Šis ir saraksts ar vēlīnās Austrumromas impērijas, ko mūsdienu vēsturnieki dēvē par Bizantijas impēriju, imperatoriem. Saraksts aptver galvenos, neatkarīgos un plašāk atzītos valdniekus no Konstantinopoles un tiem laikposmiem, kad šī valsts pastāvēja kā turpinājums Romas impērijai. Šajā sarakstā nav iekļauti daudzi imperatori, kas valdīja kopā ar kādu citu — īpaši daudziem jaunākajiem līdzvaldniekiem (co-emperors), pavalstniecības laikposmu īslaicīgajiem pretendentiem un reģionālajiem ķēniņiem, kuru varas statuss ir apstrīdams vai ļoti ierobežots.
Tituli un valodas maiņa
Visu imperatoru tituls pirms Iraklija bija Augusts, taču tika lietoti arī citi tituli, piemēram, Dominus. Pēc Iraklija (Heraklija) titulu nomainīja uz grieķu Basileus. Šis tituls agrāk nozīmēja "karalis", "valdnieks", bet tagad to lietoja Augusta vietā. Heraklija laikos (viņš valdīja 610–641) notika svarīga administratīva un valodas maiņa: oficiālā valoda pakāpeniski pārgāja no latīņu uz grieķu, un imperatora titulēšana arvien vairāk atspoguļoja šīs pārmaiņas. Vēlīnajā impērijā tituli un protokols kļuva arvien ceremonializētāki, un reizēm līdztekus oficiālajām titulaturām pastāvēja arī tradīcijas, ko lietoja ārvalstu diplomāti vai hronisti.
Hronoloģisks pārskats un galvenās dinastijas
Šis saraksts sākas ar Konstantīnu I Lielo, pirmo kristīgo imperatoru, kurš valdīja no Konstantinopoles. Konstantīns pārcēla Romas impērijas administratīvo centru uz Bizantiju (330. g.), kas turpmāk kļuva par Austrumromas — tātad Bizantijas — galveno pilsētu. No šī brīža var izsekot nepārtrauktai impērijas valdnieku līnijai ar dažādiem pārrāvumiem, pučiem, usurpācijām un ārzemju iejaukšanos līdz pat Konstantinopoles krišanai 1453. gadā, kad nomira pēdējais Bizantijas imperators Konstantīns XI Paleologs.
Bizantijas vēsturē izceļas vairākas galvenās dinastijas un valdīšanas periodi (norādītas aptuvenas robežas):
- Konstantīniskā dinastija (apt. 306–363) — perioda sākums ar Konstantīnu I un pēctečiem.
- Teodosijaņu dinastija (apt. 379–457) — nostiprināja Austrumromas struktūras pēc 4. gadsimta beigu krīzēm.
- Justiniānu un Justiniānu pēcteču periodi (6. gadsimts) — Konstantīns un VI laikmets, kad bija nozīmīgas tiesību un teritoriālas reformas.
- Herakliju dinastija (610–711) — liela pārkārtošanās, valodas un administrācijas grieķizācija, haotiski 7.–8. gs. sākuma kari ar arābiem.
- Isauriešu/Ikonoklazmas perioda valdnieki (7.–9. gs.) — iekļauj ikonoklazmas laiku un administratīvas reformas.
- Makedoniešu dinastija (867–1056) — ilgstoša atveseļošanās un kultūras uzplaukums, Bizantijas "zelta laikmets".
- Komnenu dinastija (1081–1185) — militarizācija, konflikti ar normāniem un krustnešiem, stipras centralizētas varas mēģinājumi.
- Angelos un Laskaru periodi (12.–13. gs.) — politiska nestabilitāte, kas noveda pie Konstantinopoles ieņemšanas 1204. gadā.
- Laikposms pēc 1204. gada — pēc Trešā krusta iebrukuma un Latīņu impērijas izveides (1204–1261) Bizantijas valdnieki daļēji atrada patvērumu Niķejā, Trapezuntā u.c., līdz Paleologu restaurācijai 1261. gadā.
- Paleologu dinastija (1261–1453) — pēdējā dinastija, kas valdīja līdz Konstantinopoles krišanai osmaņu rokās.
Par iekļaušanas kritērijiem un avotiem
Bizantijas hronoloģija ir sarežģīta: daudzviet bija līdzvalnieki, regentu padomes, militāri pretendentu laikposmi un ārvalstu režīmi (piem., Latīņu impērija 1204–1261). Šajā sarakstā parasti tiek iekļauti tie, kurus vēsture plašāk atzīst par centrālās varas pārstāvjiem vai kuri bija faktiski valdošie impērijā no Konstantinopoles, kā arī būtiski pretendentu periodi, kas radīja ilgstošas pārmaiņas. Avotu ziņā tiek lietoti laikabiedru hronisti, diplomātiskie ieraksti, tiesību akti un arheoloģiskie materiāli — tomēr pie dažiem valdniekiem datu trūkuma vai pretrunīgu ziņu dēļ precīzi datumi var atšķirties no avota uz avotu.
Ja vēlaties, es varu papildināt šo ievadu ar pilnu hronoloģisku sarakstu, iekļaujot valdīšanas datumus, īsus piezīmju aprakstus par katru imperatoru un norādes uz galvenajiem avotiem.