. Viņš bija autors visaptverošam darbam par abinieku anatomiju, kurā tajā laikmetā bija iekļauti arī rāpuļi, un aprakstīja vairākas jaunas čūsku sugas.
Pedagoģiskais un zinātniskais mantojums
Müller bija nozīmīgs mentors nākamajai izcilu fiziologu un biologu paaudzei. Starp viņa skolniekiem un pēctečiem ir tādas personības kā Hermanis fon Helmholcs, Emīls du Bois-Reimonds, Teodors Švans, Frīdrihs Gustavs Jakobs Henle, Karls Ludvigs un Ernsts Hekl. Šie pēcteči tālāk attīstīja eksperimentālo fizioloģiju, histoloģiju, embrioloģiju un salīdzinošo anatomiju.
Müllera iespaidu var saskatīt arī anatomijā: vairākas struktūras un jēdzieni zinātniskajā terminoloģijā ir saistīti ar viņu (piemēram, Mülleram piedēvētie anatomiskie termini), kas apliecina viņa ieguldījumu cilvēka un dzīvnieku ķermeņa izpratnē.
Atzinības un pēdējie gadi
1834. gadā viņu ievēlēja par Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. Par viņa zinātniskajiem nopelniem 1854. gadā viņam piešķīra Karaliskās biedrības Kopleja medaļu. Müller turpināja aktīvi publicēt darbus un vadīt pētījumus līdz savas dzīves beigām — viņš nomira 1858. gada 28. aprīlī Berlīnē. Viņa plašās kolekcijas, publicētie raksti un skolnieku darbība būtiski ietekmēja bioloģijas un medicīnas attīstību 19. gadsimtā un tālāk.