Makss Delbriks — Nobela laureāts un molekulārās bioloģijas pionieris
Makss Delbriks — Nobela laureāts un molekulārās bioloģijas pionieris, kurš atklāja ģenētikas noslēpumus, izmantojot bakteriofāgus, mainot 20. gadsimta zinātni.
Makss Ludvigs Henings Delbriks (1906. gada 4. septembris - 1981. gada 9. marts) bija vācu izcelsmes amerikāņu biofiziķis, Nobela prēmijas laureāts.
Delbriks bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem, kas 20. gadsimtā veicināja fizikas zinātnieku virzību uz bioloģiju.
Delbrika lielā ideja bija izpētīt ģenētiku, izmantojot bakteriofāgu vīrusus, kas inficē baktērijas. Tas bija svarīgi molekulārās bioloģijas attīstības sākumā.
Īss biogrāfisks pārskats
Makss Delbriks dzimis Berlīnē un sākumā studēja fiziku. Interese par dzīvajiem organismiem un iespēja piemērot fizikas metodes bioloģijai noveda viņu pie pārejas uz dzīvo sistēmu izpēti. 1930. un 1940. gados viņš pārcēlās uz ASV, kur turpināja pētījumus un vadīja laboratorijas, kas daudz devušas molekulārās ģenētikas veidošanai.
Galvenie sasniegumi un ieguldījums
- Phage kā modelis: Delbriks popularizēja ideju izmantot bakteriofāgus kā vienkāršu un kvantitatīvi kontrolējamu modeļsistēmu, lai izprastu gēnu darbību un vīrusu replikāciju.
- Luria–Delbrīka eksperimenta nozīme: kopā ar Salvadoru Luriju viņš veica slaveno eksperimentu, kas parādīja, ka bakteriju rezistence pret fāgiem rodas nejaušu mutāciju rezultātā, nevis tiek inducēta mērķtiecīgi; tas bija svarīgs arguments par mutāciju nejaušumu un fundamentālu ģenētikas principu apstiprināšanai.
- “Phage group” un pēcbiedru audzināšana: Delbriks bija centrāla figūra tā sauktajā phage group — zinātnieku kopienā, kas strādāja ar fāgiem un audzināja vairākas nākamās molekulārās bioloģijas paaudzes. Viņa laboratorija un semināri veicināja metodoloģisku un domāšanas maiņu bioloģijā.
- Molekulārās bioloģijas metodes: viņš veicināja eksperimentālo precizitāti, kvantitatīvo pieeju un fizikas domāšanas principu pielietošanu bioloģijā, kas palīdzēja atklāt daudzus gēnu un replikācijas mehānismus.
Nobela prēmija un atzinība
Par nozīmīgiem atklājumiem, kas saistīti ar vīrusu replikācijas mehānismiem un to ģenētisko struktūru, Delbriks kopā ar Salvadoru Luriju un Alfrēdu Hersiju tika apbalvots ar Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā 1969. gadā. Šī balva atzīmēja bakteriofāgu pētījumu lomu, kas radīja pamatu daudziem molekulārās ģenētikas atklājumiem.
Mantojums
Delbriks atstāja dziļu mantojumu gan ar konkrētiem pētījumiem, gan ar pēcnācēju izglītošanu un metodoloģijas maiņu. Viņa darbs palīdzēja pārvērst bioloģiju no aprakstošas zinātnes par kvantitatīvi eksperimentālu disciplīnu un radīja instrumentus un idejas, kuras joprojām ir būtiskas molekulārās bioloģijas, viroloģijas un ģenētikas pamatā.
Piezīme: šeit aprakstīti galvenie Delbrika darbības virzieni un nozīmīgākie ieguldījumi — gan eksperimentālie rezultāti, gan viņa loma zinātnes kopienā, kas veicināja mūsdienu molekulārās bioloģijas attīstību.
Biogrāfija
Delbriks dzimis Berlīnē, Vācijas impērijā. Pēc fiziķa izglītības viņš 1930. gadā ieguva doktora grādu. 1930. gadā viņš apceļoja Angliju, Dāniju un Šveici. Viņš iepazinās ar Volfgangu Pauli un Nilsu Boru, kuri viņu ieinteresēja bioloģijā.
1937. gadā viņš pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai turpinātu interesi par bioloģiju, un Kaltehā bioloģijas nodaļā sāka pētījumus par augļmutes Drosophila melanogaster ģenētiku. Kaltehā Delbriks iepazinās ar baktērijām un to vīrusiem (bakteriofāgiem jeb fāgiem).
Otrā pasaules kara laikā Delbriks palika ASV, pasniedzot fiziku Vanderbilta universitātē Nešvilā, vienlaikus turpinot savus ģenētiskos pētījumus. 1942. gadā viņš kopā ar Salvadoru Lūriju no Indiānas Universitātes pierādīja, ka baktēriju rezistenci pret vīrusu infekciju izraisa nejaušas mutācijas, nevis adaptīvas pārmaiņas. Šis pētījums, kas pazīstams kā Lūrijas un Delbrika eksperiments, bija nozīmīgs arī ar to, ka tajā tika izmantota matemātika, lai kvantitatīvi prognozētu rezultātus, kas sagaidāmi no alternatīviem modeļiem. Par šo darbu 1969. gadā viņiem tika piešķirta Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā, dalot to ar Alfrēdu Heršiju.
Četrdesmitajos gados Delbriks izstrādāja kursu par bakteriofāgu ģenētiku Cold Spring Harbor laboratorijā, lai veicinātu interesi par šo jomu. 1947. gadā Delbriks atgriezās Kaltehā kā bioloģijas profesors, kur viņš strādāja līdz 1977. gadam.
Meklēt