Džons Džeimss Audubons (John James Audubon, 1785. gada 26. aprīlis — 1851. gada 27. janvāris) bija franču izcelsmes amerikāņu ornitologs, dabas pētnieks, mednieks un gleznotājs. Viņš gleznoja, aprakstīja un katalogos apkopoja Ziemeļamerikas putnus. Viņa slavenā darba — Amerikas putni — sērijā ir 435 dzīvsvara izmēra gravīru; šī kolekcija ilgu laiku palika par etalonu putnu mākslā un ietekmēja 19., 20. un 21. gadsimta putnu ilustratorus.
Audubons dzimis Sen Domingē (tagadējā Haiti). Viņš bija ārlaulības dēls franču jūras kapteiņa un plantācijas īpašnieka sievietes; bērnībā viņu audzināja pamāte Nantē, Francijā. No agras jaunības viņu saistīja putni, daba, zīmēšana un mūzika. 1803. gadā viņš, lai izvairītos no iesaukšanas Napoleona armijā, tika nosūtīts uz Ameriku. Tur viņš dzīvoja ģimenes īpašumā Mill Grove netālu no Filadelfijas, kur medīja, pētīja un zīmēja putnus. Viņš apprecējās ar Lūsiju Bakevelu; ģimenē piedzima divi dēli — Viktors Giffords un Džons Vudhauss (John Woodhouse). Pāra meita mira bērnībā.
Vēlāk Audubons uzsāka biznesu Hendersonā, Kentuki, atverot ķīmisko preču veikalu, bet tajā pašā laikā turpināja zīmēt putnus. Lai gan viņam reiz izdevās panākt veiksmīgu uzņēmējdarbību, grūti laiki beidzās ar bankrotu un 1819. gadā īslaicīgu ieslodzījumu par parādiem. Avārijas brīdī viņam izskatījās pavisam maz perspektīvu, tādēļ viņš paņēma līdzi ieroci, mākslas piederumus un palīgu un devās sistēmiskā ceļojumā pa Ameriku, lai gleznotu un dokumentētu putnus. Peldēdams pa Misisipi upi, viņš bieži dzīvoja skarbi; ģimeni iztika daļēji nodrošināja viņa sieva, strādājot par skolotāju bagātāko plantāciju ģimenēs. 1826. gadā Audubons ar daļēji pabeigtu putnu zīmējumu kolekciju devās uz Angliju, kur viņa darbi ātri ieguva plašu atzinību.
Audubons atrada iespiedējus un mecenātus vispirms Edinburgā, pēc tam Londonā,. Viņš sadarbojās arī ar skotu ornitologu Viljamu Makgilivreju, veidojot rakstus un aprakstus katrai sugu plaknei — tā dēvētās ornitoloģiskās biogrāfijas. Viņa monumentālais darbs tika drukāts galvenokārt 1827.–1838. gados; pēdējais sējums publicēts 1838. gadā. Pēc panākumiem Eiropā Audubons kļuva slavens un turpināja ceļot pa Ameriku, vēlāk apmetoties uz dzīvi Ņujorkā. 1843. gadā viņš devās vēl vienā ceļojumā uz rietumiem, lai savāktu materiālu par zīdītājiem un sagatavotu darbu Ziemeļamerikas dzīvnadži (Viviparous Quadrupeds of North America). Lai gan šo izdevumu lielā mērā pabeidza viņa dēli, tekstu sarakstīja viņa ilgstošais draugs Džons Bachmans (kura meitas vēlāk apprecēja Audubona dēlus). Audubons nodzīvoja līdz 65 gadiem; viņš ir apglabāts Trīsvienības kapos (Trinity Church Cemetery) Ņujorkā, pie 155. ielas un Brodvejas.
Darba tehnika un publicēšana
Audubona metode bija raksturīga savam laikam: viņš bieži nogalināja putnus, lai varētu precīzi uzmērīt un iestatīt to dabiskas pozu skices. Sākotnēji viņš gleznoja dzīvsvara izmērā, pēc tam no šiem zīmējumiem veidoja gravīras un litogrāfijas. Sējuma izdevuma lapas — tā dēvētā “double elephant folio” formāta — bija ļoti lielas un prasaja tehniku, kas ļāva attēlot sugas dzīves lielumā. Gravīras bieži tika nokrāsotas ar roku, un izdevuma komplekti tika izplatīti abonementu veidā starp bagātākiem patroniem un institūcijām. Mūsdienās oriģinālie Amerikas putni izdevumi tiek uzskatīti par vienu no retākajiem un dārgākajiem dabas mākslas darbiem.
Mantojums un kritika
Audubona mantojums ir daudzslāņains. No vienas puses, viņa plašais ilustrāciju krājums ievērojami veicināja Ziemeļamerikas faunas zināšanas, popularizēja putnu mācību un iedvesmoja vēlākas paaudzes dabas māksliniekus un dabas aizstāvjus. Daudzas sugas un apakšsugas ir nosauktas viņa godā (piemēram, Audubona dudeks/warbler u. c.), un viņa vārds ir iedzīvināts Nacionālās Audubona biedrības (Audubon Society) nosaukumā.
No otras puses, Audubona reputācija mūsdienās tiek izvērtēta kritiskāk. Viņa laika paradumi — medīt, nogalināt un saglabāt specimenus ilustrācijām — tagad redzami kā pretrunīgi, un viņa saistība ar 19. gadsimta plantāciju sabiedrību un tās normām rada papildus ētiskas diskusijas. Mūsdienu vērotāji un pētnieki mēģina savienot viņa ieguldījumu dabas dokumentēšanā ar kritisku ieskatu vēsturiskajos kontekstos.
Nacionālā Audubona biedrība raksta: "Audubona stāsts ir stāsts par triumfu pār grūtībām; viņa sasniegumi ir paredzēti gadsimtiem. Viņš iemieso jaunās Amerikas garu, kad savvaļas daba bija neierobežota un valdzinoša. Viņš bija cilvēks ar leģendāru spēku un izturību, kā arī dedzīgs putnu un dabas vērotājs. Tāpat kā viņa vienaudži, viņš bija aizrautīgs mednieks, un viņš arī dziļi novērtēja un rūpējās par dabas aizsardzību; savos vēlākajos rakstos viņš cēla trauksmi par putnu un biotopu iznīcināšanu. Ir pareizi, ka šodien mēs nesam viņa vārdu un mantojumu nākotnē."
