Max Delbrück
Makss Ludvigs Henings Delbriks (1906. gada 4. septembris - 1981. gada 9. marts) bija vācu izcelsmes amerikāņu biofiziķis, Nobela prēmijas laureāts.
Delbriks bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem, kas 20. gadsimtā veicināja fizikas zinātnieku virzību uz bioloģiju.
Delbrika lielā ideja bija izpētīt ģenētiku, izmantojot bakteriofāgu vīrusus, kas inficē baktērijas. Tas bija svarīgi molekulārās bioloģijas attīstības sākumā.
Biogrāfija
Delbriks dzimis Berlīnē, Vācijas impērijā. Pēc fiziķa izglītības viņš 1930. gadā ieguva doktora grādu. 1930. gadā viņš apceļoja Angliju, Dāniju un Šveici. Viņš iepazinās ar Volfgangu Pauli un Nilsu Boru, kuri viņu ieinteresēja bioloģijā.
1937. gadā viņš pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai turpinātu interesi par bioloģiju, un Kaltehā bioloģijas nodaļā sāka pētījumus par augļmutes Drosophila melanogaster ģenētiku. Kaltehā Delbriks iepazinās ar baktērijām un to vīrusiem (bakteriofāgiem jeb fāgiem).
Otrā pasaules kara laikā Delbriks palika ASV, pasniedzot fiziku Vanderbilta universitātē Nešvilā, vienlaikus turpinot savus ģenētiskos pētījumus. 1942. gadā viņš kopā ar Salvadoru Lūriju no Indiānas Universitātes pierādīja, ka baktēriju rezistenci pret vīrusu infekciju izraisa nejaušas mutācijas, nevis adaptīvas pārmaiņas. Šis pētījums, kas pazīstams kā Lūrijas un Delbrika eksperiments, bija nozīmīgs arī ar to, ka tajā tika izmantota matemātika, lai kvantitatīvi prognozētu rezultātus, kas sagaidāmi no alternatīviem modeļiem. Par šo darbu 1969. gadā viņiem tika piešķirta Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā, dalot to ar Alfrēdu Heršiju.
Četrdesmitajos gados Delbriks izstrādāja kursu par bakteriofāgu ģenētiku Cold Spring Harbor laboratorijā, lai veicinātu interesi par šo jomu. 1947. gadā Delbriks atgriezās Kaltehā kā bioloģijas profesors, kur viņš strādāja līdz 1977. gadam.
