Jūlija Kristeva

Dzīve

Kristeva ir dzimusi Slivenā, Bulgārijā. Viņas vecāki bija kristieši. Viņas tēvs bija baznīcas grāmatvedis. Kristeva un viņas māsa mācījās frankofonā skolā, ko vadīja dominikāņu mūķenes. Kristeva iepazinās ar Mihaila Bahtina darbiem. Kristeva turpināja studijas Sofijas Universitātē. Studējot aspirantūrā, viņa saņēma stipendiju, kas ļāva viņai 1965. gada decembrī, 24 gadu vecumā, pārcelties uz Franciju. Viņa turpināja izglītību vairākās Francijas universitātēs, studējot pie Luciena Goldmana un Rolāna Barta, kā arī citiem zinātniekiem. 1967. gada 2. augustā Kristeva apprecējās ar rakstnieku Filipu Solleru (Philippe Sollers, né Philippe Joyaux).

70. gadu sākumā Kristeva pasniedza Kolumbijas universitātē. Viņa joprojām ir viesprofesore. Viņa ir publicējusi publikācijas arī ar precētu vārdu Julia Joyaux.

Darbs

Pēc pievienošanās Sollera dibinātajai "Tel Quel grupai" Kristeva galvenokārt pievērsās valodas politikai un kļuva par aktīvu grupas dalībnieci. Viņa mācījās psihoanalīzi un 1979. gadā ieguva grādu. Zināmā mērā viņas darbu var uzskatīt par mēģinājumu pielāgot psihoanalītisko pieeju poststrukturālisma kritikai. Piemēram, viņas skatījumā uz subjektu un tā konstrukciju ir dažas kopīgas iezīmes ar Zigmundu Freidu un Lakanu. Tomēr Kristeva noraida jebkādu subjekta izpratni strukturālisma izpratnē. Tā vietā viņa raksturo subjektu kā vienmēr "procesā" vai "tiesas procesā". Šādā veidā viņa dod ieguldījumu poststrukturālisma kritikā pret esenciālām struktūrām, vienlaikus saglabājot psihoanalīzes mācības. 70. gados viņa ceļoja uz Ķīnu un vēlāk sarakstīja grāmatu "Par ķīnietēm" (1977).

"Semiotiskais" un "simboliskais"

Viens no svarīgākajiem Kristevas ieguldījumiem ir tas, ka apzīmējums sastāv no diviem elementiem: simboliskā un semiotiskā. Šī semiotiskā jēdziena lietojums atšķiras no Ferdinanda de Sausīra dibinātās semiotikas disciplīnas. Augustīns Perumalils skaidro, ka Kristevas "semiotika ir cieši saistīta ar infantilās pirmsedipālās stadijas, kas minēta Freida, Otto Ranka, Melānijas Kleinas darbos, britu Objekta attiecību psihoanalīzē un Lakana pirmsspoguļa stadijā". Tas ir emocionālais lauks, kas ir saistīts ar instinktiem valodas spraugās un skaņās, nevis vārdu denotatīvajās nozīmēs. Pēc Birgitas Šippersas (Birgit Schippers) domām, semiotika ir saistīta ar mūziku, dzeju, ritmu un to, kam trūkst struktūras un nozīmes. Tā ir cieši saistīta ar "sievišķo" un parāda pirmsmirdziena posma zīdaiņa stāvokli, kas vēl nav patstāvīgi attīstījies.

Spoguļattēla stadijā bērns mācās atšķirt sevi no citiem. Bērns sāk kultūras nozīmes dalīšanas procesu, ko dēvē par simbolisko. Darbā "Vēlme valodā" (1980) Kristeva apraksta simbolisko kā valodas attīstību, lai bērns kļūtu par "runājošu subjektu" un attīstītu identitātes izjūtu, kas ir nošķirta no mātes. Šo nošķirtības procesu sauc par abjekciju. Bērnam ir jānoraida un jāatsakās no mātes, lai varētu ienākt valodas, kultūras, jēgas un sociālajā pasaulē. Šo valodas sfēru sauc par simbolisko, un tā atšķiras no semiotiskās, kas ir saistīta ar vīrišķo, likumu un struktūru. Kristeva domā citādi nekā Lakāns. Viņa uzskata, ka pat pēc ieiešanas simboliskajā subjekts turpina pārvietoties turp un atpakaļ starp semiotisko un simbolisko. Tāpēc bērns neveido nemainīgu identitāti. Subjekts pastāvīgi ir "procesā". Tā kā sievietes bērni turpina zināmā mērā identificēties ar mātes figūru, viņiem ir īpaši raksturīgi saglabāt ciešu saikni ar semiotisko. Šī pastāvīgā identifikācija ar māti var izraisīt to, ko Kristeva savā darbā "Melnā saule" (1989) dēvē par melanholiju (depresiju), jo sievietes bērni vienlaikus gan noraida mātes figūru, gan identificējas ar to.

Tiek arī izteikts pieņēmums (piemēram, Creed, 1993), ka sieviešu un sieviešu ķermeņu degradācija populārajā kultūrā (īpaši, piemēram, slasher filmās) rodas tāpēc, ka mātes ķermenis apdraud identitāti: tas atgādina par laiku, kas pavadīts nediferencētā semiotiskā stāvoklī, kad cilvēkam nav jēdziena par sevi vai identitāti. Pēc mātes abjektēšanas subjekti saglabā neapzinātu aizraušanos ar semiotisko, vēloties atkal apvienoties ar māti, bet vienlaikus baidoties no identitātes zaudēšanas, kas to pavada. Tādējādi šausmu filmas nodrošina skatītājiem iespēju droši izspēlēt abjekcijas procesu, aizstājot mātes tēlu un iznīcinot to.

Kristeva izmanto Platona ideju par horu, kas nozīmē "barojošu mātes telpu" (Schippers, 2011). Kristevas jēdziens chora var nozīmēt: atsauci uz dzemdi, kā metaforu mātes un bērna attiecībām un kā laiku pirms spoguļa stadijas.

Kristeva ir pazīstama arī ar darbu par intertekstualitāti.

Antropoloģija un psiholoģija

Kristeva apgalvo, ka antropoloģija un psiholoģija jeb sociālā un subjekta saikne neatspoguļo viena otru, bet drīzāk seko vienai un tai pašai loģikai - grupas un subjekta izdzīvošanai. Turklāt, analizējot Edipu, viņa apgalvo, ka runājošais subjekts nevar eksistēt pats par sevi, bet viņš "stāv uz trauslā sliekšņa, it kā iestrēdzis neiespējamas demarkācijas dēļ" ("Šausmu vara", 85. lpp.).

Salīdzinot abas disciplīnas, Kristeva apgalvo, ka veids, kādā indivīds izslēdz abjektīvo māti kā identitātes veidošanas līdzekli, ir tas pats veids, kādā tiek konstruētas sabiedrības. Plašākā mērogā kultūras izslēdz mātes un sievišķo, un līdz ar to rodas. ^{[jāpaskaidro]}

Jūlija Kristeva Parīzē 2008. gadā

Feministe

Kristeva tiek dēvēta par nozīmīgu franču feminisma līderi līdzās Simonai de Bovuārai, Helēnai Siksuā un Lusei Irigarai. Kristeva ir spēcīgi ietekmējusi feminismu un feministisko literatūrzinātni ASV un Lielbritānijā. Viņa ir ietekmējusi arī domāšanu par laikmetīgo mākslu. Taču viņas attiecības ar feministu grupām un kustībām Francijā ir bijušas ļoti pretrunīgas. Kristeva grāmatā "Sievietes laiks" (1993) "Jaunās dvēseles slimības" (New Maladies of the Soul, 1993) izteica slavenu apgalvojumu par trim feminisma veidiem. Viņa noraidīja pirmos divus veidus, tostarp Bovuāras veidus. Daži uzskata, ka viņa pilnībā noraida feminismu. Kristeva izvirzīja ideju par daudzveidīgām seksuālajām identitātēm pretstatā "vienotas sievišķās valodas" koncepcijām.

Pret identitātes politiku

Kristeva apgalvo, ka amerikāņu feministu akadēmiķi ir pārpratuši viņas rakstīto. Pēc Kristevas domām, nepietiek izjaukt valodu, lai atrastu tās apslēpto nozīmi. Arī vēsture, individuālā psihiskā un seksuālā pieredze mums norāda, kā saprast valodu. Tā ir poststrukturālisma pieeja. Tā palīdzēja dažām sociālajām grupām atrast savas apspiestības avotu valodā, ko tās lietoja. Tomēr Kristeva uzskata, ka ir kaitīgi uzskatīt, ka kolektīvā identitāte ir svarīgāka par individuālo identitāti. Viņa uzskata, ka politika, kas par svarīgāko padara seksuālo, etnisko un reliģisko identitāti, galu galā ir totalitāra.

Romānu autors

Kristeva ir sarakstījusi dažus romānus, kas līdzinās detektīvromāniem. Grāmatās ir noslēpums un spriedze, bet lasītāji tajās atrod arī idejas no viņas teorētiskajiem projektiem. Grāmatā "Slepkavība Bizantijā" ir tēmas no ortodoksālās kristietības un politikas. Viņa to nosauca par "sava veida pret Da Vinči kodu".

Apbalvojumi

2004. gadā Kristeva saņēma Holberga Starptautisko piemiņas balvu. 2006. gadā viņa saņēma Hannas Arendtes balvu politiskās domas jomā. Viņa ir saņēmusi arī Goda leģiona komandiera, Nopelnu ordeņa komandiera un Vaclava Havla balvu.

Zinātniskā recepcija

Romāns Jakobsons teica, ka Kristeva ļoti labi prata uzdot jautājumus tā, lai ieinteresētu cilvēkus pat tad, ja viņi viņai nepiekrīt.

Rolāns Barts komentē, ka Jūlija Kristeva maina lietu vietu. Viņš saka, ka viņa vienmēr iznīcina jūsu pēdējos aizspriedumus un vērš autoritāti pret sevi."

Ians Almonds kritizē Kristevas etnocentrismu. Viņš atkārto Gajatri Spivakas secinājumu, ka Kristevas grāmatai "Par ķīnietēm" ir problēmas. Almonds apgalvo, ka tajā ir tāda pati diskriminācija un aizspriedumi kā 18. gadsimtā. Tāpat viņš saka, ka Kristeva raksta par divus tūkstošus gadu senu vēsturi, kuru viņa labi nepārzina. Almonds arī uzskata, ka Kristevas idejas par musulmaņu pasauli, kultūru un ticīgajiem ir pārāk vienkāršas. Viņš piebilst, ka Kristeva ignorē musulmaņu sievietes un pievērš pārāk lielu uzmanību Rušdi fatvai.

Daži raksti

• Séméiôtiké: recherches pour une sémanalyse, Paris: Edition du Seuil, 1969. (tulkojums angļu valodā: (angļu valodā: Desire in Language: Semiotic Approach to Literature and Art, Oxford: Blackwell, 1980.)
• La Révolution Du Langage Poétique: Lautréamont Et Mallarmé. Paris: Éditions du Seuil, 1974. (Saīsināts tulkojums angļu valodā: Revolution in Poetic Language, Ņujorka: Columbia University Press, 1984.)
• Par ķīnietēm. Londona: Boyars, 1977.
• Šausmu spēki: Eseja par abjekciju. Ņujorka: Columbia University Press, 1982.
• The Kristeva Reader. (red. Toril Moi) Oxford: Basil Blackwell, 1986.
• Sākumā bija mīlestība: Psihoanalīze un ticība. Ņujorka: Columbia University Press, 1987.
• Melnā saule: Depresija un melanholija. Ņujorka: Columbia University Press, 1989.
• Svešinieki paši sev. Ņujorka: Columbia University Press, 1991.
• Nācijas bez nacionālisma. Ņujorka: Columbia University Press, 1993.
• Jaunas dvēseles slimības. Ņujorka: Columbia University Press, 1995.
• "Falla kā ārēja pieredze." Parallax, 8. numurs, 1998. gads.
• Eiropas subjekta krīze. Ņujorka: Other Press, 2000.
• Bībeles lasīšana. In: David Jobling, Tina Pippin & Ronald Schleifer (eds). The Postmodern Bible Reader. (92-101. lpp.). Oksforda: Blackwell, 2001.
• Sieviete ģēnijs: Dzīve, neprāts, vārdi: Hannah Arendt, Melanie Klein, Colette: Colette, Colette, Colette, Colette, Colette: triloģija. 3 sēj. New York: Columbia University Press, 2001.
• Hannah Arendt: H. Arendt: "Dzīve ir stāstījums. Toronto: Toronto Universitātes izdevniecība, 2001.
• Naids un piedošana. Ņujorka: Columbia University Press, 2010.
• Nogrieztā galva: galvaspilsētas vīzijas. Ņujorka: Columbia University Press, 2011.
• Laulība kā tēlotājmāksla (kopā ar Filipu Solleru). Ņujorka: Columbia University Press, 2016.

Romāni

• Samurajs: romāns. Ņujorka: Columbia University Press, 1992.
• Vecais vīrs un vilki. Ņujorka: Columbia University Press, 1994.
• Īpašumi: romāns. Ņujorka: Columbia University Press, 1998.
• Slepkavība Bizantijā. Ņujorka: Columbia University Press, 2006.
• Teresa, mana mīlestība: Avilas svētās iedomātā dzīve. New York: Columbia University Press, 2015.

Citas grāmatas par Jūliju Kristevu:

• Irene Ivantcheva-Merjanska, Ecrire dans la langue de l'autre. Assia Djebar et Julia Kristeva. Paris: L'Harmattan, 2015.
• Jennifer Radden, The Nature of Melancholy: J.: Melanholde: From Aristotle to Kristeva, Oxford University Press, 2000.
• Megan Becker-Leckrone, Julia Kristeva And Literary Theory, Palgrave Macmillan, 2005.
• Sara Beardsvorta, Džūlija Kristeva, psihoanalīze un modernitāte, Suny Press, 2004. (2006. gada Gētes balva par psihoanalītisko pētniecību, fināliste par labāko 2004. gadā izdoto grāmatu).
• Kelly Ives, Julia Kristeva: Kristeva: Māksla, mīlestība, melanholija, filozofija, semiotika un psihoanalīze, Crescent Moon Publishing Edition, 2010. gads.
• Kelly Oliver, Ethics, Politics, and Difference in Julia Kristeva's Writing, Routledge Édition, 1993.
• Kelly Oliver, Reading Kristeva: K.: Kristeva: "Unraveling the Double-bind", Indiana University Press, 1993. gads.
• John Lechte, Maria Margaroni, Julia Kristeva: M. Kristeva: Live Theory , Continuum International Publishing Group Ltd, 2005.
• Noëlle McAfee, Julia Kristeva, Routledge, 2003.
• Griselda Pollock (viesredaktore) Julia Kristeva 1966-1996, Parallax Issue 8, 1998.
• Anna Smith, Julia Kristeva: Kristeva: Exile and Estrangement Readings, Palgrave Macmillan, 1996. gads.
• Deivids Kronfīlds (David Crownfield), Ķermenis/teksts Džūlijas Kristevas darbos: K. Kristeva: Reliģija, sievietes un psihoanalīze, State University of New York Press, 1992.